Viņš paliecās uz priekšu, sakļāva rokas un atspieda tās uz galda.
5*
67
— Esmu daudz par to domājis, — viņš turpināja, — par to, kas ar mani toreiz notika. Esmu mēģinājis saskatīt tur kādu dziļāku jēgu, bet nekādas jēgas tur nav. Tas ir kaut kas tāds, kas nedrīkstēja notikt, nedrīkstēja notikt ar tādu cilvēku kā es. Stāvēju uz sabrukuma sliekšņa un nespēju tur nenieka grozīt. Pati problēma bija ļoti vienkārša. Daudzu objektīvu ekonomisku iemeslu dēļ bija samazinājies pieprasījums pēc lauksaimniecības mašīnām. Daži lielie koncerni, kam bija plaši veikali un lieli līdzekļi reklāmai, mūs it viegli izkonkurēja. Tiem bija rīcības brīvība, tie varēja daudz ko pasākt, lai atvairītu grūtības. Bet tādai mazai fabriciņai kā manējā nebija nedz kur izvērsties, nedz arī rezerves kapitāla. Manai firmai, tāpat kā citām, draudēja bankrots. Un tu saproti, ka man nebija nekādas izejas. Es visu laiku biju vadījis savu uzņēmumu pēc sensenām tradīcijām, pēc gadu desmitos pārbaudītiem likumiem, ar tiem vecajiem, labajiem paņēmieniem, pie kuriem turējās mans tēvs un tēvatēvs. Un šie likumi man
mācīja: kad nevari vairs nekā pārdot, tad tu esi pagalam. Viens otrs cits uzņēmējs varbūt mācēja atrast ceļu, kā izkulties no situācijas, bet es to nepratu. Esmu krietns tirgotājs, bet man vienmēr trūcis iztēles. Man nebija nevienas prātīgas domas. Un tad piepeši man sāka rasties idejas. Bet tās nebija manējās. Tās bija kādas citas personas idejas, ko uztvēra manas smadzenes.
— Vai saproti, — viņš sacīja. — ka reizēm tev vienā mirklī iešaujas prātā doma? Tā uzrodas kā no gaisa. Tai nav nekādas loģiskas izcelsmes. Centies kā cenzdamies, tu nevari to atvedināt ne uz ko dzirdētu vai lasītu. Es pieļauju, ka, parokoties dziļāk, varbūt kaut kā varētu piekļūt klāt tās pirmsākumam, bet pārlieku maz ir tādu cilvēku, kas pratīs aizrakties tik dziļi. Taču galvenais ir tas, ka lielākā daļa ideju parasti ir tikai sīks iedīglis, izejas punkts. Ikviena ideja var kļūt vērtīga un spēcīga, bet to vajag izauklēt. To vajag attīstīt. Par to nemitīgi jādomā, tā jāizgroza uz visām pusēm, jāaplūko no visiem aspektiem, jāapsver un jāapdomā, iekams to var izveidot par kaut ko derīgu.
Bet ar manām jaunajām idejām bija pavisam citādi. Tās uzgadījās jau pilnīgi gatavas, pilnīgi izstrādātas. Man nemaz nevajadzēja tās pārdomāt un attīstīt. Tās man šautin iešāvās prātā, un man vairs nemaz nevajadzēja ap tām darboties. Tās uzreiz bija gatavas izmantošanai. No rīta pamodos ar jaunu ideju galvā, ar veselu jaunu atziņu krājumu. Izgāju pastaigāties, un man atkal dzima jaunas domas. Tās uzradās kaudzēm, it kā manās smadzenēs kāds būtu iesējis tās veselām riekšavām, it kā tās būtu tur mazliet pagulējušas un tad sākušas dīgt.
— Vai arī idejas par ierīcēm, ko ražojat? — es apvaicājos.
Viņš ziņkārīgi paraudzījās manī.
-— Jā, par ierīcēm. Ko tu par tām zini?
— Neko, — es atteicu. — Zinu tikai to, ka toreiz, kad uznāca krīze lauksaimniecības mašīnu ražošanā, jūs sākāt taisīt kaut kādas ierīces. Bet man nav ne jausmas, kas tās par ierīcēm.
Viņš man neko vairāk par saviem ražojumiem nepaskaidroja. Tikai stāstīja tālāk par dīvainajām idejām.
— Sākumā es neapjēdzu, kas notiek. Bet tad, kad idejas sāka man gāzties virsū veselām lavīnām, es sapratu, ka tur kaut kas nav kārtībā. Es zināju, ka pats nevarētu izdomāt neko tamlīdzīgu, nemaz nerunājot par lielo domu daudzumu, kuras man nedeva miera. Man gan visdrīzāk šķiet, ka es pats vispār neko nebūtu izprātojis, jo man trūkst izdomas un iztēles. Mēģināju pats sev iestāstīt, ka varbūt man būtu iešāvušās prātā kādas divas vai trīs no tām, bet arī tas maz ticams. Lai nu kā — vairāk kā divas vai trīs es nekādā gadījumā nebūtu spējīgs izdomāt. Galu galā biju spiests atzīt, ka saņemu palīdzību kaut kur no ārienes.
— Kādu palīdzību no ārienes?
— Nezinu, — viņš sacīja, — vēl šobaltdien nezinu.
— Bet jūs šīs idejas tomēr izmantojāt?
— Esmu praktisks cilvēks, — viņš atteica, — ļoti praktisks. Pieļauju, ka dažs labs varbūt dēvē mani pat par slīpētu veikalnieku. Bet padomā pats: mans uzņēmums taisījās izputēt. Turklāt ievēro — nevis mans, bet mūsu ģimenes uzņēmums, uzņēmums, ko mans vecaistēvs bija uzsācis un tēvs nodevis manās rokās. Tas bija nevis mans uzņēmums, bet gan uzņēmums, kas man uzticēts. Tur ir liela atšķirība. Tu yari noskatīties, kā murdē- dams aiziet dibenā pasākums, ko pats esi uzcēlis, un vari izturēt šo triecienu, drošinādams pats sevi ar to, ka reiz jau tev dzīvē veicies, ka vari sākt vēlreiz no jauna un tev veiksies atkal. Ar ģimenes uzņēmumu ir citādi. Vispirmām kārtām — ir kauns. Un otrām kārtām—■ nav drošības, ka jaunais pasākums izdosies. Pirmos panākumus neesi guvis pats. Tie tev tika nodoti, tu tikai turpināji. Un tu nevari būt pārliecināts, ka spēsi visu atsākt un uzcelt uzņēmumu no jauna.
Viņš apklusa, un es klusumā dzirdēju kaut kur tālu tikšķam pulksteni, bet nekur to neredzēju un atturējos no kārdinājuma pagriezt galvu un paskatīties, kur tas atrodas…Man šķita, ja pagriezīšu galvu, ja vien kaut drusku pakustēšos, es izpostīšu kaut ko neredzamu Šai istabā. Bija tā, it kā es atrastos ar porcelāna traukiem, bāztin piebāztā veikalā, kur visas preces pa roku galam sakrautas cita uz citas un jābīstas pakustēties, jo, tiklīdz nokritīs viens priekšmets, dārdēdama sagrūs visa kaudze.
— Ko tu būtu darījis? — Sērvuds ievaicājās.
— Būtu izmantojis katru iespēju, — es atbildēju.
— To es arī darīju, — viņš teica. — Biju izmisumā. Apdraudēts bija viss — fabrika, šis nams, Nansija, mūsu dzimtas godīgais vārds. Es izmantoju visas savas jaunās idejas, pierakstīju tās, sasaucu kopā inženierus, konstruktorus, rasētājus, un mēs sākām strādāt. Protams, visi nopelni tika piedēvēti man. Tur es neko nespēju līdzēt. Nevarēju taču viņiem izstāstīt, ka man no visa tā nekas pat sapnī nav rādījies. Un zini, tās, lai cik dīvaini izklausītos, visā šai būšanā ir visgrūtāk panesams. Tas, ka man jāsaņem atzinība par to, ko nemaz neesmu darījis.
— Tad, lūk, kā iznācis, — es noteicu. — Ģimenes uzņēmums ir glābts, un viss kārtībā. Es jūsu vietā gan neļautu vainas apziņai sevi pārāk nomākt.
— Bet tās nebūt nebija beigas, — Šērvuds sacīja. — Ja ar to viss būtu cauri, es par to vairā nedomātu. Ja tā būtu bijusi vienreizēja palīdzība, lai glābtu firmu, viss tiešām būtu kārtībā. Bet tas turpinājās. Man sāka likties, ka manī mīt divi cilvēki — reālais, visiem redzamais Džeralds Šērvuds, kas sēž pie šī rakstāmgalda, un vēl kāds otrs, kas manā vietā domā. Man radās aizvien jaunas idejas, dažas no tām bija ļoti saprātīgas, bet citas pavisam bezjēdzīgas. Kad es tev saku, dažas bija no pavisam citas pasaules, vārda vistiešākajā nozīmē — pavisam citas pasaules. Tām nebija nekādas saskares ar mūsu dzīvi, tās neiederējās nekādā situācijā. Un, kaut gan es intuitīvi izjutu, ka tām ir dziļa jēga, izjutu, ka tās pašos pamatos un būtībā ir ļoti nozīmīgas, man tās tomēr bija pilnīgi nederīgas un neizmantojamas.
Un nebija jau idejas vien: es guvu arī atziņas. Atziņas un zināšanu drumslas. Man radās zināšanas par daudz ko tādu, kas mani nemaz neinteresēja, par ko nekad nebiju domājis. Ieguvu tādas ziņas, par kādām neviens cilvēks, to es varu droši teikt, nav pat sapņojis. Itin kā riekšavu sagrābstītas informācijas, veselu kaudzi nesakarīgu zināšanu kāds paņemtu un sagāztu man galvā.