— Kas par kāpēc? — Pūks atjautāja.
— Kāpēc lai viņš iekristu?
Pūks paberzēja degunu ar ķepu un teica, ka Milzu Lempis varētu nākt, dungodams kādu dziesmiņu un skatīdamies gaisā, vai tikai netaisās uz lietu, un ka tā viņš nemaz nepamanīs Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūs iekritis iekšā, un tad jau būs par vēlu.
Sivēns sacīja, ka tādas Lamatas esot gan ļoti labas, bet ja nu lietus jau līs?
Pūks bēdīgi paberzēja degunu un atzinās, ka par to viņš neesot padomājis. Bet tad viņš kļuva atkal priecīgs un teica — ja lietus jau līšot, Milzu Lempis varēšot skatīties gaisā, vai nesāk skaidroties, un nepamanīšot Ļoti Dziļo Bedri, kamēr nebūšot tur iekritis... Un tad jau, kā zināms, ir par vēlu.
Sivēns sacīja, ka nu viņam tā lieta ir skaidra un ka, pēc viņa domām, tādas Lamatas ir patiešām viltīgas.
Pūks bija ļoti lepns, dzirdēdams Sivēna uzslavu, un viņam sāka likties, ka Milzu Lempis ir jau gandrīz vai noķerts. Viņiem vēl vajadzēja izlemt tikai vienu: kur rakt Ļoti Dziļo Bedri?
Sivēns teica, ka vislabākā vieta būtu tur, kur tieši pirms iekrišanas stāvētu Milzu Lempis, tikai apmēram kādu metru nostāk.
— Bet tad jau viņš redzēs, ka mēs rokam, — iebilda Pūks.
— Ja viņš skatīsies gaisā, tad neredzēs vis.
— Bet, ja Milzu Lempis nejauši paskatīsies lejā, — Pūks teica, — viņam radīsies aizdomas. — Viņš ilgi domāja un beidzot skumji sacīja: — Tas nebūs tik viegli, kā man likās. Droši vien tāpēc Milzu Lempjus reti var noķert.
— Droši vien, — Sivēns piekrita.
Abi nopūtās un cēlās augšā. Viņi palīdzēja viens otram izvilkt dzeloņus, kas bija iedūrusies, irbuleņu cerā sēžot, un apsēdās atkal, bet Pūks pie sevis prātoja: «Kaut jel es spētu ko izdomāt!» Viņš bija pārliecināts, ka ar Ļoti Gudru Prātu var noķert Milzu Lempi, vajag tikai zināt, kā to īsti dara.
— Pieņemsim, — viņš teica Sivēnam, — ka tu gribētu noķert mani. Kā tu rīkotos?
— Es? — prasīja Sivēns. — Es darītu tāpat. Vispirms es izraktu Lamatas un ieliktu Lamatās medus podu. Tad tu saostu medu un ietu to meklēt, un tad...
— Un tad es ietu to meklēt, — aizrautīgi turpināja Pūks, — bet es darītu to ļoti piesardzīgi, lai ar mani nekas nenotiek, un tad es paņemtu medus podu un aplaizītu maliņas, it kā pods būtu pavisam tukšs. Pēc tam es ietu projām un domātu par medu, bet drīz es nāktu atkal atpakaļ un sāktu laizīt no paša vidus un tad...
— Tas nav svarīgi, Pūk. Galvenais, ka tu būtu Lamatās un es tevi noķertu. Tagad mums, vispirmām kārtām, vajag domāt, kas garšo Milzu Lempjiem. Droši vien zīles, kā tev šķiet? Mēs salasītu labi daudz zīļu... Mosties jel, Pūk!
Pūks, kas bija nogrimis laimīgos sapņos, saraudamies pamodās un teica, ka medus esot daudz lamatīgāka lamatu ēsma nekā zīles. Sivēns tā nedomāja, un viņi jau sāka strīdēties, kad Sivēns aptvēra, ka tad, ja lamatās liks zīles, viņam pašam būs šīs zīles jāsalasa, bet, ja medu, tad Pūkam vajadzēs dot kādu no saviem podiņiem, tāpēc viņš sacīja: — Labi, lai būtu medus! — reizē ar Pūku, kas teica: — Labi, lai būtu zīles! — jo arī viņš to bija laikus sapratis.
— Medus, — domīgi noteica Sivēns, it kā šī lieta būtu pavisam izlemta. — Es sākšu rakt bedri, bet tu tikmēr aizej pēc medus.
— Lai notiek, — sacīja Pūks un lāčoja projām.
Mājās pārnācis, viņš tūlīt gāja pie plauktiem un, pakāpies uz krēsla, nocēla vislielāko meduspodu no visaugstākā plaukta. Uz poda bija rakstīts — «MEC», bet, lai būtu pavisam drošs par to, Pūks noņēma papīru un paskatījās iekšā. Patiešām, tas arī izskatījās pēc medus. — Bet ar medu nekad neko nevar zināt, — prātoja Pūks. — Mans krusttēvs stāstīja, ka reiz redzējis sieru, kas bijis tieši tādā krāsā. — Tāpēc viņš izbāza mēli un ielaizīja krietnu malku. — Jā, — viņš teica. — Tas ir medus. Par to nav ne mazāko šaubu. Tīrs medus līdz pašam dibenam. Ja, protams, — viņš piebilda, — kāds nav joka pēc iesviedis podā gabalu siera. Var būt man vajadzētu vēl mazlietiņ... papētīt... jo var izrādīties... var taču izrādīties, ka Milzu Lempjiem negaršo siers... tāpat kā man... Uff! — Viņš dziļi nopūtās. — Man bija taisnība. Tīrs medus līdz pašai apakšai.Pārliecinājies par to, viņš paņēma medus podu un gāja pie Sivēns. Sivēns paskatījās uz viņu no Ļoti Dziļās Bedres dibena un jautāja:
— Atnesi? — Pūks atbildēja: — Atnesu, tikai pods nav gluži pilns, — un nosvieda to Sivēnam, un Sivēns teica: — Jā, par pilnu to nevar saukt. Vai tas bija viss, kas tev palicis? — Pūks sacīja: — Jā. — Jo tas patiešām tā bija. Sivēns nolika podu bedres dibenā, izrāpās laukā, un viņi abi gāja uz mājām.
— Arlabvakar, Pūk, — teica Sivēns, kad viņi bija nonākuši pie Pūka durvīm. — Satiksimies sešos no rīta pie Priedēm un iesim paskatīties, cik Milzu Lempju būs iekrituši mūsu lamatās.
— Labi, sešos no rīta, Sivēn. Vai tev atradīsies kāda aukliņa?
— Nē. Kam tev vajadzīga aukliņa?
— Ko vest viņus mājās.
— Ā... Es domāju, ka Milzu Lempji nāk tāpat, ja tikai viņiem pasvilpj.
— Daži nāk, daži nenāk. Ar Milzu Lempjiem nekad neko nevar zināt. Arlabunakti!
— Arlabunakti!
Un, kamēr Pūks taisījās uz gulētiešanu, Sivēns aizrikšoja uz savu māju, ko sauca vectēva vārdā «Aizliegts V».
Pēc vairākām stundām, jau krietni uz rīta pusi, Pūks pēkšņi pamodās ar tādu sajūtu, it kā viņš kristu. Tāda sajūta viņam negadījās pirmo reizi, un viņš zināja, ko tā nozīmē. Viņš bija izsalcis. Tāpēc viņš gāja uz pieliekamo kambari, pakāpās uz krēsla, pa šaudīja ķepu pa augšējo plauktu un — neko neatrada.
— Jocīgi, — viņš nobrīnījās. — Man te bija viens medus pods. Vesels pods, vistīrākais medus līdz pašam dibenam, un virsū bija rakstīts MEC, lai es droši zinātu, ka tur ir medus. Patiešām jocīgi.
Viņš staigāja pa istabu, prātodams, kur tas medus varējis pazust, un rūca rūcīgu rūcam-dziesmiņu, kas skanēja šādi:
Kad Pūks bija norūcis savu rūcamdziesmiņu jau trešo reizi, viņš pēkšņi atcerējās. Pods bija nolikts Viltīgajās Lamatās, lai noķertu Milzu Lempi.
— Sasodīts! — šķendējās Pūks. — Tā iet, kad grib darīt kaut ko labu Milzu Lempjiem. — Un viņš likās atpakaļ gultā.
Bet aizmigt viņš nevarēja. Jo vairāk viņš pūlējās aizmigt, jo vairāk nevarēja. Viņš mēģināja skaitīt aitas, kas reizēm tīri labi uzdzina miegu, bet aitas nelīdzēja. Tad viņš sāka skaitīt Milzu Lempjus. Tas bija vēl sliktāk. Jo katrs Milzu Lempis, ko viņš skaitīja, metās pie viņa medus poda un izēda to tukšu. Pūks gulēja un jutās ļoti nelaimīgs, bet, kad jau piecsimt astoņdesmit septītais Milzu Lempis, muti laizīdams, nočāpstinājās: — Ļoti labs medus, savu mūžu neesmu tādu ēdis, — Pūks vairs nevarēja izturēt. Viņš izlēca no gultas, metās laukā pa durvīm un skrēja, ko kājas nes, uz Sešām Priedēm.
Saule vēl nebija cēlusies no gultas, bet debesīs pār Septiņjūdžu Mežu jau bija manāms gaišums, kas lika saprast, ka saule mostas un drīz nosviedīs segu. Mijkrēslī priedes izskatījās nedzīvas un vientuļas. Ļoti Dziļā Bedre likās daudz dziļāka, nekā tā patiesībā bija, un tās dibena Pūka meduspods rēgojās tikai kā noslēpumaina ēna, ne vairāk. Tomēr, jo tuvāk lācītis nāca, jo skaidrāk viņa deguns sacīja, ka tur patiešam ir medus, bet mēle jau pati izšāvās no mutes un aplaizīja purniņu, gatavodamas uz gardo maltīti.