— Un rezultāti? — es jautāju.
— Ari rezultātus mums neizpauž. Katram domātājam izstrādāts noteikts plāns, bet, ja viņš šo plānu zinātu, tas varētu viņu ietekmēt. Tu varētu lūkot to pieskaņot pats savai shēmai, lai panāktu likumsakarību, vai arī tev varētu uznākt vēlēšanās izlauzties no plāna ietvariem. Bet, kad tu nezini rezultātus, tu nevari arī uzminēt shēmu, un nekādas briesmas nedraud.
Pa ielu garām aizbrauca kravas automobilis, un tā rīboņa skaļi atbalsojās kroga klusumā. Kad tā izgaisa, varēja dzirdēt pie griestiem sīcam mušu. Cilvēki, kas sēdēja zālē pie ieejas, laikam bija aizgājuši, vismaz nedzirdēja vairs tos sarunājamies. Palūkojos apkārt, vai neredzēšu Kleino Grantu, bet viņa krogā nebija. Tagad man ienāca prātā, ka neesmu viņu nemaz redzējis, un tas man šķita dīvaini, jo biju taču tikai pirms īsa brīža iedevis viņam dolāru.
— Kur tad tā tava iestāde atrodas? — es apvaicājos Alfam.
— Misisipi štatā. Grīnbrairā. Mazs mies- telis. Ja tā apdomā, tas ir gaužām līdzīgs Mil- vilai. Maza pilsētiņa — klusa, putekļaina un tveicīga. Ja tu zinātu, cik tur ir briesmīgi karsts! Bet institūta ēkā gaiss ir kondicionēts. Nudien, tur nav slikti.
— Maza pilsētiņa, — es prātoju. — Dīvaini gan, ka tādu iestādi ierīko tik mazā miestelī.
— Maskēšanās, — Alfs paskaidroja. — Viņi grib saglabāt to slepenībā. Mums tiek lūgts par to nevienam nestāstīt. Un kur gan to varētu noslēpt vēl labāk, ja ne tādā nenozīmīgā nomaļā vietā. Nevienam pat prātā neienāks, ka šāda iestāde varētu atrasties tādā dieva aizmirstā kaktā.
— Bet tu taču tur biji iebraucējs …
— Skaidrs, tāpēc es arī šo darbu dabūju. Viņi nevēlas savākt pārāk daudz vietējo. Tiem visiem domas risinātos puslīdz vienā virzienā. Viņi priecājās, atraduši kādu svešu. Pie mums strādā diezgan daudz ļaužu, kas iebraukuši no citurienes.
— Bet pirms tam?
— Pirms tam? Ak tā, saprotu. Pirms tam man klājās gan šā, gan tā. Klīdu apkārt, kur pagadījās. Nekad nepaliku pārāk ilgi vienā vietā. Gadījās kaut kur robs uz pāris nedēļām, tad atkal citur uz pāris nedēļām. Mētājos kā skaida pa viļņiem. Kādu laiciņu paražoju pie betonētājiem, bet, kad kabata kļuva pavisam plāna un nebija vairs nekāda cita darba, uz īsu laiciņu kļuvu pat par trauku mazgātāju. Pāris mēnešu esmu bijis arī dārznieks vienā lielā muižā Luisvilā. Tur es lasīju tomātus, bet ar tādu peļņu var nomirt badā, tāpēc posos projām. Ko visu tikai neesmu izmēģinājies! Bet nu esmu Grīnbrairā jau vienpadsmit mēnešu.
— Tāds darbs nevar turpināties mūžīgi. Paies laiks, un viņi būs ieguvuši visus vajadzīgos datus.
Viņš pamāja.
— To es zinu. Man negribas ,ne domāt par to, ka reiz tas beigsies. Šis ir labākais darbs, kāds man jel kad gadījies. Nu, kā būs, Bred? Vai brauksi līdzi?
— Būs jāpadomā, — es noteicu. — Vai tu nevari palikt te mazliet ilgāk nekā tās pāris dienas?
— Varētu gan, — Alfs sacīja, — man ir divas nedējas atvaļinājuma.
— Vai tu negribētu pamakšķerēt?
— Tas būtu vareni.
— Un ko tu teiktu, ja mēs rīt no rīta kaut kur aizbrauktu? Padzīvotu kādu nedēļu ziemeļos. Tur būtu vēsāk. Man ir telts un visi vajadzīgie piederumi. Lūkosim atrast kādu vietiņu, kur labāk kožas.
— Tā ir Jaba doma.
— Mēs varētu braukt ar manu mašīnu, — es ieteicu.
—- Par benzīnu maksāju es, — Alfs sacīja.
— Savā pašreizējā stāvoklī, — es piekritu, — atļauju tev to darīt.
3
Ja mājai nebūtu ar kolonām rotātās fasādes un spoži baltās balustrādes ap lēzeno jumtu, tā izskatītos gluži parasta un kaila. Atcerējos tos laikus, kad man likās, ka šī ir skaistākā māja pasaulē. Bet nu jau pagājuši gadi seši
vai septiņi, kopš neesmu bijis Šērvudu namā.
Apturēju mašīnu, izkāpu un brītiņu pastāvēju, noraudzīdamies uz māju. Vēl nebija pavisam satumsis, un četras lielās kolonas palsi vizmoja dziestošās dienas mijkrēslī. Ielas pusē logi nebija apgaismoti, bet redzēju, ka mājas otrā pusē spīd gaisma.
Uzkāpu pa lēzenajiem pakāpieniem un pārgāju pāri lievenēm. Atradis zvana pogu, piezvanīju.
Priekštelpā atskanēja soļi. Jādomā, tā būs misis Flaertija. Viņa pārzina Šērvudu namu kopš tā laika, kad misis Šērvuda to pameta, lai nekad vairs neatgrieztos.
Tā tomēr nebija misis Flaertija.
Durvis atvērās, un uz sliekšņa stāvēja viņa, vairāk nobriedusi, nekā es biju viņu saglabājis atmiņā, pašapzinīgāka un daiļāka nekā jebkad.
— Nansij! — es iesaucos. — Tā taču esi tu, Nansij!
Es, protams, nebūtu tā runājis, ja man būtu atlicis laika apdomāties.
— Jā, — viņa atteica. — Es esmu Nansija. Kāpēc tā jābrīnās par to?
— Tādēļ, ka domāju — tevis šeit nav. Kad tu pārbrauci mājās?
— Tikai vakar, — viņa sacīja.
Man tl i kās, viņa mani nepazīst, tomēr zina, ka īstenībā viņai vajadzētu mani pazīt. Viņa cenšas atcerēties,
— Bred, — viņa ierunājās, pierādīdama, ka esmu k|ūdījies, — ir muļķīgi tā stāvēt uz sliekšņa. Kādēļ tu nenāc iekšā?
Es pārkāpu pār slieksni, viņa aizvēra durvis, un mēs palikām stāvam krēslainajā vestibilā, raudzīdamies viens uz otru.
Viņa pastiepa roku un pieskārās manu svārku atlokam.
— Pagājis iļoti ilgs laiks, Bred, — viņa sacīja. — Kā tev klājas?
— Labi, — es atbildēju, — pavisam llabi.
— Dzirdēju, ka šeit vairs nav palicis gandrīz neviens. Gandrīz neviens no mūsējiem.
Es pagrozīju galvu.
— Izklausās, it kā tu priecātos par to, ka esi atgriezusies mājās.
Viņa iesmējās. Smiekli noplīvoja īsi un viegli.
— Protams, priecājos, — viņa atteica. Viņas smiekli skanēja tieši tāpat kā senāk, izspurdza pēkšņā līksmē, kas kādreiz bija viņas būtnes neatņemama sastāvdaļa.
Kāds iznāca vestibilā.
— Nansij, — ieskanējās balss, — vai tas ir Kārteru puika?
— Paklau, — Nansija mani uzrunāja, — es nezināju, ka esi atnācis ciemos pie tēva.
— Es nebūšu ilgi, — atteicu. — Vai vēlāk tevi vēl sastapšu?
— Jā, protams, — viņa atbildēja, — mums taču ir tik daudz kas pārrunājams.
— Nansij!
— Jā, tēt.
— Eju, — es sacīju.
Gāju pa vestibilu pretī ienācējam. Viņš atvēra durvis uz kādu istabu un iededza tur gaismu.
Es sekoju viņam istabā un aizvēru durvis.
Viņš bija iliela auguma vīrietis ar loti platiem pleciem un aristokrātisku seju, ko rotāja švītīgas, īsi apcirptas ūsas.
— Mister Šērvud, — es viņu dusmīgi uzrunāju, — es neesmu nekāds Kārteru puika. Esmu Bredšovs Kārters. Draugi mani sauc par Bredu.
Tās bija bezjēdzīgas dusmas, un tām droši vien nebija nekāda pamata. Bet viņš tur vestibilā bija mani nokaitinājis.
— Piedošanu, Bred, — viņš sacīja, — bet ir tik grūti paturēt prātā, ka jūs visi esat pieauguši — puišeļi, ar kuriem Nansija satikās bērnībā.