— Droši vien jūs nebūsiet šeit tik ilgi, — es viņu mierināju, visiem spēkiem cenzdamies kaut cik uzlabot viņam omu. — Varbūt kāds izgudros, kas darāms. Varbūt barjera pati atkal pazudīs. Un, pat ja tas nenotiktu, manuprāt, jūsu sabiedrība maksās jums algu arī uz priekšu. Galu gailā jūs taču neesat vainīgs …
Viņš nikni un nicīgi nošņācās.
— Tie jums gan maksās, — viņš noteica, — tā sīkstuļu banda jums maksās.
— Par agru jūs sākat uztraukties, — es iebildu. — Vēl mēs nezinām, kas noticis, un, iekams neesam uzzinājuši…
— Man liekas, jums taisnība, — viņš piekrita. — Un es, protams, neesmu vienīgais. Nupatiņ vēl runāju ar vienu puisi pie frizētavas. Tam ir sieva slimnīcā … nu, kā to pilsētiņu sauc?
— Elmorā.
— Pareizi, Elmorā. Viņa ir Elmorā slimnīcā, un viņš vai prātu zaudē, baidīdamies, ka nevarēs viņu apciemot. Vienā laidā to vien runā, ka varbūt drīz viss būšot kārtībā un viņš varēšot aizbraukt turp. Izklausījās, it kā sieva būtu ļoti slima un viņš to apciemotu katru dienu. Sieva viņu gaidīšot un droši vien nesapratīšot, kādēļ viņš nebrauc. Viņš stāstīja, ka tai bieži uznākot gara aptumsuma brīži. Un tad runāju vēl ar kādu. Tam ģimene izbraukusi atvaļinājumā uz Jellovstonu, un viņš to gaida šodien mājās. Sūrojās, ka atbraucēji būšot no tālā ceļa noguruši, bet nu nevarēšot tikt pilsētā pēc tam, kad nobraukuši daudzās jūdzes, llai būtu atkal mājās. Viņš gaida piederīgos atgriežamies pēcpusdienā. Nolēmis iziet tiem pretī uz šosejas šaipus barjeras. Nekāda labuma jau no tādas sagaidīšanas nebūšot, bet tas esot vienīgais, ko viņš varot darīt. Bez tam ir laba tiesa cilvēku, kas strādā ārpus pilsētas, tie netiek uz darbu, un viens man stāstīja par kādu meiteni, kas taisoties precēties ar puisi, kurš dzīvojot kaut kādā Kūna ielejā, un rīt vajadzējis būt kāzām, bet nu jau, protams, nekas neiznāks.
— Jūs esat runājis ar ļoti daudziem cilvēkiem, — es uzbildu.
— Klusu! — iesaucās Nansija.
Ielas otrā pusē mērs Higijs Morriss stāvēja uz pilsētas valdes kāpņu augšējā pakāpiena un māja ar rokām, lai cilvēki nomierinās.
— Līdzpilsoņi! — Higijs ķērca liekulīgā balsī, kuru dzirdot vien jau sametās nelabi. — Līdzpilsoņi, lūdzu, nomierinieties!
— Noskaiti, kā nākas, Higij! — kāds iebļāvās. Pūli pāršalca smieklu vilnis, bet tie bija nervozi smiekli.
— Draugi, -— Higijs turpināja, — iespējams, ka mums draud lielas nepatikšanas. Jūs droši vien būsiet par to dzirdējuši. Nezinu, ko esat dzirdējuši, jo klīst dažādas valodas. Arī es pats skaidri nezinu, kas noticis. Ļoti nožēloju, ka vajadzēja laist darbā sirēnu, lai sasauktu jūs visus kopā, bet man likās, ka tas ir iedarbīgākais ilīdzeklis.
— Pie velna! — kāds kliedza. — Runā, kas jārunā, Higij!
Šoreiz neviens nesmējās.
— Labi, — piekrita Higijs. — Turpināšu. Es īsti nezinu, kā to lai izskaidro, bet mēs esam nogriezti no pasaules. Mūsu pilsētai visapkārt radies kaut kāds žogs, kas nelaiž nevienu ne iekšā, nedz ārā. Nejautfjiet man, kas tas ir un kā tas uzradies. Man nav ne jausmas. Šaubos arī, vai kāds cits to zina. Var jau būt, ka mums nav ko uztraukties. Varbūt tas pastāvēs tikai īsu laiciņu, varbūt drīz vien atkal nozudīs.
Gribu tikai jums teikt, lai izturaties mierīgi. Mēs visi kopā esam iekļuvuši ķezā, un mums jādarbojas visiem kopīgi, lai tiktu no tās ārā. Pašlaik mums nav daudz ko bažīties. Esam atšķelti vienīgi tādā nozīmē, ka nevaram nekur aiziet. Bet kontakts ar ārpasauli mums ir palicis. Mūsu telefoni darbojas, tāpat darbojas gāzes vads un elektrības līnija. Pārtikas mums bagātīgi pietiek dienām desmit, varbūt vēl ilgākam laikam. Un, ja tomēr pietrūktu, varam pārtikas krājumus papildināt. Automobiļus ar produktiem vai ko citu, kas jums vajadzīgs, var piebraukt viņā pusē pie barjeras, šoferis var izkāpt ārā, bet mašīnu pēc tam izstumt vai izvilkt cauri barjerai. Tā neaizsprosto ceļu nekam tādam, kas nav dzīvs.
— Acumirkli, mēr! — kāds iesaucās.
— Lūdzu, — mērs sacīja, ar acīm meklēdams to, kas bija iedrošinājies pārtraukt viņa runu.
— Vai tas bijāt jūs, Len? — viņš jautāja.
— Jā, es, — atbildēja saucējs.
Ieraudzīju, ka vainīgais ir Lens Strīters,
mūsu vidusskolas dabas zinātņu skolotājs.
— Ko gribējāt sacīt?
— Man šķiet, savu pēdējo domu, ka barjera laiž cauri vienīgi nedzīvus priekšmetus, jūs pamatojat uz gadījumu ar automobili, kas stāvēja uz Kūna ielejas ceļa?
— Protams, — augstprātīgi atbildēja Higijs,— tieši uz to es pamatoju savu domu. Kas jums par to zināms?
— Nekas, — Lens Strīters atzinās, — par pašu mašīnu nekas. Bet man šķiet, jūs taču gribat izpētīt šo fenomenu, balstoties uz stingras loģikas likumiem?
— Katrā ziņā, — Higijs liekulīgā dedzībā apstiprināja, — tieši to mēs gribam darīt.
Bet no noskaņas, kādā viņš šos vārdus izrunāja, varēja noprast, ka viņam nav ne mazākās nojausmas, ko Strīters pateicis vai uz ko tēmē.
— Tādā gadījumā, — Strīters turpināja, — gribēju jūs brīdināt, lai nepārsteidzaties ar secinājumiem, spriežot pēc iespaida, kas jums radies pirmajā mirklī. Piemēram, ar pieņēmumu, ka mašīnā vispār nav bijis dzīvu būtņu, ja tur nav bijis cilvēku.
— Protams, ka nebija, — Higijs turējās pretī. — Mašīnas vadītājs bija pametis auto likteņa ziņā un pats kaut kur aizbēdzis.
— Cilvēki, — Strīters pacietīgi skaidroja,
— nebūt nav dzīvības vienīgā forma. Mēs nepavisam nevaram apgalvot, ka mašīnā nav bijis nevienas dzīvas radības. Tieši otrādi — varam diezgan droši teikt, ka tur tomēr atradušās dzīvas būtnes. Droši vien tur bija iemal- dījusies kāda mušav Uz dzesinātāja varbūt bija uzlēcis sienāzis. Un absolūti neapstrīdams ir tas, ka mašīnā, ap to un uz tās atradās daudz dažāda veida mikroorganismu. Un mikroorganisms ir gluži tāda pati dzīvības forma kā mēs, cilvēki.
Higijs mīņājās kāpņu galā un izskatījās visai satraukts. Viņš nesaprata, vai Strīters viņu muļķo vai ne. Droši vien viņš savu mūžu nebija dzirdējis neko par mikroorganismiem.
— Vai zini, Higij, — ierunājās kāda balss, un es pazinu runātājā dakteri Fabianu,
— mūsu jaunajam draugam ir taisnība. Skaidrs, ka tur ir bijuši mikroorganismi. Dažam labam no mums gan vajadzēja jau agrāk to iedomāties.
— Nu labi, — Higijs sacīja, — lai būtu, ja jūs tā sakāt, doktor. Pieļausim, ka Lēnam taisnība. Bet vai mums tas nav vienalga?
— Šobrīd, — dakteris piekrita, — tas tiešām ir vienalga.
— Vienīgais, ko es gribēju uzsvērt, — neatlaidās Strīters, — ir tas, ka nevar runāt par visiem dzīviem organismiem. Ja gribam radu
šos situāciju izpētīt, mums tas jādara pareizi jau no paša sākuma. Nedrīkstam sākt ar aplamiem pieņēmumiem.