— Jā, — viņš atzinās, — laikam tev taisnība, kaut gan tas ir tik sen, ka es vairs nemāku skaidri pateikt. Bet llai nu būtu kā būdams, nodibināju fondu un gadiem ilgi esmu iemaksājis tur dažādas summas par llabu tam nezināmajam, kas saimnieko uz pusgrauda manās smadzenēs.
Es blenzu uz viņu, kaut arī sapratu, ka tas ir cietsirdīgi. «Bet nav taču iespējams,» es mēģināju sev iestāstīt, «ka cilvēks var sēdēt tik mierīgi, kā sēž Šērvuds, un melst par kaut kādu nezināmu būtni, kas saimnieko viņa smadzenēs. Lai nu viņš arī ir jau gados, tas tomēr ir neiedomājami.»
— Fondā, — Šērvuds mierīgi paskaidroja, — iekrājusies ievērojama summa, kaut arī esmu diezgan daudz no tā atkal izņēmis izmaksām. Tā vien liekas, ka viss, kam pieskaros, pārvēršas par zeltu kopš tā brīža, kad man uzradās partneris.
— Bet vai jūs nebīstaties man to stāstīt? — es apvaicājos.
— Vai gribi teikt, ka taisies palaist valodas par mani?
Es pamāju, bet tūliņ piebildu:
— Protams, es to nedarīšu.
*— Es arī ceru, ka nedarīsi, — viņš noteica.
— Tevi par to tikai izsmietu. Neviens tev neticētu.
— Droši vien neticētu.
— Bred, — viņš bezmaz sirsnīgi ierunājās,
— neesi taču tāds sasodīts muļķis! Ņem aploksni un bāz kabatā. Un atnāc atkal kādreiz parunāties — nāc, kad vien vēlies. Man šķiet, ka mums būs daudz, par ko labprāt gribēsies parunāt.
Es pastiepu roku, paņēmu aploksni un iebāzu kabatā.
— Pateicos, ser, — es sacīju.
— Nav par ko pateikties, — viņš atteica. Roku sveicienam pacēlis, viņš vēl piebilda:
— Uz redzēšanos!
4
Lēni izgāju cauri vestibilam, bet no Nansi- jas nebija ne vēsts, nemanīju viņu arī lievenēs, kaut gan klusībā biju cerējis, ka viņa mani gaidīs. Viņa taču solīja vēlāk ar mani sastapties, jo mums esot daudz kas pārrunājams, un es, protams, nodomāju, ka tas nozīmē — mēs sastapsimies vēl šovakar. Bet viņa varbūt nedomāja tikties šovakar. Viņa varbūt domāja — kādu citu reizi. Bet iespējams arī, ka viņa gaidījusi gan mani un tad viņai tas apnicis. Galu galā es pie viņas tēva uzturējos diezgan ilgi.
Skaidrajās debesīs bija uzlēcis meness, un gaisā nejuta ne vēsmiņas. Lielie ozoli izskatījās kā svinīgi pieminekļi, un vasaras nakts bija ietinusies vizmainos mēnesnīcas tīmekļos. Nokāpu lejā pa kāpnēm un uz brīdi apstājos to pakājē, un man likās, ka esmu nokļuvis apburtā lokā. Vai tad tā var būt mana vecā, pazīstamā pasaule — šī vieta ar rēgainajiem, drūmajiem ozoliem, kas stāvēja rindā kā sargkareivji, šis mēnesnīcā samirkušais gaiss, trauksmainais, gaidpilnais klusums, kas pletās pār visu, un liegā smarža, kas viļņoja pār melno, valgo zemi un šķita plūstam šurp no kādas citas pasaules?
Tad burvestība izgaisa, mirga apdzisa, un es atkal atrados pats savā pazīstamajā pasaulē.
Vasarīgajā gaisā uzvēdīja dzestra dvesma. Varbūt šo dzestrumu izraisīja vilšanās, varbūt trīsas man pārskrēja tādēļ, ka tiku izdzīts no pasaku valsts, tādēļ ka zināju — ir kāda cita pasaule, kurā man nav nekādu cerību palikt. Jutu zem kājām celiņa cieto betonu un redzēju, ka ēnainie ozoli ir tikai ozoli, nevis svinīgi pieminekli.
Noskurinājos kā no ūdens iznācis suns, atjēdzos un devos pa celiņu tālāk. Tuvodamies mašīnai, iebāzu roku kabatā, kur sataustīju
atslēgas, apgāju apkārt mašīnai un atvēru durtiņas šofera sēdekļa pusē.
Biju jau gandrīz iesēdies mašīnā, kad ieraudzīju kaktā pie otrām durtiņām Nansiju.
— Es jau domāju, — viņa sacīja, — ka tu vispār vairs neatnāksi'. Kas tev ar tēvu bija tik ilgi runājams?
— Runājām par daudz ko, — es atbildēju,
— bet neko svarīgu.
— Vai tu viņu bieži apciemo?
— Nē, — es sacīju, — ne pārāk bieži. — Man nezin kādēļ negribējās viņai stāstīt, ka šī ir pirmā reize, kad vispār esmu sarunājies ar viņas tēvu.
Pastiepu tumsā roku, atradu slēdzeni un iebāzu tajā atslēgu.
— Pabrauksimies? — es vaicāju. — Varbūt aizbrauksim kaut kur un mazliet iedzersim?
— Lūdzu, nē, — viņa sacīja. — Man labāk gribētos pasēdēt tepat un parunāties.
Es atlaidos sēdeklī.
— Cik jauks vakars, — viņa teica. — Tāds miers. Pasaulē ir ļoti maz vietu, kur valda patiess miers.
— Te ir īsta burvju valstība, — es sacīju,
— tepat pie jūsu lievenēm. Es iegāju tajā, bet tā tūliņ atkal pazuda. Gaiss bija mēnesnīcas tīmekļu pilns, un apkārt vēsmoja burvīga smarža …
— Tās bija puķes, — viņa paskaidroja.
§1
Kādas puķes?
6-147?
— To ir vesela dobe celiņa likumā. Tās ir tās pašas skaistās puķes, ko tavs tēvs reiz atrada kaut kur mežā.
>— Ak tad jums arī tās ir, — es noteicu. — Man šķiet, katram mūsu pilsētiņas iedzīvotājam ir kāda dobe ar šīm puķēm.
— Tavs tēvs, — Nansija sacīja, — bija viens no jaukākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu pazinusi. Kad biju vēl maziņa, viņš allaž dāvināja man puķes. Tiklīdz gāju garām, viņš vienmēr noplūca man kādu ziediņu.
«Jā,» es nodomāju, «man arī šķiet, ka tēvu varēja saukt par jauku cilvēku. Viņš bija jauks un stiprs, un arī dīvains, tomēr par spīti savam spēkam un dīvainībai viņš pēc dabas bija Joti maigs. Viņš zināja visu par puķēm un citiem augiem. Atceros, ka viņa tomātu stādi aizvien izauga Ilieli, spēcīgi un bija tumši tumši zaļi; pavasaros visi nāca pie viņa pirkt tomātu stādus.
Un kādu dienu viņš aizgāja uz Tumšo gravu, lai aiznestu Hiklina atraitnei tomātu un kāpostu dēstus un grozu ziemciešu, bet atgriezās ar piecām sešām purpurkrāsas meža puķēm, ko bija izracis, ceļa malā un, saknes rūpīgi ietinis drāniņā, pārnesis mājās.
Viņš nekad nebija redzējis tādas puķes, un, kā vēlāk noskaidrojās, arī neviens cits nebija tādas redzējis. Viņš iestādīja tās īpašā dobē, kopa ar lielu rūpību, un puķes pateicīgi auga un ziedēja viņa gādībā. Pašlaik visā pilsētiņā nebija gandrīz neviena dārza, kurā neziedētu
vismaz dažas no šīm purpurkrāsas puķēm, mana tēva puķēm.»
— Jā, viņa puķes, — Nansija ierunājās.
— Vai viņš jel kad izpētīja, kas tās īsti ir par puķēm?
— Nē, — es atteicu, — neizpētīja.
— Viņš būtu varējis aizsūtīt vienu no tām uz universitāti vai kādu citu pētniecības iestādi. Tad viņš droši vien būtu dabūjis zināt, ko ir atradis.
— Viņš pats arī šad tad par to ierunājās. Bet nekad neiznāca laika to izdarīt. Viņš arvien bija tik aizņemts. Vienmēr bija neskaitāmi darbi. Siltumnīca prasa ļoti daudz pūļu.
— Vai tev šis darbs nepatika, Bred?
— Man īstenībā nebija pret to nekādu iebildumu. Biju pie tā pieradis kopš bērnības un pratu to darīt. Bet man nebija ķēriena. Man nekas lāgā nepadevās.
Viņa izstaipījās, pieskardamās mašīnas griestiem ar dūrēs savilktiem pirkstiem.
— Ir labi būt atkal mājās, — viņa sacīja.
— Man šķiet, es kādu laiku te palikšu. Manuprāt, tēvam vajag tuvumā kādu cilvēku.
— Viņš sacīja, ka tu esot nodomājusi rakstīt.
—• Viņš tev to teica?
— Jā, — es atbildēju, — teica. Droši vien viņš nedomāja, ka tas ir kāds noslēpums.