Выбрать главу

(S*

83

—       Nē, tas, protams, neko nenozīmē. Bet rakstīšana ir kaut kas tāds, par ko negribas daudz runāt — vismaz tik ilgi, kamēr darbs

nav gabalā. Ar rakstīšanu tik viegli var pie­dzīvot neveiksmi. Un es negribu kļūt par vienu no tiem pseidoliterātiem, kas sāk rakstīt dar­bus, kurus nekad nepabeidz, vai arī — sakās rakstām to, ko nekad pat neiesāk.

—   Un par ko tu rakstīsi? — es apjautājos.

—   Par šejieni, — viņa teica, — par mūsu pilsētiņu.

—   Par Milvilu?

—   Jā, protams, — viņa atsaucās, — par pilsētiņu un tās ļaudīm.

—   Bet te taču nav nekā, par ko rakstīt, — es protestēju.

Viņa iesmējās, pastiepa roku un pieskārās manam delmam. — Te ir tik daudz, par ko rakstīt, — viņa sacīja. — Tik daudz slavenu cilvēku. Un tādi raksturi.

—   Slaveni cilvēki? — es negribēju ticēt sa­vām ausīm.

—   Slaveni gan, — viņa apstiprināja. — Sla­venais romānists Bells Simsons Nauls, lielais kriminālizmeklētājs Bens Džeksons un Džons Hartfords, kas vada vēstures fakultāti…

—   Bet tie taču visi jau sen aizceļojuši, — es iebildu. — Viņiem šeit nebija nekā, ko darīt. Viņi aizgāja plašajā pasaulē, padarīja savu vārdu slavenu, un gandrīz neviens no viņiem vairs ne reizes nav atgriezies Milvilā pat pa­ciemoties.

—   Un tomēr, — Nansija pretojās, — šeit viņi ir sākuši savu dzīvi. Spējas visam, ko vēlāk paveikuši, viņi guvuši šajā pilsētiņā. Tu mani pārtrauci, iekams paguvu visus uzskaitīt. Ir vēl daudzi citi. Miilvila, kaut ari niecīga un trula pilsētiņā, devusi vairāk dižu vīru un sie­viešu nekā jebkura cita tikpat liela pilsēta.

—  Vai esi par to pārliecināta? — es vaicāju, un man nāca smiekli par viņas nopietnību, to­mēr smieties neiedrošinājos.

—   Vajadzēs vēl pārbaudīt, ■— viņa teica, -— tomēr viņu ir diezgan daudz.

—   Runājot par raksturiem, — es piebildu, — man šķiet, tev ir taisnība. Milvilai ir sava tipu galerija. Mums ir Kleinais Grants un Floids Koldvels, un mērs Higijs …

—   Tie nav īstie tipi, — Nansija paskaid­roja, — viņi nav raksturīgākie. Ar šādiem ti­piem es negribētu sākt. Viņi ir individuālisti. Uzauguši brīvā, nepiespiestā atmosfērā. Viņus neviens nav spiedis turēties pie dažādiem ēr­mīgiem nosacījumiem, un tā viņi vienmēr va­rējuši būt tādi, kādi ir. Varbūt vienīgie ne­mākslotie cilvēki, kādi mūsu dienās pasaulē vēl palikuši, sastopami tikai šādās mazās pil­sētiņās.

Nekad visā mūžā nebiju neko tamlīdzīgu dzirdējis. Nevienam nebija nekad ienācis prātā teikt man, ka Higijs Morriss ir indivi­duālists. Viņš tāds arī nemaz nav. Viņš ir tikai lielīgs pūslis. Un arī Hairams Martins nav individuālists. Nē, manā grāmatā viņš nebūtu individuālists. Viņš ir parastais skolas kauslis, kas izaudzis liels un kļuvis par stulbu policistu.

—' Vai tev tā neliekas? — Nansija vaicāja.

—  Nezinu, — es atteicu, — neesmu nekad par to domājis.

Bet klusībā es nodomāju: «Redzi nu, pie kā viņu novedusi izglītība, koledžas gadi austru­mos, aizraušanās ar sabiedrisko darbu Ņujor­kas labdarības iestādēs un Eiropā pavadītais gads. Viņa kļuvusi pārāk droša un pašpārlie­cināta, piebāzusi pilnu galvu ar teorijām un gudrībām. Arī viņai Milvila vairs nav mājas. Viņai zudusi īstā izjūta un kontakts, jo cil­vēks nemēdz nostāties malā un analizēt savu dzimto pusi. Viņa varbūt vēl joprojām uzskata šo pilsētiņu par savām mājām, bet patiesībā tā viņai kļuvusi sveša. Un es pat nebiju drošs, vai viņai te maz kādreiz bijušas īstās mājas. Vai jel kāda meitene (vai zēns) var uzskatīt nabadzīgu miesteli par savām mājām, ja paši dzīvo pilsētiņas vienīgajā lepnajā namā, ja viņu tēvs brauc kadiljakā un ja viņiem ir vi- rēja, istabene un dārznieks, kas rūpējas par namu un dārzu? Viņa nav atgriezusies mājās; drīzāk varētu teikt, ka viņa atgriezusies pil­sētiņā, kur varēs izdarīt socioloģiskus pētīju­mus. Viņa sēdēs savā kalngala mājā, pētīs un analizēs pilsētiņu, izģērbs mūs kailus līdz ādai un, kad mēs locīsimies aiz kauna un mokām, pasniegs par izpriecu tiem ļaudīm, kas mēdz lasīt šādas grāmatas.»

—   Es nojaušu, — viņa sacīja, — ka šeit ir kaut kas tāds, kas pasaulei var noderēt, kaut kas tāds, kā nav nekur citur. Man šķiet, šeit ir kaut kāds katalizators, kas iedveš cilvēkos ra­došu dzirksti, kāds iekšējs izsalkums, kas ved cilvēku uz lielumu.

—   Iekšējs izsalkums, >— es ieminējos. — Mūsu pilsētā ir ģimenes, kas var pastāstīt tev visu, ko gribi, par šādu iekšēju izsalkumu.

Es nezobojos. Milvilā tiešām bija ģimenes, kas reizēm dabūja mazliet ciest izsalkumu; protams, badā neviens nemira, bet šie cilvēki nekad nedabūja pieēst pilnu vēderu, vismaz nekad nedabūja to, ko visvairāk kāroja. Būtu varējis bez jebkādas domāšanas viņai nosaukt kādas trīs no tām.

—  Bred, — viņa sacīja, — tev nepatīk doma par grāmatu.

—   Es neko nesaku. Man nav nekādu tiesību kaut ko teikt. Bet, kad tu rakstīsi, tad, lūdzu, raksti kā mūsu cilvēks, nevis kā malā stāvē­tāja, kuru viss mazliet uzjautrina. Jūti mazlie­tiņ mums līdzi. Lūko iejusties cilvēkos, par kuriem rakstīsi. Tas tev nemaz nebūs grūti, jo esi pietiekami ilgi šeit dzīvojusi.

Viņa iesmējās, bet tie nebija viņas līksmie smiekli.

—   Man ir tāda nejēdzīga sajūta, ka nekad šo grāmatu neuzrakstīšu. Iesākšu gan, bet tālu netikšu, jo man vienmēr būs jāgriežas atpakaļ un kaut kas tajā jāgroza — cilvēki, par kuriem rakstīšu, taču arī mainīsies vai arī es laika ritumā tos allaž redzēšu ar citādām acīm, un tā es nekad pie gala netikšu. Tātad redzi, tev nav par ko raizēties.

Man likās, ka viņai ir taisnība. Cilvēkam jā­jūt izsalkums, bet pavisam citāds izsalkums, lai varētu uzrakstīt grāmatu. Un es šaubījos, vai viņa ir tik izsalkusi, kā pati domā.

—   Ceru, ka tu tomēr to izdarīsi, — sacīju,

—  es gribēju teikt — ceru, ka tu grāmatu uz­rakstīsi. Un es zinu, ka tā būs laba. Tai jābūt dabai.

Es centos izlabot savu izturēšanos, un man šķita, viņa saprot, ka cenšos. Bet viņa neko ne­iebilda.

«Izturēties tā, kā nule izturējos,» es sevi rāju, «bija bērnišķīgi un provinciāli. Kāda gan tam nozīme? Ko tas varēja nozīmēt man, ja šo pašu pēcpusdienu es pats stāvēju ielas vidū un jutu naidu pret ģeogrāfisko platību, kas no­saukta par Milvilu?»

Man blakus sēdēja Nansija Šērvuda. Mei­tene, ar kuru staigāju roku rokā toreiz, kad visa pasaule vēl bija daudz jaunāka. Meitene, par kuru biju domājis vēl šodien, kad, bēg­dams pats no sevis, staigāju gar upītes malu.

«Kas te nav gluži tā, kā vajadzētu būt?» es vaicāju pats sev. Un arī Nansija pēkšņi iejau­tājās:

—   Bred, kas īsti nav kārtībā?

—   Nezinu, — es atteicu. — Vai tad kaut kas nav kārtībā?

—   Neizvairies. Tu ļoti labi zini, ka tā ir. Kaut kas ar mums nav lāgā.

—   Man šķiet, tev taisnība, — es noteicu.

—   Nav tā, kā vajadzētu būt. Nav tā, kā pēc manas izjūtas butu vajadzējis but, kad tu at­griezīsies.

Man gribējās pastiept roku un viņu apskaut, bet es zināju, ka pat šai brīdī, kad to vēlos, es gribu apskaut nevis šo Nansiju Šērvudu, kas pašlaik sēž man blakus, bet gan to otru — seno dienu meiteni.

Brītiņu sēdējām klusēdami, tad viņa sacīja:

—   Pamēģināsim kādu citu reizi. Aizmirsī­sim visu, kas bija šovakar. Kādu vakaru uz­ģērbšu savu skaistāko kleitu un mēs aizbrauk­sim kaut kur vakariņās un iedzersim glāzi vīna.

Es pagriezos pret viņu un pastiepu roku, bet viņa jau bija atvērusi durtiņas un gandrīz iz­kāpusi no mašīnas.