Pēc tam vēl brītiņu pastāvēju uz celiņa un noraudzījos, kā mašīna aizbrauc pa ielu, prātodams, ko gan domās Kleinais, pamodies un ieraudzījis, ka atrodas slimnīcā. Man likās, sevišķi priecīgs viņš par to nebūs.
Man bija žēl daktera. Nav taču nekāds jaunais, droši vien visu dienu pamatīgi nostrā- dējies, un tomēr viņš, ne mirkli nešaubīdamies, brauca līdzi, lai nogādātu Kleino slimnīcā.
Atgriezies atpakaļ mājā, iegāju virtuvē, sameklēju kafiju un piegāju pie krāna, lai ielietu katliņā ūdeni, un- tad ieraudzīju uz plaukta atslēgu saišķi, ko tiku pacēlis no grīdas. Paņēmu tās vēlreiz rokā un aplūkoju tuvāk. Divas no tām izskatījās, it kā derētu priekškaramam slēdzim, viena bija mašīnas atslēga, viena līdzinājās seifa atslēgai, bet atlikušās divas — gluži parastas. Pažvadzi- nāju saišķi, pārējās atslēgas fāgā pat neievērodams, jo brīnījos par mašīnas atslēgu un par to, kas izskatījās pēc seifa atslēgas. Automobiļa Kleinajam nav, un gandrīz tikpat droši es būtu ņēmies apgalvot, ka viņam nekad nav piederējis arī nekas tāds, ko vajadzētu glabāt seifā.
«Tas laiks ir tuvu …» viņš man sacīja, «viņi grib laist darbā bumbu …» Es gan dakterim teicu, ka viņš nesakarīgi muld, bet tagad atceroties vairs nebiju tik droši pārliecināts par to. Viņš šos vārdus izmocīja ar varu, ļoti nopūlējās, lai tos izteiktu. Tie ir bijuši apzinīgi vārdi, viņš tos ar mokām izdabūja pār lūpām. Tie bijuši vārdi, ko viņš katrā ziņā gribēja pateikt, un viņš saņēma pēdējos spēkus, lai to izdarītu. Viņš tos neizrunāja viegli, kā cilvēki parasti runā murgos. Bet viņš nepateica visu. Viņam pietrūka vai nu spēka, vai laika. Sājos atsevišķajos vārdos, ko viņš paspēja izrunāt, es neredzēju nekādas noteiktas jēgas.
Bet ir kāda vieta, kur es varētu iegūt papildu informāciju, kas palīdzētu saprast teikto, tikai man gaužām negribējās doties turp. Kleinais Grants ilgus gadus bijis mans draugs — kopš tās dienas, kad viņš aizgāja kopā ar desmit gadus vecu zēnu makšķerēt, sēdēja puišelim blakus upes krastā un stāstīja brīnumainus stāstus. Stāvēdams tagad savā virtuvē, atcerējos, ka mēs toreiz noķērām arī pāris zivteļu, taču zivis nebija svarīgākais. Svarīgākais toreiz bija un vēl šobaltdien ir tas, ka pieaugušais vīrietis prata izturēties pret desmit gadus veco zēnu kā līdzīgs pret līdzīgu. Todien, tajās divās pēcpusdienas stundās, es krietni paaugos. Kamēr mēs sēdējām upes krastā, es jutos tikpat pieaudzis kā viņš, un tādu izjūtu es pārdzīvoju pirmo reizi mūžā.
Kaut ko vajadzēja iesākt, taču man ļoti negribējās to darīt, kaut gan es domāju, ka Kleinais neņemtu man to ļaunā. Viņš pūlējās kaut ko man pateikt, bet tas viņam neizdevās, jo pietrūka spēka. Viņš katrā ziņā sapratīs, ka es, ja nu tiešām ar šo atslēgu palīdzību ieiešu viņa būdā, darīšu to nevis aiz ļaunprātības vai tukšas ziņkāres, bet gan tādēļ, lai censtos uzzināt to, ko viņš pats bija gribējis darīt man zināmu.
Neviens nekad nav bijis Kleinā būdā. Gadiem ilgi viņš to būvējis un lipinājis. — pašā, pilsētas nomalē, purva malā, Džeka Diksona ganību stūrī, būvējis no šur tur savāktiem baļķēniem, no plakani izdauzītām skārda bundžām un visādas drazas, kādu vien mācējis atrast. Sākumā būdele nebija nekas cits kā nojume, patvērums pret vēju un lietu. Bet pamazītēm vien, gadu no gada, viņš bija labojis un papildinājis, līdz beidzot iznāca dīvains veidojums ar stūru stūriem, un tomēr tas bija cilvēka mājoklis.
Un tā es pēdīgi izšķīros, pametu vēlreiz atslēgu saišķi gaisā, noķēru to rokā un iebāzu kabatā. Tad izgāju ārā un iesēdos mašīnā.
6
Rēgaini palsa miglas dūmaka pletās pār purvu un savēlās kamolos pie niecīgā paugu- riņa, uz kura bija uzcelta Kleinā būda. Pret bālgano miglas strēli neskaidri iezīmējās ēnu gūzma, tīreļa vidū slējās mežiem apaugušas salas apveids.
Apturēju mašīnu un izkāpu, un tūliņ man nāsīs iesitās purva dvaka, vecu, sapelējušu drazu, pūstošu augu un saglumējuša ūdens smaka. Tā nebija pārāk briesmīga, tomēr liecināja par tādu netīrību, ka man neviļus pārskrēja šermuļi. «Var jau būt, ka ar laiku pie tās var pierast,» es nodomāju. «Droši vien Kleinais, kas tik ilgi dzīvoja šajā apkārtnē, to patYiemanīja.»
Paraudzījos atpakaļ uz pilsētiņu un cauri spokaino koku lapotnēm redzēju šad tad uz- mirguļojam gaismas atspīdumu no laternas, kas viegli šūpojās. Biju pārliecināts, ka neviens nav redzējis mani braucam uz šejieni. Pirms nogriezos no šosejas, es izslēdzu mašīnas starmešus, un pēc tam vienīgi blāvā mēnesnīca apgaismoja man grambaino lauku ceļu, kas veda uz Kleinā būdu.
«Kā zaglis naktī,» es nodomāju. «Protams, tāds es arī esmu, tikai man nenāk ne prātā kaut ko zagt.»
Pa kājceliņu devos uz ērmīgajām durvīm, kas bija taisītas no nevienādiem nomaļu dēļiem un šur tur savāktiem baļķēniem, nostiprinātas ar metāla aizbīdni un aizslēgtas ar smagu priekškaramo slēdzi. Izmēģināju vienu no abām priekškaramajām atslēgām; tā derēja, un slēdža mēlīte atsprāga vaļā. Pagrūdu durvis, un tās čīkstēdamas atvērās.
Izvilku kabatas bateriju, ko biju paņēmis līdzi no mašīnas durtiņu kabatas, un nospiedu podziņu. Gaismas kūlis krita pāri slieksnim un apgaismoja istabu. Tur bija galds un trīs krēsli, pie vienas sienas krāsns, pie otras — gulta.
Istaba bija tīra, koka grīda noklāta ar rūpīgi sastiķētiem linoleja gabaliem. Linolejs bija tik tīri noberzts, ka spīdēja, sienas izbalsinātas un pēc tam glīti nolipinātas ar tapešu strēmelēm, kas šķita ņirgājamies par jebkādu krāsu un raksta saskaņu.
Gāju dziļāk istabā, lēnām spīdinādams gaismu šurp un turp. Sākumā redzēju tikai lielos priekšmetus — krāsni, galdu un krēslus, gultu. Tagad sāku ievērot ari pārējās mantas — istabas sīklietas.
Viena no šīm sīkajām lietām, ko man vajadzēja gan ieraudzīt uzreiz, bet ko nebiju pamanījis, bija telefona aparāts uz galda.
Es uzspīdināju tam gaismu un labu brīdi skatījos, lai pārliecināts par to, ko zināju jau pašā sākumā, jo no pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka aparātam nav ne numuru diska, ne pievada. Un no pievada nebūtu arī nekāda labuma, jo uz šo būdu gar purva malu nekad nav vilkta telefona līnija.
«Trīs aparāti,» es nodomāju, «trīs, kas man zināmi. Viens — manā kantorī, otrs — Dže- ralda Šērvuda kabinetā un nu šis trešais — pilsētiņas klaidoņa ūķī.»
«Kaut gan,» man ienāca prātā, «viņš varbūt nemaz nav tāds paklīdenis, par kādu viņu Milvilā uzskata. Viņš nav netīrīgs saules brālis, par kādu cilvēki viņu tur. Grīda viņa istabā izberzta spoža, sienas notapsētas un ari viss pārējais ir glīts un spodrs.
Es, Džeralds Šērvuds un Kleinais Grants — kādas noslēpumainas saites mūs saista? Un cik Milvilā vispār varētu būt šādu telefona aparātu bez diska? Ar cik cilvēkiem vēl mani savieno šīs neredzamās saites?»
Palaidu gaismu pār istabu un ļāvu tai apstāties pie gultas, kas bija pārsegta ar raibu vatētu segu un nebija ne savandīta, ne sagulēta, bet ļoti kārtīgi uzposta. No gultas gaismas kūlis aizslīdēja pie otra galdiņa, kas stāvēja līdzās gultai. Zem galda atradās divas kartona kastes. Viena no tām bija vienkārša/bez jebkādām etiķetēm, otra — viskija kaste, kurai pār visu sānmalu lieliem burtiem stiepās pirmšķirīga skotu viskija nosaukums.
Piegāju pie galda un izvilku viskija kasti no pagaldes. Un tad es ieraudzīju to, ko nemūžam nebūtu gaidījis. Tā bija nevis ar personīgām mantām piebāzta tukša papes kārba, grabažu glabātava, bet īsta viskija kaste.