Pūks brīdi padomāja.
— Un cik tad man būs gadu?
— Deviņdesmit deviņi.
Pūks pamāja ar galvu.
— Es apsolu, — viņš teica.
Vēl arvien skatīdamies plašajā pasaulē, Kristofers Robins pastiepa roku un saņēma Pūka ķepu.
— Pūk, — Kristofers Robins nopietni sacīja, — ja es... ja es nebūšu gluži... — Viņš apklusa un tad sāka vēlreiz: — Pūk, lai kas arī notiktu, tu sapratīsi, vai ne?
— Ko sapratīšu?
— Ak, neko! — viņš iesmējās un uzlēca kājās. — Ejam!
— Kur? — jautāja Pūks.
— Pasaulē! — teica Kristofers Robins.
Roku rokā viņi aizgāja. Bet, lai kurp viņi ietu, lai kas ar viņiem ceļa notiktu, pašā Meža vidū, apburtā vietā, kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.
Alans Aleksandrs Milns
VINNIJS PŪKS UN VIŅA DRAUGI
1926/1928
No angļu valodas tulkojusi Vizma Belševica
1990