— Sasodīts! —teica Pūks, iebāzis degunu podā. —Milzu Lempis izēdis visu! — Bet, brītiņu padomājis, viņš sacīja: — Ak nē, es pats izēdu. Es biju aizmirsis.
Protams, viņš bija gandrīz visu izēdis. Tomēr pašā dibenā vēl bija palicis mazliet medus, tāpēc viņš bāza vien galvu podā un sāka laizīt...
Pa to laiku pamodās Sivēns. Tikko pavēris acis, viņš sacīja: — O! — Tad apņēmīgi noteica: — Jā! — Un vēl apņēmīgāk pabeidza: — Tieši tā! — Bet viņš nejutās ne apņēmīgs, ne drošs, jo patiesība Sivēnu mocīja viens vienīgs vārds un tas bija — MILZU LEMPIS.
Pēc kā Milzu Lempis varētu izskatīties?
Vai viņš ir plēsīgs?
Vai viņš nāk, kad viņam pasvilpj? Un, ja nāk, tad kā nāk?
Vai viņš ir kārs uz sivēniem? Un, ja ir, vai uz visiem, bez izņēmuma? Ja pieņemtu, ka viņš plēš un ēd sivēnus, vai viņš plēstu tādu sivēnu, kura vectētiņam bijis vārdā AIZLIEGTS VILJAMS?
Sivēns nespēja atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem... un jau pēc stundas viņam vajadzēja satikt pirmo Milzu Lempi sava mūža! Protams, viņam līdzi nāks Pūks, un divatā vienmēr ir drošāk. Bet ja nu Milzu Lempji ir nikni ne vien uz sivēniem, bet uz lāčiem arī? Vai labāk nebūtu izlikties, ka viņam sāp galva, un šorīt vispār neiet uz Sešām Priedēm? No otras puses, diena var izrādīties ļoti jauka, un Milzu Lempis arī varbūt nemaz nav bedrē iekritis, un tad Sivēnam gluži par neko vajadzētu visu rītu palikt gultā. Ko darīt?
Un tad Sivēnam ienāca prātā Gudra Ideja. Viņš aizies uz Sešām Priedēm tūlīt, ļoti piesardzīgi palūrēs Lamatās, lai uzzinātu, vai Milzu Lempis tur vispār ir. Ja būs, tad Sivēns ies atpakaļ un liksies gultā, bet, ja nebūs, tad ne.
Tā nospriedis, Sivēns devās ceļā. Brīžiem viņš bija cieši pārliecināts, ka Milzu Lempja bedrē nebūs, brīžiem atkal, ka noteikti būs, bet, jo tuvāk viņš nāca, jo skaidrāk zināja, ka lamatās kāds ir, tāpēc ka no bedres skanēja briesmīga milžošanās un lempjošanas.
— Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ, — Sivēns klusītēm vaimanāja. Viņam gribējās bēgt, ko kājas nes. Un tomēr, ja reiz viņš bija pienācis tik tuvu bedrei, vajadzēja kaut ar vienu aci palūrēt, kā īsti tāds Milzu Lempis izskatās. Sivēns piezagās pie bedres malas un paraudzījās iekšā...
Visu šo laiku Vinnijs Pūks bija veltīgi pūlējies izvilkt galvu no meduspoda. Bet, jo vairāk viņš to purināja, jo ciešāk galva iesprūda.
— Sasodīts! — no poda skanēja Pūka balss. — Vai, glābiet! — Un bieža kunkstēšana: — O! O! — Viņš mēģināja podu pret kaut ko sasist, bet, tā kā viņš pats neredzēja, pret ko sit, tad nekas neiznāca. Pūks mēģināja izkāpt no bedres, bet acu priekšā viņam bija tikai poda mala un tā pati tumša, tāpēc viņš nevarēja atrast ceļu. Beidzot nelaimīgais Pūks pacēla podā iespīlēto galvu un izrēca skaļu un dārdošu Bēdu un Izmisuma rēcienu... un tas notika tieši tajā brīdī, kad Sivēns skatījās lejā.
— Palīgā! Palīgā! — iekviecās Sivēns. — Milzis! Briesmīgais Lempis! — Pa kaklu pa galvu Sivēns metās projām, brēkdams: — Palīgā, palīgā! Lusmīgais Lempis! Blies... blies... iesmīgais lempis! Lem... lem... lemzis! — Tā vaimanādams, viņš vienā rāvienā noskrēja visu ceļu līdz Kristofera Robina mājai un ieklupa pa durvīm istabā.
— Kaut kas noticis, Sivēn? — jautāja Kristofers Robins, kurš nupat tikai cēlās augšā.
— Smī!... — nokviecās Sivēns, aizelsies tā, ka gandrīz nevarēja parunāt. — Lemzis! Milpis! Milzu Lempis! — viņš beidzot izdvesa.
— Kur?
— Tur... — Sivēns pamāja uz Priežu pusi.
— Pēc kā viņš izskatās?
— Pēc... pēc... Tu nevari iedomāties, kas viņam par galvu, Kristofer Robin! Briesmīgi milzīgs nezinkas. Izskatās pēc milzonīgi briesmīga nezinkā... Pēc poda!
— Labi, — teica Kristofers Robins, uzvilkdams kurpes. — Iešu un paskatīšos pats. Nāc līdzi.
Kopā ar Kristoferu Robinu Sivēnam nebija bail, un viņi devās ceļā.
— Es viņu jau dzirdu, — bažīgi sacīja Sivēns, kad viņi bija pienākuši tuvāk. — Un tu?
— Es arī kaut ko dzirdu, — Kristofers Robins atbildēja.
Tas bija Pūks, kas dauzīja galvu pret priedes sakni, ko bija uztaustījis bedres sānā.
— Redzi! — Sivēns nočukstēja. — Vai nav briesmīgs? — Un viņš cieši ieķērās Kristofera Robina rokā.
Pēkšņi Kristofers Robins sāka smieties. Viņš smējās un smejas, un smējās, un, kamēr viņš smējās, Milzu Lempja galva nobrakšķēja pret priedes sakni, pods saplīsa — un parādījās Pūka galva.Tad Sivēns redzēja, kāds Muļķa Sivēns viņš ir bijis, un sakaunējās tā, ka tūlīt aizbēga uz mājām un nolikās gultā. Tagad viņam patiešam sāpēja galva. Bet Kristofers Robins ar Pūku devās ieturēt draudzīgas brokastis.
— Lāci, lāci, — teica Kristofers Robins, — kā es tevi mīlu!
— Es tevi arī, — Pūks sacīja.
SESTĀ NODAĻA,
kurā ēzelītim I-ā ir dzimšanas diena un viņš saņem divas dāvanas
I-ā, vecais, pelēkais ēzelis, stāvēja strautiņa malā un skatījās uz savu atspīdumu ūdenī.
— Nožēlojami, —viņš teica. —Tā nu tas reiz ir. Nožēlojami. Viņš pagriezās un lēnām pagājās pa strautmalu kādu gabaliņu uz leju, pārbrida strautam pāri un pa otru krastu atkal tikpat lēni atnāca atpakaļ. Tad viņš vēlreiz paskatījās ūdenī uz savu atspīdumu.
— Tā jau es domāju, — viņš teica. — Skaties, no kuras puses gribi, tas pats vien būs. Bet nevienam jau nav nekādas daļas. Kas tad viņiem? Bēdīgi. Ne vairāk, ne mazāk.
Ēzelītim aiz muguras nobrikšķējās papardes, un no krūmiem parādījās Pūks.
— Labrīt, I-ā, — teica Pūks.
— Labrīt, lāci, — I-ā drūmi atsaucās. — Ja šo rītu var saukt par labu. Par ko es šaubos, — viņš īdzīgi piebilda.
— Kas noticis, I-ā?
— Nekas, lāci, nekas. Visi jau nevar. Dažiem jau nepienākas. Un tur neko nevar darīt.
— Kas nepienākas? — Pūks apjucis paberzēja degunu.
— Līksmība. Visi tie «Tūdaliņ—tagadiņ» un «Zaļā dārzā bijām mēs».
— O! — teica Pūks. Viņš ilgi domāja un tad pajautāja: — Kas tas ir par dārzu?
— Labsirdība, — vēl drūmāk atbildēja I-ā. — Reti lietots svešvārds: «labsirdība». Es, protams, nežēlojos, bet tā nu tas reiz ir.
Pūks nosēdās uz liela akmens un pūlējās apdomāt, ko ēzelītis gribēja ar to sacīt. Tas izklausījās ļoti mīklaini, bet mīklas nebija Pūka stiprā puse, jo viņš jau bija tikai lācītis ar zāģu skaidām galvā. Tāpēc viņš nolēma uzdziedāt ēzelītim «Rabarberu rausi»:
Tā skanēja pirmais pants. Kad tas bija nodziedāts un I-ā savukārt nebija teicis, ka viņam šī dziesma nepatīk, Pūks visā sirsnībā nodziedāja ēzelītim arī otru pantu: