Es jau pirmajā mirklī sapratu, ko tā nozīmē, bet mans ķermenis vēl labu brīdi bija saspringts kā uzvilkta stīga un prātu māca vārdā nenosaucamas baismas. Pārāk daudz bija noticis tik īsā laika sprīdī, bet šīs metāliskās gaudas bija pēdējais piliens, lai trauks plūstu pāri malām, un man šķita, ka teju teju sabrukšu.
Pamazām saspringums atslāba, un es devos atpakaļ uz māju.
Bet sirēna pilsētas valdes namā kauca pilnā spēkā, kā ārprātīga.
8
Kad es sasniedzu savu māju, pa ielu jau skrēja cilvēki — drāzās, mežonīgi iepletuši acis, līdz nāvei iztrūkušies, panikas pārņemti — visi vienā virzienā, pretī negantās gaudoņas orkānam, it kā sirēnas kaukšana būtu modernizēta Žurku Ķērāja burvju stabule, bet ]audis — žurku bars, kas tai seko.
Vecais Endrjūsu tētiņš klumburoja, apbrīnojami nikni un sparīgi dauzīdams spieķi pret ielas bruģi, un vējš plivināja viņa garo vaigubārdu un ūsas. Džonsu vecmāmuļa gan bija uzmaukusi galvā savu platmalaino cepuri, bet aizmirsusi sasiet lentes, kas plīvoja un kuļājās viņai ap pleciem, kamēr viņa pati soļoja drūmā apņēmībā. Viņa bija vienīgā sieviete Milvilā (bet varbūt visā pasaulē), kam vēl piederēja tāda platmalaina cepure ar lentēm, un viņa to valkāja iecirtīgā lepnībā, it kā pats fakts, ka viņai galvā tāda cepure, būtu skaidrs apliecinājums tam, cik cēla dāma viņa reiz bijusi. Viņai sekoja mācītājs Sailass Midltons ar nepārprotamu nosodījumu sejā, tomēr palikt mājās nebija spējis arī viņš. Garām grabēdams aizlīgoja vecs fordiņš, pie kura stūres, deviņos līkumos sagriezies, tupēja Džonsonu dulburīgais zeņķis, sasēdinājis mašīnā veselu baru tādu pašu huligānu, kas ķērca, ņaudēja un vaukšķēja kā negudri, priecādamies par iespēju izālēties un izbaudīdami to pilniem malkiem. Skrēja vēl daudzi citi, un barā juku jukām drāzās līdzi arī mazi bērni un suņi.
Atvēru vārtiņus un izgāju uz ielas. Taču es neskrēju kā pārējie, jo zināju, kas noticis, turklāt man prātu nomāca daudz kas tāds, par ko citiem vēl nebija ne jausmas. īpaši manas domas nodarbināja Tapers Tailers un tas, kāds Taperam varētu būt sakars ar šiem notikumiem. Lai arī tas varbūt izklausās negudri, bet man bija neskaidra nojauta, ka Taperam ar visu to ir kaut kāds sakars un ka tieši viņš sacēlis jezgu.
Mēģināju domāt loģiski, bet tas, ko gribēju izdomāt, bija pārāk liels, lai mans prāts to varētu aptvert, un es nevarēju savā galvā atrast neviena pieturas punkta. Tā es arī nedzirdēju mašīnu, kas klusi bija pieslīdējusi man blakus. Satrūkos tikai tad, kad izdzirdu atveramies mašīnas durtiņas.
Strauji apgriezies, ieraudzīju pie stūres Nansiju Šērvudu.
— Nāc šurp, Bred! — viņa kliedza, ,lai es sadzirdētu viņas balsi sirēnas saceltajā troksnī.
Ielēcu mašīnā, aizcirtu durtiņas, un automobilis sakustējās. Mašīna bija liela un spēcīga. Jumts bija nolaists, un es jutos neparasti, braukdams automobilī, kur man virs galvas nav jumta.
Sirēna apklusa. īsu brīdi tās metāliskā gaudošana bija gāzusi vai visu pasauli kopā, tad tā apklusa un pēdējā skaņa izdzisa it kā ar klusu vaidu. Pēc tam iestājās klusums, bet zem smagās klusuma blīvas smadzenes vēl glabāja negantās kaukoņas tālu atbalsi, it kā sirēna būtu nevis apklususi, bet tikai aizvirzījusies kaut kur tālu projām.
Saltajā klusumā es pēkšņi jutos kails, un radās bezjēdzīga doma, ka troksnī bijis kāds saturs un mērķtiecība. Tagad, kad gaudošana apklususi, vairs nav ne jēgas, ne mērķtiecības.
— Tev ir skaista mašīna, — es teicu, nezinādams, ko lai saka, bet saprazdams, ka ir jārunā.
— Tēvs man to iedāvināja pērn dzimšanas dienā, — viņa paskaidroja.
Mašīna slīdēja uz priekšu tik klusi, ka nemaz nedzirdēja motora dūkoņu. Vienīgais troksnis bija riteņu vieglā švīkstoņa uz bruģa.
— Bred, — viņa vaicāja, — kas te notiek? Man kāds stāstīja, ka tava mašīna esot sadauzīta, bet tu pats pazudis. Kāds tavai mašīnai sakars ar sirēnas gaudošanu? Lejā uz šosejas redzēju ļoti daudz automobiļu …
Es sacīju:
— Visai pilsētai apkārt izveidojies tāds kā žogs.
— Kam gan būtu ienācis prātā celt žogu?
— Tas nav tāds žogs. Šo nevar saredzēt.
Bijām nokļuvuši pie Lielās ielas, un tur cilvēku bija vēl vairāk. Nansija sāka braukt pavisam lēnām.
— Tu saki, ka tur esot žogs …
— Zogs tiešām ir. Tukša mašīna var izbraukt tam cauri, bet cilvēku tas cauri nelaiž. Man pat šķiet, ka tas aiztur jebkuru dzīvu radību. Zini, tas ir tāds žogs, kādu mēs varētu iedomāties pasaku valstībā.
— Bred, — viņa pārmeta, — tu taču gluži labi zini, ka tādas pasaku valstības nav.
— Pirms stundas zināju, — es atteicu, — bet tagad vairs neņemos to apgalvot.
Izbraucām Lielajā ielā un ieraudzījām pie pilsētas valdes ēkas īlielu pūli, kuram ik mirkli piepulcējās aizvien vairāk cilvēku. Pa ielu turp, aizbāzis baltā priekšauta stūri aiz jostas, slāja Džordžs Vokers, miesnieks no veikala «Sarkanā pūce»; baltā micīte viņam bija nošķiebušies uz vienas auss; daktera
Fabiana medicīnas māsa Norma Separde stāvēja, pakāpusies uz kādas kastes ielas malā, ■lai varētu labāk pārredzēt, kas notiek, un Bačs Ormsbijs, kam piederēja benzīna tanks tieši pretī pilsētas valdei, bija nostājies pie iebrauktuves un visu laiku slaucīja eļļainās rokas lupatu kumšķī, skaidri zinādams, ka tikpat nespēs noberzt tās tīras, bet vismaz cenzdamies parādīt savu labo gribu.
Nansija piebrauca mašīnu pie benzīna tanka un izslēdza motoru.
Kāds vīrietis pārnāca pāri betonētājām laukumiņam un apstājās pie mašīnas. Viņš pieliecās un sakrustotām rokām atspiedās pret durtiņu augšu.
— Nu, kā klājas, draudziņ?
Mirkli noraudzījos viņā, sākumā viņu nepazīdams, bet tad piepeši atcerējos. Viņš droši vien redzēja, ka es atceros.
— Jā-ā, — viņš novilka, — tas pats zellis, kas sadauzīja jūsu mašīnu.
Viņš izslējās un sniedza roku.
— Mans vārds ir Gabriels Tomass, — viņš sacīja, — bet sauciet mani vienkārši par Geibu. Mēs pirmīt uz ceļa nepaspējām ne iepazīties.
Paspiedu viņam roku, pateicu, kā mani sauc, un tad iepazīstināju ar Nansiju.
— Mister Tomas, — sacīja Nansija, — es dzirdēju par avāriju. Bet Breds negrib pastāstīt man neko tuvāk par to.
— Jā, jaunkundz, — teica Geibs, — tā ir dīvaina būšana. Tur nebija itin nekā, bet mēs atsitāmies pret kaut ko un netikām tālāk, it kā priekšā būtu akmens mūris. Un pat tad, kad nevarējām tikt tālāk, mēs tomēr redzējām tam cauri.
— Vai piezvanījāt savai sabiedrībai? — es apvaicājos.
— Jā, protams, piezvanīju. Bet neviens negrib man ticēt. Viņi domā, ka esmu piedzēries. Domā, ka esmu pārāk piedzēries, lai brauktu tālāk, un tādēļ nogriezies kaut kur malā. Viņi ir pārliecināti, ka esmu sagudrojis šo trako stāstu, lai attaisnotos.
— Vai viņi tiešām tā teica, mister Tomas?
— Nē, jaunkundz, — viņš sacīja, — bet es zinu, ko tie brāļi domā. Man pie sirds ķeras tas, ka viņi vispār varējuši kaut ko tādu iedomāties. Es neesmu dzērājs. Man ir laba reputācija. Trīs gadus pēc kārtas esmu saņēmis prēmijas par ilabu braukšanu.
— Nezinu, ko lai iesāku, — viņš atkal uzrunāja mani. — Netieku nO šejienes projām. Nevaru tikt ārā ne pa vienu ceļu. Barjera stiepjas visapkārt pilsētai. Dzīvoju piecsimt jūdžu no šejienes, un mana sieva ir viena pati. Seši mazuļi, un jaunākais vēl pavisam sīks. Nezinu, ko viņa darīs. Viņa, protams, ir pieradusi, ka pastāvīgi esmu ceļā, bet nekad nepalieku projām no mājām ilgāk par trim četrām dienām — tikai tik ilgi, cik vajadzīgs vienam braucienam. Kas būs, ja es netikšu mājās divas trīs nedēļas vai varbūt divus trīs mēnešus? Ko viņa iesāks? Pietrūks naudas, bet jāmaksā par māju un jāpabaro seši bērni.