«… izsauca nacionālo gvardi un oficiāli informēja Vašingtonu. Pirmās karaspēka vienības dosies ceļā — nē, nupat saņēmu ziņas, ka tās jau ir ceļā …»
145
— Viņš runā par mums, — Nansija teica.
10—1472
Es pastiepu roku un pagrozīju radio skalas, šautru, «…nupat saņemtas jaunas ziņas.. Barjera ir sākusi kustēties! Atkārtoju: barjera ir sakustējusies. Mums nav precīzas informācijas, cik ātri tā virzās, nedz arī, cik; lielu attālumu nogājusi. Bet tā attālinās no» pilsētas. Pūlis, kas bija salasījies gar barjeras, ārējo malu, panikā bēg. Saņemtas papildu ziņas: barjeras kustības ātrums nav lielāks pārgājējā gaitas ātrumu. Barjera jau aizvirzījusies gandrīz par jūdzi…»
«Bet tas ir aplam,» es spriedu, «jo barjera' vēl nav tikusi tālāk par pusjūdzi no izejas, punkta.»
«… svarīgākais jautājums ir: vai tā apstāsies? Cik tālu tā vēl virzīsies uz priekšu? Vai ir kāds līdzeklis, kā to apturēt? Vai tā var virzīties visu laiku bez apstājas? Vai tai kaut kur ir gals?»
— Bred, — Nansija sacīja, — vai tev šķiet,, ka tā noslaucīs visu no zemes virsas? Visas lietas un cilvēkus, izņemot mūs Milvilā?
— Nezinu, — es visai stulbi atteicu.
— Un ja nu tā notiek, — uz kurieni barjera visu aizstums? Kur lai visi paliek?
«… Londonā un Berlīnē,» ķērca diktors. «Šķiet, krieviem par šo notikumu vēl nav ziņots. Oficiāli ziņojumi vispār vēl nav sniegti nevienā valstī. Sī parādība acīmredzot ir kaut kas tāds, ka dažādu valstu valdībām nav viegli izšķirties, vai maz sniegt oficiālu ziņojumu. No pirmā acu uzmetiena var likties, ka
šo situāciju nav izraisījušas nedz atsevišķas personas, nedz kādas valsts valdība. Bet pastāv varbūtība, ka tas ir kāda jauna ieroča izmēģinājums. Kaut gan, no otras puses, grūti iedomāties, kādēļ, ja tas tiešām ir izmēģinājums, izraudzīta tāda vieta kā Milvilā. Parasti šādi izmēģinājumi notiek poligonos, turklāt llielākajā slepenībā.»
Mašīna visu laiku lēnām brauca uz priekšu, un mēs klausījāmies radio un tagad atradāmies vairs tikai kādus simt soļus aiz barjeras. Mums pa priekšu gar abām šosejas malām vēlās zāļu, krūmu un koku vilnis, bet tālāk pa ceļu atkāpās cilvēki.
Pagriezos atpakaļ un paraudzījos pa aizmugures logu uz mašīnu sastrēgumu. Pie mašīnām gar ceļa malu un arī uz pašas šosejas stāvēja cilvēku bars. Milvilieši beidzot bija sanākuši skatīties, kā barjera virzās projām.
«… noslauka it visu savā ceļā,» spiedza komentētājs.
Es palūkojos uz priekšu un redzēju, ka esam bezmaz sasnieguši barjeru.
— Uzmanīgāk! — es brīdināju. — Neiebrauc barjerā!
— Es piesargāšos, — Nansija solījās, bet tas skanēja visai nedroši.
«… kā vējš,» komentēja diktors, «tā plašā joslā stumj sev pa priekšu zāli, kokus un krūmus. Kā vējš …»
10*
147
Un vējš tiešām sāka pūst. Sākumā tas
savērpa smilšu un putekļu virpuļus uz noplicinātās zemes aiz barjeras, bet tad sacēlās tik spēcīga brāzma, ka sagrieza mašīnu šķērsām, ar troksni sitās pret metālu un trīcināja logu rūtis.
«Tas ir negaiss,» es nodomāju, «kas vilkās gar pamali jau kopš paša rīta.» Bet, kad es izstiepu kaklu, lai caur aizsargstiklu parau- dzītos debesīs, nemanīju tur ne pērkona, ne zibeņu, vienīgi saplosīti padebeši kā iztrakojušās vētras paliekas joprojām joņoja pa gaisu.
Vējš bija sagriezis mašīnu šķērsām, un tagad vētras brāzma to sāniski stūma pa ceļu uz priekšu, draudēdama jebkuru mirkli apgāzt. Nansija visiem spēkiem bija ieķērusies stūres ratā, cenzdamās pagriezt mašīnu pa vējam.
-^Bred! — viņa iekliedzās.
Un tai pašā mirklī, kad viņa iekliedzās, mūs sāka šaustīt lietus 'lāses, kas grabēdamas sitās pret mašīnu.
Mašīna sasvērās uz sāniem, un es sapratu, ka nu tā tūliņ apmetīs kūleni, ka nekāds spēks pasaulē to vairs nespēj paglābt no apgāšanās. Bet tad pēkšņi tā pret kaut ko atsitās, atvēlās atpakaļ pareizajā stāvoklī, un man prātā pazibēja doma, ka vējš ietriecis auto barjerā un barjera to noturējusi.
Bet šī doma tiešām pazibēja tikai kaut kur zemapziņā, jo visu manu uzmanību piesaistīja lietus lāses — dīvainākās, kādas es jēl kad mūžā biju redzējis.
Proti, kaut arī tās šalca strūklām kā daždien lietus lāses, tas tomēr nebija lietus, kas, atsizdamies pret mašīnu, piepildīja visu telpu kā ar pērkona dārdiem.
— Krusa! — Nansija kliedza man ausī.
Bet tā nebija krusa.
Mazas, apaļas, brūnas zīlītes, atpakaļ atsprāgdamas, lēkāja pa mašīnas jumtu un trakā dejā kā skrotis ņirbēja uz gludā asfalta.
— Sēklas! — es kliegšus atbildēju. — No gaisa birst sēklas!
Tā vispār nemaz nebija īsta vētra. Tas nebija arī pērkona negaiss, jo neatskanēja neviens grāviens un vētra bija iztrakojusies jau sen, pirms sasniedza mūs. Tas bija sēklu viesulis, ko trieca uz priekšu tik negants vējš, kādu nevarēja izraisīt meteoroloģiski cēloņi.
īsā loģiskas apskaidrības mirklī, kaut gan īstenībā nekādas lielās loģikas tur nebija, man pēkšņi il i kās, ka barjerai vairs nav nekādas vajadzības virzīties tālāk uz priekšu. Tā bija uzarusi zemi, uzarusi, noecējusi un sagatavojusi sējai, sēkla sabirusi zemē un viss beidzies.
Vējš aprima, nokrita vēl pēdējās sēkliņas, un mēs atjēdzāmies nomācošā klusumā, it kā visi trokšņi un brāzmas būtu uz mūžīgiem laikiem pazuduši no pasaules. Trokšņu un brāzmu vietā bija iestājies stindzinošs kiusums, it kā kaut kāda vara būtu līdz pamatiem pārgrozījusi visus dabas likumus, tā ka sēklas sākušas birt no debesīm un vējš pūst nezin no kurienes.
— Bred, — Nansija ierunājās, — man šķiet, ka nupat man sāk mākties virsū bailes.
Viņa pastiepa plaukstu un uzlika to uz manas rokas. Viņas pirksti sažņaudzās ap manu delmu.
— Tas mani padara traku, — viņa sūdzējās. — Man nekad visā mūžā nav bijis bail, nekad. Nekad nav bijis tā bail kā pašreiz.
— Nu jau viss ir pāri, es sacīju. — Negaiss pārgājis, un barjera apstājusies. Viss ir kārtībā.
— Nepavisam nav tā, kā tu saki, — viņa noteica. — Tagad tikai sāksies.
Pa ce]u uz mūsu pusi skrēja kāds vīrietis, viņš bija vienīgais visā apkārtnē redzamais cilvēks. Nevienu no pārējiem ļaudīm, kas stāvēja ap sastrēgušajām mašīnām, nekur neredzēja. Tie bija aizskrējuši meklēt patvērumu— jādomā, atpakaļ uz pilsētu, kad uznāca vēja brāzma un sāka birt sēklas.
Redzēju, ka skrējējs ir Eds Ādlers un ka skriedams viņš mums kaut ko kliedz.
Mēs izkāpām no mašīnas, apgājām tai gar priekšgalu apkārt un gaidījām viņu.
Viņš atskrēja pie mums galīgi bez elpas.
— Bred, — viņš elsa, — droši vien tu nemaz to nezini, bet Hairams un Toms Pres- tons musina ļaudis. Viņi apgalvo, ka tev esot kaut kāds sakars ar visu to, kas noticis. Runā par kādiem telefona aparātiem vai nezin ko vēl.
— Tas taču ir neprāts! — Nansija iesaucās.
— Protams, neprāts, — Eds piekrita, — bet visa pilsētiņa ir satracināta līdz pēdīgajam. Cilvēkiem pašreiz var iestāstīt, ko tikai grib. Viņi ir gatavi noticēt bezmaz visam. Viņiem vajadzīgs izskaidrojums, tāpēc viņi ķersies pie katra salmiņa un nepapūlēsies apdomāt, kas ir pareizi un kas aplam.
— Ko tu gribēji teikt? — es viņam jautāju.