Viņš pārgāja pāri istabai līdz rakstāmgaldam, kas stāvēja pie vienas sienas. Atvilcis vaļā atvilktni, viņš izņēma no tās biezi piebāztu aploksni un nolika uz rakstāmgalda.
•— Tā ir tev, — viņš sacīja.
— Man?
— Jā, es domāju, ka tev tas zināms.
Papurināju galvu. Istabā valdīja kaut kas
tāds, kas viesa manī bezmaz bailes. Istabai piemita kaut kas svinīgs, divas sienas bija viscaur nokrautas ar grāmatām, bet pie trešās starp ilogiem, ko aizsedza smagi aizkari, dižojās marmora kamīns.
— Jā, — viņš atkārtoja, — tā ir tava. Kādēļ tu to neņem?
Es piegāju pie rakstāmgalda un paņēmu aploksni. Tā nebija aizlipināta, un es pavāzu to vaļā. Iekšā bija biezs naudas žūksnis.
— Pusotra tūkstoša dolāru, — Džeralds Sērvuds noteica, — man šķiet, pēc aprēķina tā ir pareizi.
— Nezinu nekā par pusotra tūkstoša dolāriem, — es sacīju. — Man tikai pateica pa telefonu, lai atnākot aprunāties ar jums.
Viņš pacēla galvu un cieši paraudzījās manī, it kā ilāgā negribēdams man ticēt.
— Pa šādu telefonu, — es viņam paskaidroju, norādīdams uz vienu no diviem aparātiem, kas stāvēja uz rakstāmgalda.
Viņš gurdeni pamāja.
— Jā, — viņš teica. — Un cik ilgi tev jau ir tāds aparāts?
— Man tas uzgadījās tikai šo pēcpusdienu. Eds Ādlers atnāca un noņēma manu aparātu, parasto telefona aparātu, jo es nevarēju par to samaksāt. Izgāju pastaigāties, lai mierīgi šo to pārdomātu, bet atgriezies dzirdēju zvanām šādu telefonu.
Viņš atmeta ar roku.
— Ņem aploksni, — viņš sacīja, — un bāz kabatā. Tā nav mana nauda. Tā pieder tev.
Noliku aploksni atpakaļ uz rakstāmgalda. Man ļoti vajadzēja pusotra tūkstoša dolāru.
Man noderēja jebkāda summa, lai tā nāktu no kurienes nākdama. Es tomēr nespēju paņemt aploksni. Pats nesapratu, kādēļ nespēju.
— Labi, — viņš noteica, — apsēdies.
Pie rakstāmgalda stāvēja krēsls, un es apsēdos uz tā.
Šērvuds atvēra kādu lādīti, kas atradās uz rakstāmgalda.
— Cigāru gribi? — viņš vaicāja.
— Es nesmēķēju, — atteicu.
— Varbūt kaut ko iedzersi?
— Jā. Iedzeršu labprāt.
— Burbonu?
— Burbons derētu.
Viņš piegāja pie ledusskapja, kas stāvēja istabas kaktā, un iemeta divās glāzēs ledus gabaliņus.
— Kā tu vēlies dzert, Bred?
— Tikai ledu, lūdzu.
Viņš sīki iesmējās.
— Tas arī ir vienīgais civilizētais veids, kā baudīt šo dziru, — viņš piebilda.
Sēdēju, skatīdamies uz grāmatu rindām, kas sniedzās no grīdas līdz pašiem griestiem. To vidū bija daudz kopoto rakstu un, no pirmā acu uzmetiena spriežot, — dārgi sējumi.
«Cik brīnišķīgi,» man iešāvās prātā, «būt ja ne tieši bagātam, tad vismaz tik pārtikušam, llai nevajadzētu velti nosūkstīties, ja gadījies ieraudzīt kādu mantiņu, ko kārojas iegūt, lai nevajadzētu prātot, vai tikai drīkst izdot naudu par to. Cik labi dzīvot tādā mājā kā šī,
piekraut plauktus gar sienām ar grāmatām, aizvilkt logiem priekšā krāšņus aizkarus, iegādāties vairāk nekā tikai vienu pudeli viskija un glabāt to cienīgākā vietā nekā virtuvē uz plaukta.»
Viņš pasniedza man viskija glāzi un apgāja apkārt rakstāmgaldam. Tad apsēdās krēslā, kas stāvēja aiz galda. Pacēlis savu glāzi, viņš kāri izdzēra pāris malciņu, tad nolika glāzi uz galda.
— Bred, — viņš jautāja. — Cik daudz tu zini?
— Nenieka, — es atteicu, — vienīgi to, ko jums pastāstīju. Sarunājos ar kādu pa telefonu. Man piedāvāja darbu.
— Un tu šo darbu pieņēmi?
— Nē, — es noteicu, — bet varbūt to vēl izdarīšu. Tikai visā, ko viņi — man pat jausmas nav, kas tie īsti bija, — sacīja, es neredzēju nekādas jēgas.
— Viņi?
— Jā. Vai nu tur bija trīs vai arī viens, kas runāja trīs dažādās balsīs. Jums varbūt liksies dīvaini, bet man šķita, it kā tā būtu viena un tā pati persona, kas runāja dažādās balsīs.
Viņš pacēla glāzi un atkal iesūca malciņu. Turēdams to pret gaismu, viņš, likās, pats bija izbrīnījies, ka glāze jau gandrīz tukša. Viņš piecēlās no krēsla un aizgāja pēc pudeles. Piepildījis savu glāzi, viņš sniedza pudeli arī man.
— Neesmu vēl sācis, — es sacīju.
Viņš nolika pudeli uz galda un atsēdās.
— Labi, — viņš teica, — ka atnāci ar mani aprunāties. Pieņem vien to darbu. Pievāc savu naudu un staigā laimīgs. Droši vien Nan- sija ārpusē tevi gaida. Aizved viņu uz kino, vai.
— Un tas ir viss? — es vaicāju.
— Tas ir viss, — viņš noteica.
— Jūs esat mainījis savas domas, — es piebildu.
— Mainījis domas?
— Jūs gribējāt man kaut ko pastāstīt, bet nu esat nolēmis to nedarīt.
Viņš uzmeta man saltu, skadru skatienu.
— Tev laikam taisnība, — viņš teica. — Galu galā ir taču vienalga.
— Nav vis vienalga, vismaz man ne, — es protestēju. — Redzu, ka jūs esat nobijies.
Domāju, ka nu viņš apskaitīsies. Lielākā tiesa vīriešu kļūst dusmīgi, dzirdot sakām, ka viņi ir nobijušies.
Taču viņš nesadusmojās. Viņš sēdēja ar tādu pašu seju, kā sēdējis.
Tad viņš ierunājās:
— Dieva dēļ, dzer jel! Tu padari mani nervozu, kvernēdams un grozīdams glāzi rokā.
Biju viskiju gluži aizmirsis. Lēnām iesūcu malciņu.
65
— Tu, iespējams, — viņš prātoja, — esi sa- domājies daudz ko tādu, kas nemaz nav taisnība. Droši vien tu domā, ka esmu iejaukts nezin kādos netīros darījumos. Interesanti, vai
5-1472
tu man ticēsi, ja teikšu tev, ka īstenībā pats nemaz nezinu, kādos darījumos esmu iejaukts.
— Domāju, ka ticētu gan, — es sacīju. — Kāpēc lai neticētu tam, ko jūs sakāt?
— Man dzīvē bijis daudz nepatikšanu, — viņš sāka, — bet tas jau nav nekas neparasts. Lielākajai daļai cilvēku gadās šādas vai tādas ķibeles. Bet man sabruka virsū visas reizē. Nelaime taču parasti nenāk viena.
Es piekrizdams pamāju.
— Vispirms, — viņš turpināja, — mani pameta sieva. Tas tev, jādomā, viss smalki zināms. Droši vien par to daudz tenkoja.
— Tas notika sen, — es iebildu, — biju toreiz vēl ļoti jauns.
— Jā, tā laikam bija gan. Teikšu tev tikai to, ka mēs abi izturējāmies gaužām korekti. Tiesā nebija nekādu strīdiņu, nekādas veļas mazgāšanas. To mēs ne viens, nedz otrs nevēlējāmies. Tūliņ pēc tam sekoja finansiālais krahs. Lauksaimniecības mašīnu ražošanā iestājās krīze, un man likās, ka fabrika būs jāslēdz. Daudzas citas nelielas lauksaimniecības mašīnu firmas bankrotēja. Pēc piecdesmit, sešdesmit vai vēl vairāk gadu ienesīgas darbošanās tās tika izkonkurētas.
Viņš apklusa, it kā gaidīdams, lai es kaut ko saku. Bet man nebija nekā, ko teikt.
Viņš izdzēra pielieto glāzi un tad turpināja savu stāstu.
— Vienā otrā ziņā esmu diezgan liels muļķis. Es itin labi māku vadīt uzņēmumu. Varu
noturēt to uz pekām, kamēr vien pastāv iespēja to noturēt un iegūt no tā kaut kādu peļņu. Man šķiet, varētu pat teikt, ka veikala lietās esmu itin slīpēts zellis. Bet ar to arī mana gudrība ir galā. Visu mūžu man nav ienākusi prātā neviena liela, neviena radoša doma. . •