— Ar labu nakti, Bred, — viņa noteica un aizskrēja projām pa celiņu.
Es sēdēju un klausījos viņas soļos, kas aiz- dipēja pa celiņu un tad pāri lievenēm. Dzirdēju aizdarāmies parādes durvis, bet sēdēju joprojām, klausīdamies, kā viņas skrejošie soļi atbalsojas manās smadzenēs.
5
Es pats sev iestāstīju, ka došos mājup. Iestāstīju, ka nerādīšos ne tuvumā kantorim, kur uz galda mani gaida telefona aparāts, iekams nebūšu visu krietni pārdomājis. Pat tādā gadījumā, ja es tur iegrieztos un paceltu klausuli un kāda balss man atsauktos, — ko gan lai es tai atbildu? Labākais, ko varētu darīt, būtu pateikt, ka esmu sastapis Džeraldu Šērvudu, esmu saņēmis naudu, bet ka man vajadzētu uzzināt kaut ko tuvāk par to, kas man darāms, iekams apņemos strādāt viņu labā. Taču arī tas nekam neder; tas būtu tikpat kā nopenterēt iepriekš sagatavotu runu un nedotu man nekāda labuma.
Tad atcerējos, ka rīt no paša rīta taisījos braukt ar Alfu Pītersonu makšķerēt, un bez jebkāda loģiska pamata ieprātojos, ka šādā gadījumā man rīt nemaz nebūs vaļas aiziet uz kantori.
Man šķiet, ka noruna par makšķerēšanu neko neizšķīra. Man šķiet, ka nekādas izšķirīgas nozīmes nebija arī tam, ko es pats sev gribēju iestāstīt. Tai pašā brīdī, kad es zvērēt nozvērējos braukt uz mājām, es diezgan nešaubīgi zināju, ka pieturēšu pie kantora.
Lielā iela bija klusa un tukša. Vairums veikalu bija slēgti, un ielas malās uz naktsguļu bija atstātas tikai nedaudzas mašīnas. Pie «Laimīgo alas» stāvēja pulciņš fermeru, kas gribēja vēl izdzert pa kausiņam alus.
Apturēju mašīnu pie kantora durvīm un izkāpu. Iegājis iekšā, es pat nepapūlējos iedegt gaismu. Mazliet gaismas iespīdēja pa logu no spuldzes ielu krustojumā, un kantorī nebija tumšs.
Pāri istabai aizgāju līdz rakstāmgaldam, jau pastiepu roku, lai paņemtu aparātu, bet — aparāta uz galda nebija.
Apstājos pie rakstāmgalda un, pats savām acīm neticēdams, blenzu uz galdu. Paliecos uz priekšu un ar plaukstu pārvilku pār galda virsmu no viena gala līdz otram, it ka butu iedomājies, ka aparāts kaut kādā noslēpumainā veidā kļuvis neredzams un, ja arī nevaru to saredzēt, varbūt atradīšu ar tausti. Droši vien es īstenībā tā nemaz nedomāju. Man tikai likās, ka acis mani viļ. , Atliecos taisni un paliku sastindzis stāvam, bet man pa muguru kā sīkas skudriņas sāka lodāt saltas tirpas. Beidzot pagriezu galvu, vērīgi un pamatīgi ielūkodamies kantora kaktos, gandrīz vai noticēdams, ka ieraudzīšu kādā no tiem tupam sakņupušu tumšu ēnu. Bet arī tur nekā nebija. Nekas nebija mainījies. Telpa bija uz mata tāda pati, kādu tiku to atstājis, vienīgi telefona aparāta vairs nebija.
Iededzis gaismu, pārmeklēju kantori. Ielūkojos visos kaktos, paskatījos zem galda, izrakņāju rakstāmgalda atvilktnes un pārbaudīju aktu skapi.
Aparāta nebija nekur.
Pirmo reizi mani sagrāba bailes. «Kāds,» man iešāvās.prātā, «ir aparātu atradis. Kāds iedomājies ielauzties manā kantorī, kaut kā atmūķējis durvis un nozadzis aparātu.» Taču., kad apsvēru šo domu, redzēju, ka tai nav nekādas jēgas. Aparāts nebija nekas tāds, kas varētu piesaistīt uzmanību. Protams, tam nebija numuru diska un pievada, bet pa logu to neviens nebūtu varējis ievērot.
«Droši vien,» lūkoju sev iegalvot, «tas pats cilvēks, kas bija nolicis aparātu uz rakstāmgalda, atnācis vēlreiz un to atkal paņēmis. Tas varbūt nozīmē, ka tie, kas bija runājuši ar mani, ir pārdomājuši un nosprieduši, ka es neesmu īstais vīrs, kāds tiem vajadzīgs. Tie paņēmuši atpakaļ aparātu un līdz ar to atsau- kuši darba piedāvājumu.»
Tādā gadījumā man atlika viens — nedomāt vairs par šo piedāvājumu un aiznest atpakaļ pusotra tūkstoša dolāru. Bet es zināju arī, ka to izdarīt man nāksies gaužām grūti. Man šā pusotra tūkstoša vajadzēja kā ēst.
Atgriezies mašīnā, es brītiņu pasēdēju, vēl neieslēdzis motoru un prātodams, ko man vajadzētu darīt vispirms. Bet, tā kā nevarēju neko izdomāt, tad iedarbināju motoru un sāku lēnām braukt pa ielu.
«Rīt no rīta,» es nodomāju, «pievākšu Alfu Pītersonu, un mēs aizbrauksim uz nedēļu makšķerēt. Būs ļoti patīkami papļāpāt ar veco draugu Alfu. Ko runāt mums netrūks — par viņa ērmoto darbu Grīnbrairā un manu dēku ar telefona aparātu.
Un varbūt es tiešām braukšu viņam līdzi, kad beigsies viņa atvaļinājums. Varbūt būs itin labi beidzot tikt projām no Milvilas.»
Apturēju pie vārtiem un turpat arī atstāju mašīnu. Pirms gulētiešanas vajadzēs vēl sakravāt telti un makšķerēšanas piederumus un ievietot tos mašīnā, lai no rīta varētu izbraukt labi agri. Garāža man maziņa, un būs vieglāk sakravāties, ja mašīnu atstāšu pie vārtiem.
Izkāpu un paliku turpat pie mašīnas stāvam. Māja mēnesnīcā rēgojās kā kupraina ēna, un aiz viena tās stūra varēja redzēt mēnesnīcu atspīdam zemē iegrimušās siltumnīcas nedau- dzajās vēl neizdauzītajās rūtīs. Tik tikko samanīju krēslā gobas galotni — tās sēklaudzes gobas, kas auga pie viena siltumnīcas stūra. Atcerējos to dienu, kad mazais kociņš bija vēl tikai nieka atvasīte un es gribēju to izraut, un atcerējos arī, kā tētis mani atturēja, teikdams, ka kokam esot tādas pašas tiesības dzīvot kā jebkurai citai radībai. Jā, tieši tā viņš teica — tādas pašas tiesības kā jebkurai citai radībai, «Viņš^gan bija brīnišķīgs cilvēks,» es atkal neviļus iedomājos. «Laikam taču viņš sirds dziļumos ticēja, ka puķes un koki ir tādi paši radījumi kā cilvēki.»
Un atkal man nāsīs iesitās liegā smarža, kura dvesmoja no purpurkrāsas puķēm, kas kuploja visapkārt siltumnīcai, — tā pati smarža, kas man uzvēdīja pie Šērvudu lieve- nēm. Bet šoreiz es nekādā burvju lokā nenokļuvu.
Apgāju apkārt mājai un, tuvodamies virtuves durvīm, ieraudzīju iekšā spīdam gaismu. Droši vien būšu atstājis neizslēgtu elektrību, kaut gan nevarēju atcerēties, ka būtu spuldzi iededzis.
Durvis arī bija vaļā, bet es skaidri atminējos, ka, pirms gāju pie mašīnas, biju tās aizcirtis un piedevām vēl paraustījis, lai pārliecinātos, ka atslēgas bulta tiešām aizkritusi.
«Varbūt,» man iešāvās prātā, «tur iekšā kāds sēž un gaida mani, bet varbūt kāds bijis un aizgājis, un aptīrījis māju, kaut gan, dieva vārds, tur nav daudz ko pievākt. Bet tie varēja būt arī puikas, pāris dulburīgu puiku, kas gatavi uz visu.»
Atrāvu durvis un iegāju iekšā, bet tad pēkšņi paliku virtuves vidū stāvam. Tur tiešām kāds bija un mani gaidīja.
Kleinais Grants kvernēja uz virtuves krēsla, saliecies trijos līkumos un sakampis abām rokām vidu, lēnām šūpojās šurp un turp kā lielās sāpēs.
—• Kleinais! — es iesaucos, un viņš dobji ievaidējās.
«Atkal pietempies,» es nodomāju. «Piedzēries kā lūks, neturas uz kājām, bet saproti nu, kā viņš mācējis tik traki piesūkties par to vienu dolāru, ko viņam iedevu. Varbūt viņš vēl no kāda izdiedelējis pa druskai un pagaidījis, kamēr sakrāsies tik daudz, lai varētu pa īstam iekampt.»
— Kleinais! — es viņam asi uzsaucu. — Ko tasr velns parāvis, nozīmē?
Biju uz viņu ļoti nikns. Lai piežūpojas, cik bieži sirds kāro, gar to man nav daļas, bet viņam nav nekādu tiesību lauzties iekšā mana mājā.
Kleinais atkal iestenējās, tad pēkšņi nogāzās no krēsla un palika saļimis gujam uz grīdas kā lupatu kaudze. Kaut kas izkrita no viņa noskrandušo svārku kabatas un skanot aizripoja pa izdilušo linoleju.
Es nometos uz ceļiem un stīvēju un staipīju viņu, līdz kaut kā atliecu taisni. Apvēlu viņu uz muguras. Viņa seja bija sarkana un pietvīkusi, elpa saraustīta, bet alkohola dvakas nemanīja. Pieliecos viņam pavisam tuvu klāt, lai pārliecinātos, bet viņš tiešām neoda pēc šņabja.