Viņš pasniedzās pēc pudeles un piepildīja savu glāzi. Tad viņš pagrieza pudeles kaklu pret mani, un es pabīdīju uz priekšu arī savu glāzi. Viņš to pielēja pilnu līdz malām.
— Iedzer, — viņš mani mudināja. — Tu pats gribēji, lai stāstu, tad noklausies arī līdz galam. Rīt no rīta es droši vien brīnīšos,
kādēļ esmu tev to visu stāstījis. Bet šovakar man tas šķiet pareizi.
— Ja negribat stāstīt, ja jums liekas, ka es bāžu degunu …
Viņš ar rokas mājienu mani pārtrauca.
Labi, — viņš teica, — neklausies, ja negribi. Pievāc savus pusotra tūkstošus.
Es papurināju galvu.
— Neņemšu. Neņemšu, iekams nezināšu, kādēļ jūs man tos dodat.
— Tā nav mana nauda. Esmu tikai starpnieks.
— Kā labā? Tā nepazīstamā — jūsu otri- nieka ilabā?
Viņš pamāja ar galvu.
— Pareizi. Brīnos, ka tu uzminēji.
Es pamāju uz telefona aparātu, kuram nebija numuru diska.
— Neesmu nekad to lietojis, — viņš saviebies teica. — Pirms tu man nepateici, ka esi atradis tādu pašu savā kantorī, nepazinu nevienu cilvēku, kam piederētu tāds aparāts. Es tos ražoju simtiem …
— Jūs tos ražojat?!
— Jā, protams. Ne jau pats sev. Tam savam otriniekam. Kaut gan, — pieliecies pār galdu man tuvāk, viņš konfidenciāli pieklusināja balsi, — man rodas aizdomas, ka tas nemaz nav mans otrinieks.
— Bet kas tad tas, pēc jūsu domām, ir?
Viņš atgāzās krēslā un iesaucās:
— Kā, velns parāvis, lai es to zinu! Sākumā
lauzīju galvu un uztraucos, bet tikpat gudrāks netiku. Tagad neliekos vairs ne zinis. Mēģinu sev iestāstīt, ka varbūt ir vēl citi tādi paši kā es. Varbūt es neesmu viens — tas vismaz ir tāds kā mierinājums.
— Bet telefona aparāts? — es jautāju.
— To es uzkonstruēju, — viņš paskaidroja. — Varbūt ne es, bet tā otra persona, ja tā vispār ir kāda persona. Man ienāca prātā projekts, un čs pārnesu to uz papīra. Un, ņem vērā, to es darīju, nezinādams, kas tas ir un kam tas vajadzīgs. Es, zināms, sapratu, ka tas ir kaut kas līdzīgs telefona aparātam. Bet, dieva vārds, man nebija ne jausmas, kā tas varētu darboties. To neizprot arī neviens no fabrikas ļaudīm, kas aparātus izgatavo. Pēc visiem saprāta likumiem spriežot, tas velna daikts vispār nevar darboties.
— Bet jūs pieminējāt, ka esot vēl daudz citu llietu, kas jums šķiet neizmantojamas.
— Ļoti daudz, — viņš piekrita, — taču tās es nekad neesmu mēģinājis projektēt. Bet ar telefona aparātiem, ja tev tos patīk tā dēvēt, bija citādi. Es skaidri zināju, ka man tie jātaisa, zināju, cik liels būs pieprasījums un kur tie liekami.
— Kur tad jūs tos likāt?
— Nosūtīju kādai firmai Ņūdžersijā.
Tā nu bija pavisam neprātīga valoda.
— Izstāstiet man visu pēc kārtas, — es lūdzu. — Jums galvā radās projekts, un jūs zinājāt, ka jums jāražo šādi telefona aparāti un jānosūta kadai firmai Ņūdžersijā. Un jūs to darījāt bez mazākās šaubīšanās?
— Kur nu bez šaubīšanās! Es jutos kā pēdīgais muļķis. Bet iegaumē: šis otrais «es», manas palīgsmadzenes, šis kontakts ar nezināmo mani nekad nav pievīlis. Tas izglaba manu uzņēmumu, deva man derīgus padomus, tas nekad nepameta mani nelaimē. Cilvēks taču nedrīkst būt nepateicīgs savai labajai fejai.
— Man šķiet, ka saprotu, — es sacīju.
— Kas tur ko nesaprast, — viņš atsaucās.
— Kāršu spēlmanis tic savai laimei. Pērkot akcijas, ikviens paļaujas uz intuīciju. Bet nedz akla ilaime, nedz intuīcija nav tik droša un uzticama kā mans padomdevējs.
Viņš pastiepa roku, paņēma telefona aparātu bez numuru diska, apskatīja to un tad nolika atpakaļ.
— Šo vienu es atnesu uz mājām, — viņš paskaidroja, — un novietoju uz rakstāmgalda. Visus šos gadus esmu gaidījis, kad man pa to kāds piezvanīs, bet neko neesmu sagaidījis.
— Jūs varat iztikt arī bez telefona, — es piebildu.
— Vai tev tā liekas? — viņš jautāja.
— Esmu par to pārliecināts.
— Laikam jau tā būs, — viņš piekrita.
— Bet lāgiem tas tomēr mulsina.
— Kā īsti ir ar to Ņūdžersijas firmu? — es gribēju zināt. — Vai jūs ar viņiem sarakstāties?
Viņš papurināja galvu.
— Ne rindiņas. Es tikai nosūtu aparātus^
— Bez jebkāda norēķina?
— Nekādu norēķinu, — viņš sacīja, — nekādas samaksas. Es to arī negaidu. Ja tu slēdz darījumu pats ar sevi…
— Pats ar sevi! Jūs gribat teikt, ka to firmu Ņūdžersijā vada jūsu otrinieks?
— Es nezinu, — viņš sacīja. — Dievs žēlīgais, es taču nezinu nekā! Cik daudz gadu jau ar to nomokos, cenzdamies saprast, un tomēr nekā nesaprotu.
Viņa seja šajā mirklī tiešām izskatījās izmocīta, un man kjuva viņa žēl.
Viņš laikam juta, ka man viņa žēl. Iesmē- jies viņš sacīja:
— Neraizējies manis dēj. Es to spēju izturēt. Es visu spēju izturēt. Turklāt neaizmirsti, ka tieku labi atalgots. Labāk pastāsti par sevi. Tu esi nekustamu īpašumu māklers?
Es pamāju ar galvu.
— Jā, un arī apdrošināšanas aģents.
— Un tomēr nevarēji samaksāt pat telefona rēķinu.
— Nežēlojiet mani, — es sacīju, — arī es kaut kā iztieku.
— Dīvaini ar jums, jaunajiem. Gandrīz neviens nepaliek šeit. Bet te jau laikam arī nav nekā, ko iesākt.
— Nav gan, — es piekritu.
— Nansija tikko atgriezusies no Eiropas,— viņš stāstīja. — Esmu priecīgs, ka viņa ir at- kai mājās. Vienam pašam man te bija ļoti vientuļi. Pēdējā slaikā esmu tik maz bijis ar viņu kopā. Vispirms koledža, pēc tam viņa aizrāvās ar visādiem sabiedriskiem darbiem un vispēdīgi aizceļoja uz Eiropu. Bet tagad solās palikt kādu laiku šeit. Grib kaut ko uzrakstīt.
— Tas viņai varbūt padosies, es noteicu, — vidusskolā viņai aizvien bija labas atzīmes domrakstos.
— Uz rakstīšanu viņa ir kā apsēsta, — Šēr- vuds sacīja..— Kāds pusducis darbu viņai ir iespiesti tajā — nu, kā jūs to saucat, — periodikā. Tajos žurnāliņos, kas iznāk četras reizes gadā un rakstītājam par darbu samaksā vienīgi ar pieciem sešiem brīveksemplāriem. Netiku nekad senāk par tādiem dzirdējis. Esmu izlasījis viņas rakstus, bet es jau no rakstniecības neko nejēdzu. Nezinu, vai tie ir labi vai slijkti. Domāju tomēr, ka jāuzraksta taču kaut kas pieklājīgs, lai to iespiestu. Bet, ja vien rakstīšana piesaistīs viņu pie mājām, tad esmu ar visu mierā.
Piecēlos.
— Es nu tagad iešu, — sacīju. — Varbūt jau tā esmu uzkavējies ilgāk, nekā vajadzēja.
Viņš papurināja galvu.
— Nē, man bija prieks ar tevi parunāties. Un neaizmirsti naudu. Mans otrais «es» — vai sauc to, kā gribi, — pavēlēja šo naudu nodot tev. Cik noprotu, tas zināmā mērā ir tāds kā avanss.
— Jus mānāties, — es iesaucos gandrīz ar dusmām. — Nauda nāk no jums.
— Nepavisam, — viņš atteica, — tā nāk no fonda, kas nodibināts pirms daudziem gadiem. Man nelikās godīgi ievākt visu peļņu no daudzajām idejām, kas īstenībā nemaz nebija manas. Tā es sāku iemaksāt desmit procentus peļņas īpašā fondā …
— Arī to jums droši vien ieteica otrinieks.