Zināju, ka tālu ar meliem netikšu, bet šajā mirklī_ tie man palīdzēja iegūt mazliet laika. Turklāt biju pārliecināts, ka pagaidām viņš man par aparātu neko pierādīt nevar.
— Labi, — viņš noteica, — es tev visu paskaidrošu. Aparātu ieraudzīja Toms Prestons,
Viņš bija aizsūtījis Edu, lai atvieno tev telefonu, bet pievakarē gāja garām tavam kantorim un ieraudzīja uz rakstāmgalda aparātu. Tas viņu nokaitināja. Tu pats vari saprast, ka tas viņu nokaitināja.
— Protams, — es atbildēju. — Pazīstu Tomu pietiekami labi, lai saprastu, kā viņš par to noskaitās.
— Viņš taču bija aizsūtījis Ēdu noņemt tev telefonu, un tagad viņa pirmā doma, protams, bija, ka tu esi pievārdojis Edu, lai aparātu tev atstāj. Viņš iedomājās arī, ka Eds pats varbūt tikai noslamstījies apkārt, pie tevis nemaz nav bijis un telefonu nav atvienojis. Viņš zina, ka jūs ar Edu esat draugi.
— Tātad viņš bija tik sašutis, ka uzlauza kantori un pats paņēma aparātu?
— Nē, — Hairams sacīja, — viņš neko neuzlauza. Viņš aizgāja uz banku un pierunāja Dānieļu Villobiju, lai iedod viņam kantora atslēgu.
— Nerēķinoties ar to, — es iebildu, — ka kantori nomāju es.
— Bet tu neesi maksājis nomas naudu par veseliem trim mēnešiem. Pēc manām domām, Danielam bija tiesības to darīt.
— Bet pēc manām domām, — es atcirtu, — Toms un Daniels ir ielauzušies manā kantorī un turklāt vēl mani aplaupījuši.
— Es taču tev jau sacīju. Neviens nekur nav ielauzies. Un Danielam vispār nav ar to nekāda sakara. Viņš tikai iedeva Tomam rezerves atslēgu. Toms aizgāja atpakaļ viens pats. Bez tam tu taču sacīji, ka neesot nekad šo aparātu redzējis, ka tas tev nekad neesot piederējis.
— Tam nav nekādas nozīmes. Lai manā kantorī atrastos kas atrazdamies, viņam nebija nekādu tiesību kaut ko ņemt. Vienalga, vai tas man pieder vai ne. Kā lai es zinu, ka viņš nav aizstiepis līdzi arī ko citu?
— Tu sasodīti labi zini, ka viņš to nav darījis, — Hairams sacīja. — Un tu pats gribēji, lai tev visu izstāstu.
— Stāsti vien tālāk, stāsti.
— Nu, Toms dabūja atslēgu, iegāja tavā kantorī un tūliņ redzēja, ka tas ir pavisam citāds aparāts. Tam nebija numuru diska, un tas vispār nebija pievienots līnijai. Viņš jau pagriezās, lai ietu ārā, bet nepaspēja aiziet līdz durvīm, kad telefons sāka zvanīt.
— Ko?
— Saka zvanīt.
— Bet tas taču nebija pievienots līnijai.
— Zinu, bet tas tomēr zvanīja.
— Nu, un tad viņš pacēla klausuli, — es sacīju, — un viņam atsaucās ziemsvētku vecītis.
— Viņš pacēla klausuli, — Hairams turpināja, — un viņam atbildēja Tapers Tailers.
— Tapers! Bet Tapers taču …
— Jā jau, jā, zinu, — Hairams teica, — Tapers ir pazudis. Pirms gadiem desmit laikam.
Bet Toms apgalvo, ka pazinis Tapera balsi. Viņš apgalvo, ka nav kļūdījies.
— Un ko tad Tapers viņam pavēstījis?
— Toms teicis «hallo», un Tapers jautājis, kas viņš tāds esot. Toms pateicis, kas viņš ir. Tad Tapers sacījis: «Liec nost klausuli, tev nav tiesību runāt pa šo telefonu!» Un tad saruna pārtrūkusi.
— Paklau, Hairam, Toms tevi muļķo.
— Nemuļķo vis. Viņš domāja, ka viņu pašu kāds apceļ. Domāja, ka to esat sagudrojuši jūs abi ar Edu. Viņš domāja, ka tas ir joks. Domāja, ka tu gribi viņam atspēlēties.
— Tas taču ir idiotiski! — es protestēju. -— Pat ja mēs ar Edu būtu kaut ko tamlīdzīgu sadomājusi, mēs taču nevarējām zināt, ka Toms lauzīsies iekšā manā kantorī.
— Tā jau ir, — Hairams noteica.
— Tu gribi man iestāstīt, ka tici tam visam?
— Protams, ticu. Te kaut kas nav lāgā, te ir kaut kas briesmīgi nelādzīgs.
Bet no viņa balss noskaņas es nopratu, ka viņš aizstāvas. Tagad pavada bija man rokā. Viņš bija gribējis mani piespiest pie sienas, bet tas nebija izdevies, un tagad viņš pats juta, ka ar savu stāstu nokļuvis muļķīgā stāvoklī. Bet gan jau pēc brītiņa viņš atjēgsies. Es šo zelli pazīstu.
— Kad tad Toms tev to visu izstāstīja?
— Šorīt.
— Kālab ne vakar vakarā? Ja jau viņam tas likās tik svarīgi…
— Es taču tev teieu. Viņam tas nelikās svarīgi. Viņš domāja, ka tas ir joks. Viņš domāja, ka tu gribi viņam atriebties. Viņš nepiešķīra tam nekādu nozīmi līdz pat šorītam, kad sāka vārīties visa šitā elles putra. Pēc tam kad viņš bija pacēlis klausuli un sarunājies ar Taperu, viņš paņēma telefonu līdzi. Viņš domāja savukārt atspēlēties tev par tādu joku. Sākumā viņš tiešām nodomāja, ka tas viss ir tikai tavs stiķis …
— Saprotu, — es sacīju, — bet tagad viņš domā, ka runātājs patiesi bijis Tapers un tas zvanījis tieši man.
— Jā, tā nu iznāk. Viņš aiznesa aparātu uz mājām un vakar vakarā vairākas reizes nocēla klausuli. Aparātā atskanēja signāli, bet neviens viņam neatbildēja. Viņš brīnījās par signāliem. Tie viņu satrauca. Aparāts taču, saproti, nebija pievienots pie līnijas.
— Un tagad jūs abi gribat mani par to saukt pie atbildības?
Hairama seja kļuva barga.
'— Es zinu, ka tev ir kaut kas aiz ādas, — viņš sacīja. — Man ir arī zināms, ka vakar vakarā tu aizbrauci uz Granta būdu. Pēc tam kad mēs ar dakteri aizvedām Kleino uz El- moru.
— Jā, biju tur, — es atbildēju. — Atradu viņa atslēgas, kas bija izkritušas viņam no kabatas. Tādēļ aizbraucu uz viņa māju, lai pārbaudītu, vai tā aizslēgta un vai tur viss ir kārtībā,
— Tu tur iezagies, — Hairams neatlaidās. — Iegriezies ceļā, kas ved uz Granta būdu, tu izslēdzi mašīnas ugunis.
— Es tās neizslēdzu. Iznāca īssavienojums. Pirms devos projām no būdas, es salaboju elektrību.
Diezin cik pārliecinoši tas neizklausījās. Tomēr tas bija labākais, ko ātrumā varēju sagudrot. Hairams arī vairāk neko man nejautāja.
— Šorīt, — viņš stāstīja, — mēs abi ar Tomu aizbraucām uz to ūķi.
— Ak tad mani izspiegojis Toms?
— Viņš bija satraukts par telefona aparātu, — Hairams norūca. — Viņam radās aizdomas ari pret tevi.
— Un jūs tātad uzlauzāt būdu. Jūs to uzlauzāt. Es aiziedams to aizslēdzu.
— Jā-ā, — Hairams novilka, — uzlauzām. Un atradām vēl tādus pašus aparātus. Veselu kasti.
— Neblenz uz mani tā, — es sacīju. — Es aparātus nepamanīju. Es tur neokšķerējos.
Varēju iedomāties, kā viņi abi — Hairams un Toms — drāzās uz Kleinā ūķi, kā viņi aurodami lauzās iekšā, būdami cieši pārliecināti, ka tur nāks uz pēdām kādai baismīgai sazvērestībai, kuru viņi gan nespēja saprast, bet kurā, lai tā būtu kāda būdama, mēs abi ar Kleino esam galvenie vainīgie.
«Protams, kaut kāda sazvērestība tiešām pastāv,» es pie sevis prātoju, «un mēs abi ar
Kleino esam tajā iepīti, un es klusībā cerēju, Kleinais zina, ko tas viss nozīmē, jo es pats neapjēdzu neko. Tas mazumiņš, ko zināju, man tikai jo vairāk sajauca galvu. Un Dže- ralds Šērvuds, ja vien viņš nav man melojis (bet man negribējās ticēt, ka viņš melojis), arī nezināja par to vairāk kā es.»
Pēkšņi jutos pateicīgs liktenim, ka Haira- mam nekas nav zināms par aparātu Šērvuda kabinetā un visiem pārējiem aparātiem, kādi vien vēl varētu būt Milvilā — tiem cilvēkiem, kuri tika nodarbināti par priekšālasītājiem vai bija lietojuši aparātus sazināšanās nolūkā.