Выбрать главу

—   Man ir jautājums, mēr, — ierunājās kāds cits. Centos saskatīt, kas tas ir, bet man neizdevās.

—   Sper tik vaļā! — Higijs draudzīgi uz­sauca, priecādamies, ka gadījies kāds, kas iz­beigs Strītera prātojumus.

—   Reku, jautājums tāds. Es strādāju šose­jas būvē pilsētas dienvidu pusē. Bet tagad es netieku turp, uzņēmējs man saglabās darbu vienu vai divas dienas, bet būtu neprātīgi ce­rēt, ka viņš to darīs ilgāk. Viņam pašam ir līgums ar noteiktu termiņu, saprotiet, un vi­ņam jāmaksā balta nauda par katru noka­vētu dienu. Viņam cilvēki vajadzīgi uz vietas katru dienu. Viņš nevar man saglabāt darbu ilgāk par pāris dienām.

—   To visu es zinu, — Higijs atteica.

—   Es neesmu vienīgais, — runātājs turpi­nāja. — Mums te ir daudz cilvēku, kas strādā ārpus pilsētas. Es nezinu, kā ir pārējiem, bet man alga ir nepieciešama. Neesmu neko iekrā­jis, no kā varētu iztikt. Kas notiks ar mums, ja nevarēsim nokļūt darba vietā un nesaņem­sim algu, bet bankā mums noguldījumu nav?

129

—   Par to es nupat gribēju runāt, — Higijs sacīja. — Es ļoti llabi saprotu jūsu stāvokli. Un arī daudzu citu strādnieku stāvokli. Tādā mazā pilsētiņā kā mūsējā darba visiem iedzī-

9-1472

votājiem nepietiek, tādēļ daļai mūsu ļaužu jā­strādā ārpus pilsētas. Zinu arī, ka daudziem no jums nav iekrātas naudas un alga jums ne­pieciešama dienišķajai iztikai. Cerēsim, ka situācija drīz noskaidrosies un jūs varēsiet ierasties darbā, ko jums līdz tam laikam sa­glabās.

Bet gribu jums teikt vēl kaut ko. Apsolu, ka arī tad, ja nekas nemainīsies, bads nevienam nebūs jācieš. Nevienu neizliks no dzīvokļa par to, ka nebūs samaksāta īre, vai no mājas laikā nenomaksātas nomas dēļ. Jums nenotiks nekas ļauns. Sā notikuma dēļ daudzi cilvēki paliks bez darba, bet par jums, par katru no jums tiks gādāts. Es nodibināšu komiteju, kas mē­ģinās vienoties ar tirgotājiem un banku, un mēs noorganizēsim tādu aizdevumu sistēmu, ilai jūs varētu iztikt bez bēdu. Ikviens, kam ievajadzēsies aizdevuma vai kredīta, var būt drošs, ka to saņems.

Higijs palūkojās lejup uz Dānieļu Vil lobiju, kas stāvēja turpat uz kāpnēm dažus pakāpie­nus zemāk.

—   Vai es runāju taisnību, Den? — viņš no­prasīja.

—   Jā, — baņķieris atteica. — Jā. Protams,, taisnību. Mēs darīsim visu, ko spēsim.

Bet viņam tas nepatika. Viņš piekrita ar sā­pošu sirdi. Danielam patika drošība, droša garantija par katru dolāru, ko viņš izlaida no pirkstiem.

—   Vēl ir pāragri spriest par to, — Higijs turpināja, — kas īsti ar mums noticis. Bet līdz vakaram varbūt jau zināsim labu tiesu vairāk. Galvenais ir palikt mierīgiem un nezaudēt galvu. Neizlikšos, teikdams, ka zinu, kas nori­sināsies turpmāk. Ja šī barjera paliks uz vie­tas, ir sagaidāmas zināmas grūtības. Bet šo­brīd nav nemaz tik ļauni. Vēl pirms kādas stundas mūsu Milvilā bija maza pilsētiņa, par kuru reti kāds vispār kaut ko zināja. Nebija jau arī, pēc manām domām, pie mums nekā ievērojama. Bet tagad mūs daudzinās visā pasaulē. Par mums rakstīs avīzēs, runās pa radio, mūs rādīs televīzijā. Varbūt Džo īvenss varētu panākt šurp un jums par to pastāstīt.

Viņš pārlaida skatienu pār pūli, meklēdams tajā Džo.

—   Pašķiriet ceļu, ļaudis, — viņš mudināja, — lai Džo var tikt cauri.

Redaktors uzkāpa pa kāpnēm un pagriezās ar seju pret pūli.

—   Pagaidām vēl man nav nekā daudz ko sacīt, — viņš paskaidroja. — Man ir zvanīts gandrīz no visām telegrāfa aģentūrām un vai­rāku laikrakstu redakcijām. Visi gribēja zināt, kas pie mums notiek. Pastāstīju, ko pats zi­nāju, bet tas ir maz. Kāda televīzijas sabied­rība sūtīs pie mums uzņemšanas grupu. Kad es izgāju no mājām, telefons palika zvanām, droši vien zvana arī uz redakciju.

9*

131

Man šķiet, mēs varam būt droši par to, ka jau pusdienlaikā visās ziņās tiks daudz runāts

par stāvokli pie mums, un es nešaubos arī, ka tiklab valdība, kā arī federālās iestādes nepa­metīs mūs 'likteņa varā, un, ja vien pareizi iz­protu, par mums it nopietni sāks interesēties arī zinātnieku aprindas.

Pirmītējais ceļu strādnieks ierunājās atkal.

—       Kā tu domā, Džo, vai tie gudrie vīri, tie zinātnieki, pratīs te ieviest kārtību?

—   Nezinu, — atbildēja Džo.

Hairams Martins izlauzās cauri pūlim un nāca pāri ielai. Viņš izskatījās varen apņē­mīgs, un man labprāt būtu gribējies zināt, kas viņam padomā.

Vēl daži uzdeva jautājumus mēram, bet es biju sācis vērot Hairamu un nedzirdēju vairs, par ko tiek runāts.

—       Bred, — kāds ierunājās man pie paša pleca.

Pagriezos atpakaļ.

Tur stāvēja Hairams. Smagās mašīnas šofe­ris, kā tagad pamanīju, bija aizgājis.

- Jā, — es atsaucos, — ko gribi?

—       Ja tev ir laiks, — Hairams teica, — es gribētu ar tevi parunāties.

—       Runā vien, — es sacīju, — man laika diezgan.

Viņš pamāja ar galvu uz pilsētas valdes pusi.

—   Labi, — es piekritu.

Atvēru durtiņas un izkāpu.

—   Es tevi pagaidīšu, — Nansija sacīja.

Hairams apgāja pūlim apkārt, lai nokļūtu pie pilsētas valdes sānieejas. Es sekoju viņam cieši aiz muguras.

Bet man tas nepavisam nepatika.

9

Hairama kabinets bija mazs kambarītis bla­kus telpai, kur stāvēja ugunsdzēsēju automo­bilis un kāpnes. Istabelē tikko pietika vietas diviem krēsliem un rakstāmgaldam. Pie sienas virs galda karājās milzīga apjoma kalendārs ar kailas sievietes attēlu spilgtās krāsās.

Un uz galda stāvēja viens telefona aparāts bez diska.

Hairams norādīja ar roku uz to.

—   Kas tas ir? — viņš noprasīja.

—       Telefona aparāts, — es atteicu. — Kopš kura laika tad tu esi tik svarīga persona, ka tev ir divi aparāti?

—   Apskati to tuvāk, — viņš mudināja.

—   Telefons kā telefons, — es noteicu.

—   Vēl pamatīgāk, — viņš neatlaidās.

—        Kāds ērmots daikts! Tam taču nemaz nav diska.

—   Un kas vēl?

■— Nezinu. Redzu tikai, ka nav diska.

—   Pievada arī nav, — Hairams sacīja.

—   To es nepamanīju.

—   Dīvaini, — Hairams noteica.

—        Kāpēc dīvaini? — es jautāju. — Ko tad, velnš parāvis, tu no manis gribi? Jādomā, ka neatvedi mani šurp tikai tāpēc, lai parādītu šo telefona aparātu?

—       Dīvaini gan, — Hairams atkārtoja, — jo tas atradās tavā kantorī.

—        Nevar būt. Eds Ādlers vakar atnāca un noņēma manu aparātu. Es nebiju samaksājis rēķinu.

—   Apsēdies, Bred, — Hairams aicināja.

Es apsēdos, un ari viņš apsēdās — tieši

man pretī. Sejas izteiksme viņam gan vēl bija visai laipna, bet acīs sāka dzalkstīt bīstamas uguntiņas — tās pašas jaunās dzirkstis, ko tiku bieži redzējis viņa acīs tajās senajās die­nās, kad viņš bija piespiedis mani pie sienas un, zinādams, ka esmu piespiests pie sienas, centās mani izprovocēt uz kautiņu un šādā kautiņā tad allaž sadauzīja zili melnu.

—       Tu tiešām nekad neesi redzējis šo apa­rātu? — viņš noprasīja.

Papurināju galvu.

—        Kad vakar izgāju no kantora, tur nepa­lika neviens telefona aparāts. Ne šis, ne cits.

—   Tas ir gan nesaprotami, — viņš noteica.

—        Man tas ir tikpat nesaprotami kā tev, *— es sacīju. — Nezinu, ko tu gribi panākt. Var­būt tu tomēr lūkotu man to paskaidrot.