— Atbildiet, lūdzu, uz vēl vienu — beidzamo jautājumu — kā saucas šī deja un kā to dejo?
Piemiegusi acis, Vera paskatījās viņā un negaidot pasmaidīja.
— O, parādīt es varu!
Izstīdzējušais fiziķis gatavībā paklanījās. Vera, draiski nozibinājusi acis, pagriezās un, viegli šūpodama gurnus, devās pie sēdošajiem pasažieriem. Viņa nostājās administratora priekšā, un Karskis, mulsi smaidīdams, piecēlās.
«Veltīgs gājiens,» domās noteica Karačarovs, pavadīdams Veru ar skatienu. Tagad viņš pēkšņi, protams, apkārtējiem nemanot, kļuva gluži cits cilvēks: īsts vecs ci-
niķis, Galaktikas vilks, kurš neatzīst sievietes.
*
— Vai neiesim mēs arī? — Mila tā bija uztvērusi vīra vieglo kustību. Viņš to neuzdrošinātos izteikt skaļi, bet gaidītu, līdz viņa pirmā izrādītu vēlēšanos. Taču Mila jau sāka pierast, ka jebkura viņa doma nekavējoties izpaudās žestā, viņš runāja ar ķermeni, izsakot domas precīzāk par vārdiem. Ne velti viņš bija Federācijas čempions!
Mila dejoja ar baudu. Valentīns vadīja viegli un stingri, pat ar sievu neatļāvās ne mazāko vaļību, katru reizi dejodams gluži kā konkursā. Ar viņu bija tīkami iet cilvēkos un labi divatā, viņš bija labestīgs un stiprs, un katru reizi viņa no jauna pārdzīvoja notikušo. Brlnumpilnā pasaule — abi Zemes iedzīvotāji, bet uz savas planētas viņi tā arī nekad nebūtu satikušies, būtu nozuduši viens otram starp miljardiem cilvēku. Bet viņai ievajadzējas lidot uz Antoru, lai iepazītos ar turienes interjeriem, par kuriem viņa bija daudz dzirdējusi un kuri patiešām izrādījās neparasti interesanti. Tajā pašā laikā tur atradās pasaules čempionu komanda, tā veica turneju pa Fede-
rāciju. Nejauši satikties tik daudzu parseku attālumā no Zemes —i vai tad tas nav brīnums? Ieraudzījuši viens otru, viņi uzreiz saprata, ka mājās atgriezīsies kopā un vienmēr būs divatā r— vienmēr un visur. Viņš visur sekoja viņai, izņemot treniņus un spēles, kad viņa sēdēja stadiona tribīnē. Pēc tam komanda aizlidoja, bet viņš palika —: droši vien nevarēja šķirties pat vienu mēnesi, kas viņam bija jāpavada uz Antoras. Viņš, protams, pārdzīvoja, ka komanda aizbrauca bez viņa, bet galu galā viņa biedri izlēma, ka dažas spēles nospēlēs paši. Novēloja viņam laimi…
Viņa pacēla acis. Valentīns pasmaidīja.'
— Ko tu?
— Šis pā —• vistīrākais izrāviens, saproti? Nu, izdejosim to vēlreiz — un tu redzēsi.
Šoreiz iesmējās Mila — tiesa, sevī? nekas, viņa iemācīs vīru sarunāties ari par citiem tematiem, vajadzīgs likai laiks un pacietība. Pacietības viņai pietika, bet laika priekšā vēl bezgala daudz… Pavīdēja vēl viena doma, arī saistīta ar nākotni, bet tā bija nepatīkama, un Mila tūlīt centās to aizgainīt.
— Atpūtīsimies, — viņa sacīja.
— Gribi pasēdēt?
—1 Vai neuzbruksim kādai kompānijai?
Viņi devās uz bāru. Tur jau sēdēja Inna Perlinska un rakstnieks. Istomins pielēca kājās un steidzīgi piebīdīja viņai krēslu.
—9 Gribat iedzert? Inna? Mila?
—i Minerālūdeni, — Inna izteica zuzošā, saspringtā pusčukstā, it kā uzticētu kādu noslēpumu. Pēc tam pievērsās Milai. — Vai šis kostīmiņš ir no Antoras? Ļoti jauks. Uz tās planētas viņiem ir laba gaume. Vai jūsu vīrs ir ļoti dusmīgs? Es no viņa mazliet baidos.
—: O, vai tad no viņa var baidīties?
—: Mēs taču esam konkurenti. Pēc tam kad teātris atzina atrisinājuma neparedzamību, kad uz skatuves atgriezās senais improvizācijas princips, mēs kļuvām par nopietniem konkurentiem gan sportā, gan spēlēs.
—t Tā nav konkurence, — teica Jēremejevs. — Tā ir sacensība. Sports taču ir sacensība.
— Jums noteikti jāredz mani —■ kaut vai lugā «No rīta man jāmostas ar pārliecību»! Klasika, bet kāds mūsdienīgs skanējums! Tā pie mums ir izrādīta jau piecdes-
2 — 2004 r- 17 J
007 26 2i*…………
N.
L - mit reižu, un darbība nevienā izrādē nav atkārtojusies tālāk par otro ainu. Piecdesmit dažādas attīstības, dažādi fināli. Es katrā atradu jaunu pagriezienu! Sezonas sākums ir pēc nedēļas, es varēšu palīdzēt… Paldies, mīļais, — viņa pateicās Istominam. Viņas žesti pauda sava lieluma apziņu. — Jā, iedomājieties, es šeit, uz kuģa, izgatavoju brīnišķīgu komplektu -r- speciāli atklāšanai…
— Es vienmēr iepriekš zinu, iesitīšu vai ne. Gadās —- ieņem labu pozīciju, visi gaida — miljoni cilvēku! — bet es jūtu: nebūs. Un pasēju. Agrāk es, vienalga, situ uz vārtiem, bet pietiek neveiksmīga sitiena —; un tu sāc šaubīties un pēc tam tā arī aizej no laukuma neiesitis. — Viņš uz brīdi sadrūma, zilās acis satumsa.
— Uz Antoras es spēlēju slikti. Neredzējāt? Nekam nederīgi. Satikos ar Milu — kas te vairs par spēli… Kauns. Atceros, cik pretīgi spēlēju: nezināju, kur rokas, kājas likt… — viņš runāja ātri, acīmredzot viņam jau sen gribējās izrunāties un uzklausīt mierinājuma vārdus, ne formāli laipnus, bet patiesus: sarunu biedrs tādos gadījumos meklēja ne vārdus, bet domas, kas otram palīdzēja saņemties.
— Jā, tā gadās, — pamāja Istomins. — Tāda situācija ir,?, Vai jūs esat lasījis Karļenko?
— Karļenko? Neatceros. Droši vien ne.
■— Ko tad jūs lasāt?
— Vispār — daudz. Pašlaik neatceros, kas bija pēdējais. Kaut kā nespēja aizraut. Bet vispār — kādreiz cilvēki droši vien mācēs visu. Gan labi spēlēt, gan labi rakstīt…
— Tas ir pašapmāns, — Istomins pēc brīža atbildēja.
— Pirms simt vai divsimt gadiem cilvēki tāpat domāja par mūsu laiku: harmonisko cilvēku laikmetu… Taču ne jau harmoniskie virza progresu, bet gan tie, kas izsaka sevi vienā jomā. Diennaktī joprojām ir divdesmit četras stundas, bet prasības kļuvušas daudz augstākas. Literāts ar pagājušā gadsimta tehniku tagad neizdotu pat vienu grāmatiņu. Piemēram, Rugojevs, lasījāt?…
— Pilnīgi pareizi. Es skatījos vecu spēļu ierakstus. Mēs to izdarītu desmit minūtēs. Un kā mēs trenējamies » viņi neizturētu tādas slodzes.
•— Vai tad ir laiks rūpēties par harmoniju? Pēc ceļojuma būtu labi padzīvot mežā vai kaut kur pie ezera — liiimba, makšķere… Rīt uz Zemes es ieiešu savā kabinetā, bet man izstrādājies reflekss: tur man ir jāraksta…
— Vai jūs tā noskaņojat sevi? Vai tas ir no dzimšanas?
— Jā, droši vien tāpat kā jums.
— Ar mani ir savādāk. Mani eigenizēja. Iepriekš… nu, kad es vēl nebiju piedzimis, izlaboja ģenētisko ainu, Īdi es būtu pa īstam noderīgs sportam. Mans tēvs bija l.ihs centra uzbrucējs, un viņš gribēja, lai es būtu vēl Idbāks. Tiesa, no manis iznāca pussargs. Vidējais variants, kā mēdz sacīt pie jums.
— Tas ir labi, jums nevajadzēja ne par ko šaubīties.
— Nu, es zinu, ko spēju. Māku padot bumbu, apvest, atņemt, pārvaldu izrāvienus, spēka paņēmienus, pārredzu laukumu, protu izvēlēties pozīciju. Dribls, ātrums, spēle ar galvu, noturība sadursmē un, protams, sitiens. Jūtu bumbu kā sava ķermeņa daļu. Un to visi zina. Rīt redzēsit, kā mani sagaidīs. Lai gan es nospēlēju galīgi slikti — un tomēr… Bet kā sagaidīs jūs?
— Nu, tādi kā es nav pārāk pazīstami. Zina tos, kas raksta grāmatas — kāršu komplektus. Jūs droši vien esat redzējis: uz stingra plastikāta, abās pusēs — pabeigta epizode.