— Labāk paslēpies kaut kur, Bred, kamēr pāriet pirmais karstums. Rīt vai pēc pāris dienām…
Es papurināju galvu.
— Man ir pārāk daudz ko darīt.
— Bet, Bred …
— Es to neesmu darījis, Ed. Es nezinu, kas ir noticis, bet man ar to nav nekāda sakara.
— Tas pašreiz nav svarīgi.
— Ir gan, — es sacīju.
— Hairams un Toms stāsta, ka atraduši nezin kādus ērmīgus telefona aparātus …
Nansija gribēja kaut ko sacīt, bet es pasteidzos viņai priekšā, nelaidu viņu pie vārda, tā ka viņa nepaguva neko pateikt.
— Par aparātiem es zinu, — es teicu. — Hairams man par tiem visu izstāstīja. Ed, tici man! Aparātiem ar to nav nekāda sakara. Tas ir pavisam kas cits.
Ar vienu aci redzēju, ka Nansija mani neatlaidīgi vēro.
— Nedomā vairs par telefona aparātiem, — es noteicu.
Cerēju, ka viņa sapratīs, un viņa laikam tiešām arī saprata, jo nebilda par aparātiem ne vārda. Var jau arī būt, ka viņa nemaz negribēja par to kaut ko sacīt, jo man nebija ne jausmas, vai viņai maz ir kas zināms par aparātu tēva kabinetā. Bet es nedrīkstēju riskēt.
— Bred, — brīdināja Eds, — tu iekulsies nepatikšanās.
— Es nekur nevaru aizbēgt, — atteicu. — Nevaru taču laisties lapās un sākt kaut kur slapstīties. Kur tad lai es aizmūku, īpaši no tādiem brāļiem kā Hairams un Toms?
Eds noskatīja mani no galvas līdz kājām.
— Jā, tā gan ir, — viņš noteica. — Vai varu tev kaut kā palīdzēt?
— Varbūt, — es ieminējos, — tu parūpētos, lai Nansija droši nokļūst mājās. Man šis tas jāpadara.
Es palūkojos uz Nansiju. Viņa man pamāja.
— Būs labi, Bred, bet mana mašīna stāv gabaliņu tālāk uz šosejas. Es varētu aizvest tevi uz mājām.
— Labāk iešu tepat pa īsāko ceļu. Ja Edam taisnība, tad tur mani tik ātri nepamanīs.
— Es palikšu pie Nansijas, — Eds solījās, — kamēr viņa tiks līdz savām mājām.
1.52
«Ir pagājušas tikai divas stundas,» es nodomāju, «un esam jau nonākuši tik tālu, ka nav vairs galvojams, vai meitene bez pavadoņa var uz ielas justies drošībā.»
10
Beidzot man vajadzēja izdarīt to, ko gribēju darīt jau kopš paša rīta, — to, ko droši vien īstenībā vajadzēja izdarīt jau pagājušajā naktī, — sazināties ar Alfu. Pašreiz svarīgāk nekā jebkad bija dabūt viņu rokā, jo kaut kur zemapziņā man arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka starp to, kas notiek šeit Milvilā, un starp dīvaino pētniecības institūtu Misisipi štatā jābūt kādam sakaram.
Sasniedzu kādu aklo ieliņu un devos pa to uz priekšu. Neredzēju nevienas dzīvas dvēseles. Ikviens, kas spēja paiet vai pabraukt, droši vien atradās notikuma vietā.
Es jau sāku uztraukties, ka nenotveršu arī Alfu, ka viņš var būt pametis moteli, kad man neizdevās turp nokļūt, vai arī varbūt slaistās kaut kur pie barjeras kopā ar pārējiem.
Taču manām bažām nebija pamata, jo, kad sasniedzu savu māju, istabā zvanīja telefons un zvanītājs bija Alfs.
— Es jau veselu stundu pūlos tevi sazvanīt, — viņš sacīja. — Nesapratu, kur tu esi palicis.
— Vai tu zini, kas noticis, Alf?
Viņš man atbildēja, ka zinot, un piebilda: — Vismaz šo to.
— Ja būtu izbraucis kādu bridi agrāk, — ēs teicu, — es būtu nevis iesprostots pilsētā, bet būtu bijis kopā ar tevi. Man šķiet, es atsitos pret barjeru, kad tā tikko bija uzra- dusies.
Pastāstīju viņam, kas noticis pēc tam, kad es iebraucu barjerā. Tad izstāstīju arī par telefona aparātiem.
— Viņi man sacīja, ka viņiem esot daudz priekšālasītāju, cilvēku, kas lasa viņiem priekšā grāmatas.
— Tā viņi laikam iegūst informāciju.
— Arī man tā šķiet.
— Bred, — viņš ieminējās, — es sāku nojaust kaut ko briesmīgu.
— Es arī.
— Vai tu domā, ka šī Grīnbrairas laboratorija …?
— Tieši to es domāju.
Dzirdēju viņu dziļi ievelkam elpu, tā ka gaiss nosvilpa starp zobiem.
— Tātad runa nav par Milvilu vien.
— Varbūt Milvilai līdzīgu vietu ir daudz.
— Ko tu tagad domā darīt, Bred?
— Iziet dārzā un pamatīgi aplūkot dažas puķes.
— Puķes?
— Alf, — es sacīju viņam, — tas ir milzīgi garš stāsts. Es tev to izstāstīšu vēlāk. Vai tu paliksi te?
— Protams, palikšu, — atbildēja Alfs. — Sl taču ir lielākā izrāde pasaulē, turklāt man ir vieta parterā.
— Pēc kādas stundas tev piezvanīšu.
— Es nekur neiešu, — viņš nosolījās, — gaidīšu tavu zvanu.
Noliku klausuli un paliku vēl brītiņu stāvam, mēģinādams kaut ko sakarīgu izdomāt. Puķes man likās svarīgs faktors, svarīgs arī Tapers Tailers, bet viss bija sajucis juku jukām un es nespēju atrast izejas punktu.
Izgāju ārā un aizstaigāju līdz siltumnīcai. Vēl varēja skaidri saredzēt Tapera iemīto sliedi, un es jutos krietni atvieglots, jo biju baidījies, ka vēja brāzma, kas atnesa sēklu virpuli, būs .to izdzēsusi un puķes varbūt būs tā sapluinītas un sasistas, ka līdz ar to būs pazudušas arī pēdas.
Stāvēju dārza malā un lūkojos visapkārt, it kā redzētu šo vietu pirmo reizi mūžā. Tas nemaz īsti vairs nebija dārzs. Kādreiz šeit bija zemes gabals, kur audzējām dārzeņus pārdošanai, bet, kad beidzu noņemties ar siltumnīcu, es arī dārzu vairs nekopu, un tagad puķes ito bija pilnīgi pārmākušas. Vienā pusē atradās siltumnīca, kuras durvis karājās salauztajās virās un kuras logu rūšu lielākā daļa bija izsista. Vienā stūrī slējās goba, kas bija izaugusi no sēkliņas, tā pati goba, kuru es gribēju izraut, bet kuru tēvs neļāva man ^iztikt.
Tapers melsa kaut ko nesakarīgu par puķēm, kas augot milzu platībās. Viņš minēja, ka tās visas esot purpura krāsā, .turklāt neatlaidīgi uzstāja, ka viņam par tām jāpastāsta manam tēvam. Noslēpumainā balss vai viena no noslēpumainajām balsīm telefonā bija labi informēta par mana tēva siltumnīcu un jautāja, vai es vēl joprojām to izmantojot. Un tad pirms nepilnas stundas uzbruka īsta sēklu vētra.
Man gandrīz šķita, ka visas mazās purpur- krāsas puķu galviņas ar saviem mērkaķu ģī- mīšiem māj man, it kā norādīdamas uz kādu slepenu joku, kas mums kopīgi zināms, bet es novērsu skatienu no tām un paraudzījos debesīs. Pa tām vēl joprojām traucās saplosītu mākoņu driskas, nosegdamas sauli. Tagad, kad mākoņi bija izklīduši, varēja just, ka diena būs svelmaina. Gaisā jau juta karstumu.
Pagājos tālāk dārzā, sekodams Tapera pēdām. Sliedes galā apstājos un nodomāju, ka gatavā muļķība ir cerēt šajā puķu biezoknī atrast kaut kādu norādījumu.
Tapers Tailers pazuda pirms desmit gadiem un pazuda šodien atkal, un nemūžam neviens neuzzinās, kur viņš paliek.
Un tomēr mani neatlaidīgi vajāja doma, ka Tapers glabā visu šo dīvaino notikumu noslēpuma īsto atslēgu.
Taču es neparko nebūtu varējis atrast šajā domā kādu loģiku. Tapers nav vienīgais, kas te iejaukts, ja viņš vispār ir iejaukts. Vēl taču ir ari Kleinais Grants. Un tad man pēkšņi iešāvās prātā, ka neesmu vēl nevienam apvaicājies, kā klājas Kleinajam.
Daktera Fabiana māja atradās pakalnā netālu no siltumnīcas, es varēju aiziet turp un pajautāt. Dakteris gan varbūt nebūs mājās, bet es jau varētu pagaidīt, kamēr viņš pārnāk. Pašreiz man tikpat nekā cita nebija ko darīt. Un, tā kā Hairams un Toms Prestons .staigāja apkārt, izplatīdami par mani dažādas baumas, tad varbūt itin labi būtu, ja es neuzturētos mājās.