— Bred, — viņš nomurmināja, — vai tas esi tu, Bred?
— Jā, — es atbildēju. — Nomierinies. Es par tevi parūpēšos.
— Tas laiks ir tuvu, — viņš čukstēja, — tas laiks ir pavisam tuvu klāt.. .
— Kāds laiks ir tuvu?
Bet viņš nepaguva atbildēt. Viņam uznāca aizdusas lēkme. Žokļi gan kustējās, bet viņš nespēja ne vārda izdabūt pār lūpām. Viņš centās kaut ko pateikt, bet vārdi iestrēga kaklā un žņaudza viņu nost.
Es viņu pametu, ieskrēju dzīvojamā istabā un iededzu lampu, kas atradās līdzās telefonam. Drebošiem pirkstiem sāku šķirt abonentu grāmatu, lai atrastu doktora Fabiana numuru. Atradis uzgriezu to un gaidīju, bet signāls skanēja bez mitas. No visas sirds cerēju, ka dakteris būs mājās, nevis aizgājis pie kāda slimnieka. Ja viņa nebūs mājās, tad nebija ko gaidīt, lai Fabiana kundze atbildētu. Viņai bija artrīta sarauti locekļi, un viņa vairāk gulēja gultā nekā staigāja apkārt. Doktors vienmēr centās parūpēties, lai kāds būtu pie viņas un atbildētu zvanītājiem, kad viņa paša nav mājās, bet dažreiz nevarēja atrast neviena, kas paliktu pie viņa sievas. Vecajai misis Fabianai bija nesaticīga daba, un neviens negribēja palikt pie viņas.
Kad dakteris tomēr atsaucās, man kā akmens novēlās no sirds.
— Dakter, — es sacīju, — pie manis ir Kleinais Grants, un ar viņu kaut kas nav kārtībā.
— Varbūt piedzēries, — dakteris iebilda.
— Nē, dzēris nav. Pārnācu mājās un atradu viņu sēžam virtuvē. Viņš ir sarauts čokurā un kaut ko muld.
— Ko viņš muld?
— Nezinu, — es atteicu. — Kaut ko nesaprotamu, ja vispār spēj parunāt.
— Labi, — dakteris noteica, — es tūliņ eju.
Gods, kam gods. Ja dakteris nosolās, viņš
nāk. Vienalga, diena vai nakts, vienalga, kāds ārā laiks.
Aizgāju atpakaļ uz virtuvi. Kleinais bija apvēlies uz sāniem, atkal sakampis vēderu un smagi elsa. Atstāju viņu tāpat guļam. Dakteris drīz būs klāt, un es Kleinajam neko daudz nevarēju līdzēt, vienīgi parūpēties, lai viņam būtu ērtāk. «Un varbūt,» es nodomāju, «viņam ērtāk gulēt uz sāniem nekā augšpēdu.»
Pacēlu priekšmetu, kas viņam bija izkritis no svārku kabatas. Tas bija atslēgu gredzens ar kādām piecām sešām atslēgām. Nevarēju iedomāties, kāda Kleinajam varētu būt vajadzība pēc tik daudz atslēgām. Droši vien viņš tās nēsāja līdzi, lai justos varenāks un nozīmīgāks.
Noliku tās uz virtuves plaukta un aptupos blakus Kleinajam.
— Es izsaucu dakteri, — stāstīju viņam, — un viņš tūliņ būs klāt.
Likās, ka Kleinais dzird, ko es saku. Kādu mirkli viņš rīstījās un gārdza, līdz saraustītā čukstā izdvesa:
— Es vairs nevaru palīdzēt. Tu tagad paliec viens.
— Par ko tu runā? — es jautāju, cik mīlīgi vien spēdams. — Pastāsti.
— Bumba, — viņš sacīja. — Bumba. Viņi grib laist darbā bumbu. Tev viņi jāaptur, draudziņ.
Es jau dakterim minēju, ka viņš muld, un tagad redzēju — man bijusi taisnība.
Gāju uz parādes durvīm, lai paskatītos, vai nav redzams dakteris, un, tikko biju ticis līdz durvīm, viņš jau nāca šurp pa dārza celiņu.
Man pa priekšu dakteris iegāja virtuvē un apstājās, brītiņu nolūkodamies uz Kleino. Tad viņš nolika savu somu uz grīdas, smagnēji pietupās un apvēla Kleino uz muguras.
— Kā jūties, Kleinais? — viņš jautāja.
97
Kleinais neatbildēja.
7-1472
— Viņš ir nesamaņā, — dakteris teica.
— īsi pirms jūsu ienākšanas viņš ar mani runāja.
— Ko viņš teica?
Es pagrozīju galvu. — Tīrās blēņas.
Dakteris izvilka no kabatas stetoskopu un izklausīja Kleinā krūtis. Atvilcis slimniekam plakstiņus, viņš iespīdināja tam acīs gaismu. Tad lēnām piecēlās.
— Kas viņam noticis? — es vaicāju.
— Soks, — dakteris atbildēja. — Nesaprotu, no kā tas cēlies. Labāk būs aizvest viņu uz Elmoras slimnīcu, tur viņu varēs pamatīgāk izmeklēt.
Viņš gurdeni pagriezās un gāja uz dzīvojamās istabas pusi.
— Vai tev tur istabā ir telefons? — viņš vaicāja.
— Jā, kaktā. Pa labi no lampas.
— Es piezvanīšu Hairamam, — dakteris paskaidroja. — Viņš mūs aizvedīs uz Elmoru. Kleino noguldīsim uz aizmugures sēdekļa. Es braukšu līdzi un pa ceļam viņu pieskatīšu.
Uz sliekšņa viņš pagriezās atpakaļ.
— Vai tev mājā atradīsies pāris lieku segu?
— Domāju, ka sadabūšu.
Viņš norādīja uz Kleino.
— Mums viņš jāsavīsta labi silti.
Aizgāju pēc segām. Kad atgriezos ar tām,
dakteris bija virtuvē. Par abiem ietinām Kleino no galvas līdz kājām. Viņš bija šļau
gans kā kaķēns, bet pa seju straumītēm plūda sviedri.
— Sasodīts, — dakteris ierunājās, — brīnos, ka viņš vispār vēl nav nolicis karoti, dzīvodams tā, kā viņš dzīvo tai savā būdā purva malā. Viņš taču dzer iekšā visu pēdīgo, ko vien dabū, un dievs zina, no kā viņš pārtiek. Ēd visādu draņķi, ko var uz ātru roku sagrābstīt. Bez tam es šaubos, vai viņš pēdējo desmit gadu laikā kaut reizi bijis kārtīgā pirtī. Tā ir gatavā nejēdzība, — dakteris pēkšņi aizsvilās, — cik nevērīgi daži cilvēki izturas pret savu ķermeni.
— No kurienes viņš te uzradies? — es jautāju. — Man vienmēr licies, ka viņš nav dzimis šejienietis. Bet, cik spēju atcerēties, viņš aizvien dzīvojis šeit.
— Viņš te ieklīda, — dakteris teica, — pirms gadiem trīsdesmit, varbūt vēl senāk. Toreiz viņš bija vēl jauns puisis. Šur tur pielika roku, šo to pastrādāja un pamazām sāka justies kā mājās. Neviens gar viņu nelikās zinis. Ļaudis laikam domāja, ka viņš kādu dienu pazudīs tāpat, kā bija uzgadījies. Bet tad pēkšņi sāka likties, ka viņš te ir piederīgs. Manuprāt, viņam Milvilā bija iepaticies un viņš nolēma šeit palikt. Varbūt arī viņam nepietika atjautas pārcelties uz citurieni.
Kādu brītiņu sēdējām klusēdami.
7*
99
— Bet kādēļ — kā tev šķiet — viņam ienāca prātā ielauzties tavā mājā? — dakteris ievaicājās.
— Nezinu, — es atteicu. — Mēs allaž esam labi satikuši. Šad tad ejam kopā makšķerēt. Iespējams, ka viņš gluži vienkārši gāja garām un viņam pēkšņi kļuva nelabi.
— Var jau būt, — dakteris piekrita.
Ieskanējās durvju zvans, un es gāju ielaist
Hairamu Martinu. Hairams ir liels tēvainis. Fizionomija viņam ir nelietīga un policista nozīme pie svārku atloka aizvien tā nospodrināta, ka spīd pa gabalu.
— Kur tad šis ir? — viņš noprasīja.
— Virtuvē, — es atbildēju. — Dakteris sēž viņam klāt.
Bija nepārprotami redzams, ka izredzes vest Kleino uz Elmoru nesagādā Hairamam ne mazākā prieka.
Viņš iegāja virtuvē un paskatījās uz segās ievīstīto gulētāju.
— Pilnā? — viņš jautāja.
— Nē, — atteica dakteris, — slims.
— Labi, braucam, — Hairams sacīja. — Mašīna ir ārā, motoru es neizslēdzu. Stiepsim viņu turp, lai ātrāk tiekam galā.
Visi trīs kopā aiznesām Kleino līdz mašīnai un novietojām uz aizmugures sēdekļa.