Neticēdams pats savām acīm, es izcilāju pudeli pēc pudeles, kuras visas bija aizlakotas. Saliku tās atpakaļ kastē un piesardzīgi nometos tupus. Jutu, ka manī uzguldz smiekli un laužas uz āru, bet, ja labi apdomā, te nebija par ko smieties.
Šo pašu pēcpusdienu Kleinais izlūdzās no manis dolāru, teikdams, ka neesot šodien baudījis vēl ne lāsīti. Bet šeit, pagaldē pabāzta, viņam visu laiku stāvējusi kaste ar viskiju.
Vai izlikšanās par klaidoni un žūpu būtu tikai maskēšanās? Aplauzītie, netīrie nagi, saņurcītās, noskrandušās drānas, neskūtā seja un nemazgātais kakls, naudas diedelēšana sīvajam, visi sīkie, pat visnetīrākie gadījuma darbi, lai nopelnītu dienišķo maizi, — vai tā ir tikai maldināšana?
Un, ja tā ir maskēšanās, kāds tad ir tās nolūks?
Pastūmu kasti atpakaļ zem gaida un izvilku otru kartona kārbu. Tajā nebija ne viskija, ne krāmu. Tajā bija telefona aparāti.
Paliku tupam kā pienaglots, skatīdamies uz tiem, un man kļuva skaidrāks par skaidru, kā uz mana rakstāmgalda gadījies aparāts. Kleinais to ienesis un nolicis, bet tad, gar māju slaistīdamies, gaidījis mani. Varbūt viņš ieraudzīja mani tuvojamies pa ielu tai brīdī, kad pats iznāca no mana kantora, un tad ķērās pie vienīgā glābiņa, kas varēja izskaidrot viņa atrašanos tur. Bet varbūt tā bija visparastākā nekaunība. Un visu laiku viņš varbūt klusībā ņirgājies par mani.
Bet es pats sevi tūliņ norāju, ka tā nevar būt. Kleinais nekad neņirgātos par mani. Mēs bijām veci, uzticami draugi, viņš nekādā gadījumā nesmietos par mani un nekad nedarītu kaut ko, lai mani izmuļķotu. Un šis ir pārāk nopietns notikums, pārāk nopietns, lai par to smietos.
Ja nu Kleinais aparātu tur nolika, vai tad viņš bija arī tas, kurš vēlāk aizgāja atpakaļ un to pievāca? Vai tas būtū iemesls viņa gājienam uz manām mājām — paskaidrot, ka paņēmis aparātu atpakaļ?
Bet, apdomājot pamatīgāk, tas man nelikās reāli.
No otras puses, ja tas nav bijis Kleinais, tad pasākumā iejaukts vēl kāds cits.
Nebija nekādas vajadzības celt aparātus ārā no kastes, jo es labi zināju, ko ieraudzīšu. Tomēr es tos izcēlu un nebiju kļūdījies. Aparāti bija bez diskiem un bez vadiem.
Piecēlos kājās un mirkli kavējos neziņā, nolūkodamies uz aparātu, kas atradās uz galda, tad izšķīries piegāju pie tā un nocēlu klausuli.
— Hallo! — atsaucās lietišķā balss. — Kas jums ziņojams?
— Es neesmu Grants, — atteicu. — Grants ir slimnīcā. Viņš piepeši sasirga.
Balss mirkli vilcinājās, tad sacīja:
— Pareizi, jūs esat misters Bredšovs Kārters, vai ne? Ļoti jauki, ka piezvanījāt.
— Atradu aparātus, — es paskaidroju,
— šeit, Granta būdā. Bet aparāts no mana kantora kaut kādā veidā ir nozudis. Satiku Džeraldu Šērvudu. Man šķiet, godājamais, ka pienācis laiks tikt pie skaidrības.
— Protams, — balss atbildēja. — Ceru, ka esat ar mieru mūs reprezentēt.
— Pagaidiet! — es izsaucos. — Vienu mirklīti! Nevaru solīties, neko nezinādams. Nevaru solīties, iekams man nav bijis iespējas visu apsvērt.
— Es jums ieteiktu, — balss pamācīja,
— vispirms apdomāties un tad mums piezvanīt. Ko jūs tur teicāt — uz kurieni Grants aizvests?
— Uz slimnīcu, — es atbildēju. — Viņš saslimis.
— Kādēļ viņš mums nepiezvanīja? — balss iztrūkusies iesaucās. — Mēs būtu viņu pievākuši. Viņš gaužām labi zināja …
— Varbūt viņš vairs nepaspēja. Es viņu atradu …
— Kā jūs nosaucāt to vietu, kurp viņu aizveda?
— Elmora. Uz slimnīcu …
— Elmora. Protams. Mēs zinām, kur atrodas Elmora.
— Un varbūt zināt arī, kur atrodas Grīn- braira? — Nemaz negribēju to teikt; man pat nebija domu par to. Tas man tikai tāpat vien iešāvās prātā — piepešs, neapzināts mājiens, ka šeit notiekošajam varbūt ir kāds sakars ar pētniecības institūtu, par kuru man stāstīja Alfs.
— Grīnbraira? Protams. Misisipi štatā. Tā ir pilsētiņa, kas stipri līdzīga Milvilai. Nu, vai jūs mums paziņosiet? Vai paziņosiet, kad būsiet izšķīries?
— Paziņošu, — es nosolījos.
— Sirsnīgi pateicamies, ser. Ceram, ka mums izdosies labi sadarboties.
Tad līnija apklusa.
«Grīnbraira,» es domāju. «Tātad skarta ne tikai Milvilā. Varbūt skarta pat visa pasaule. Velns parāvis, kas te īsteni notiek?
Parunāšu par to ar Alfu. Aizbraukšu uz mājām un tūliņ viņam piezvanīšu. Bet varbūt labāk doties tūliņ pie viņa? Viņš droši vien jau būs apgūlies, un es viņu pamodināšu. Es
Vflretu paķert līdzi pudeli viskija, un mēs abi pa glāzītei iedzertu.»
Paņēmu telefona aparātu, pasitu to padusē un izgāju ārā. Aizvēru durvis. Aizspiedu priekškaramo atslēgu un devos uz mašīnu. Atvēru pakaļējās durtiņas, noliku aparātu uz grīdas un piesedzu ar lietusmēteli, kas bija salocīts uz sēdekļa. Tas, protams, muļķīgi, bet man tomēr kļuva mazliet labāk ap dūšu, kad biju aparātu tā noslēpis.
Apsēdos pie stūres un brītiņu pakavējos domās. «Varbūt,» es prātoju, «būs labāk, ja ne- metīšos notikumos pa kaklu, pa galvu. Rīt no rīta satikšu Alfu un mums būs laika gana izrunāties par visu, varēsim runāt veselu nedēļu, ja vajadzēs. Un arī man pašam tā būs laiks pamatīgi apsvērt situāciju.»
Bija jau vēls, man vēl vajadzēja ielikt mašīnā telti, savākt makšķerēšanas piederumus .un lūkot arī mazliet nosnausties.
«Esi jel prātīgs,» pamācīju domās sevi. ^«Nesteidzies. Centies visu labi apsvērt.»
Padoms bija labs. Bet tas varēja noderēt Ikādam citam, tas būtu bijis derīgs arī man pašam, tikai citā reizē un citos apstākļos. Man tomēr nebūtu vajadzējis tam klausīt. Vajadzēja labāk braukt uz Džonija autoparku un no visa spēka piedauzīt pie Alfa durvīm. Var- ibūt tad viss būtu noticis citādi. Bet nevar zināt, vai būtu. Cilvēks nekad nevar būt ne par ko pilnīgi drošs.
Es tomēr aizbraucu uz mājām, sakravāju
:i 10 mašīnā telti un makšķerēšanas piederumus, un man vēl atlika ilaika pāris stundu pagulēt (brīnos gan, kā varēju iemigt), līdz modinātājpulkstenis agri no rīta mani uzrāva kājās.
Bet, iekams paspēju nokļūt pie Alfa, es ietriecos barjerā.
7
— Hei! — līksmā un laimīgā balsī man uzsauca plikais putnu biedēklis. Viņš skaitīja pirkstus un skaitīdams neganti siekalojās.
Nevarēju viņu nepazīt. Aizvadītajos gados viņš nemaz nebija pārvērties. Tā pati lēnprātīgā, trulā seja, mute kā vardei, tas pats miglainais skatiens. Bija pagājuši desmit gadi, kopš redzēju viņu pēdējo reizi, kopš vispār jel kāds viņu redzējis pēdējo reizi, un vienīgā pārvērtība bija tā, ka viņš kļuvis tikai mazliet vecāks. Mati bija izauguši gari un nokarājās līdz pleciem, bet ūsu un bārdas viņam joprojām nebija. Zodu un vaigus gan klāja bieza pūka, bet īsta bārda viņam neauga. Viņš bija gluži kails, ja par apģērbu neuzskata ķēmīgo platmali. Tas pats vecais Ta- pers. Viņš nebija pārvērties ne par matu. Es būtu viņu pazinis, lai sastaptu, kur sastapdams.
Viņš mitējās skaitīt pirkstus un norija siekalas. Pacēlis roku, viņš noņēma platmali un pagrozīja tā, lai es varētu ^b labāk aplūkot.
— To es pats uztaisīju, f- viņš varen lepni paziņoja.
— Ļoti glīta, — es viņu uzslavēju.
Klusībā nodomāju, ka Tapers gan būtu varējis mazliet pagaidīt. Vienalga, no kurienes viņš ieradies, viņš tomēr varēja tur vēl kādu laiciņu pakavēties. Milvilai pašlaik pietika raižu, tai patlaban nebija nekādas vajadzības pēc Tapera Tailera.