Es stāvēju Tapera iemītās sliedes galā un tad paspēru soli tai pāri, gribēdams iet pie daktera. Bet pie daktera es vairs nenokļuvu. Paspēru vienu pašu soli, un no mākoņiem iznira saule, un visas majas pazuda. Pazuda daktera māja un visas pārējās, pazuda visi koki un krūmi, un zāle. Viss pazuda, un pāri palika vienīgi purpurkrāsas puķes, kas klāja visu pasauli, un debesīs, kurās neredzēja neviena mākonīša, versmoja saule.
11
Es paspēru vienu vienīgu soli, un viss pārvērtās. Tad paspēru vēl otru soli, lai abas kājas būtu vienuviet, un paliku sastindzis un iztrūcies stāvam, baidīdamies pagriezties, baidīdamies varbūt no tā, iko varētu ieraudzīt sev aiz muguras. Un tomēr, man šķiet, es zināju, ko ieraudzīšu sev aiz muguras. Tikai vēl vairāk purpurkrāsas puķu.
Kaut kur savā sajukušajā prātā es sapratu, ka šī ir tā vieta, par kuru stāstīja Tapers.
Tapers bija ieradies no šīs vietas un atkal atgriezies šurp, un es tagad esmu atnācis pa viņa pēdām.
Nekas nenotika.
Un citādi, protams, nemaz nevarēja būt. Nezinu pats, kādēļ man tā likās, bet man šķita, ka šī ir tāda vieta, kur nekad nekas nenotiek.
Visapkart vienīgi puķes un versmīga saule debesīs, un vairāk nekā. Nevienas vēja pūs- miņas, nevienas skaņas. Tikai smarža, bezmaz pārvarīga, reibinoša smarža, kas plūda no mazajiem ziediem ar mērkaķu ģīmīšiem.
Beidzot es iedrošinājos pakustēties un lēnām pagriezos atpakaļ. Un neredzēju nekā cita kā vienīgi puķes.
Milvilā bija pazudusi, nogrimusi tkādā citā pasaulē, kaut gan īstenībā redzēju, ka tas nav gluži pareizi. Kaut kur, tajā pašā vecajā pasaulē, tomēr vajadzēja atrasties Milvilai. Ne jau Milvilā kaut kur aizgājusi, aizgājis esmu es. Es paspēru vienu vienīgu soli un ar to pašu aizgāju no Milvilas un iegāju kādā pavisam citā pasaulē.
Un tomēr — kaut gan vieta bija cita, apkārtne par spīti visam šķita tāda pati. Es vēl joprojām stāvēju ieplakā aiz savas mājas, un man aiz muguras pacēlās kraujais pakalns 'ar tagad neredzamo ielu, kas veda uz daktera māju, un pinsjūdzi tālāk rēgojās paugurs, kur vajadzēja atrasties Šērvudu namam.
Tātad šī ir Tapera pasaule. Sī ir tā pasaule, uz kuru viņš aizgāja pirms desmit gadiem un pēc tam vēl otrreiz — šo pašu rītu. Tas nozīmēja, ka arī šajā brīdī viņam joprojām jāatrodas te.
«Un tas nozīmē,» es iedomājos pēkšņā cerībā, «ka pastāv iespēja izkļūt no šejienes, iespēja atgriezties atpakaļ Milvilā. Tapers taču atnāca atpakaļ, tātad viņš droši vien zina «ceļu. Un tomēr, nekad neko nevar īsti droši zināt. Nekad nevar justies drošs par kaut ko, kam sakars ar tādu idiotu kā Tapers Tailers.»
Vispirmais, kas man darāms, protams, ir sameklēt viņu. Viņš nevarēja atrasties nekur tālu. Var jau būt, ka paies kāds brīdis, taču jutos pārliecināts, ka tomēr sadzīšu viņam pēdas.
Lēnām sāku kāpt pakalnā, pa kuru savā «dzimtajā pilsētā būtu varējis aiziet uz daktera [Fabiana māju.
Sasniedzu pakalna virsotni un apstājos; :man pie kājām tālē aizstiepās nogāze, ko visnotaļ klāja purpurkrāsas puķes.
Apkārtne izskatījās svešāda, kad tai bija nolaupītas visas iezīmes, kad tajā nebija neviena koka, neviena ceļa, nevienas mājas. Bet apkārtne, es redzēju, bija gluži tāda pati, kā bijusi. Ja vispār varēja manīt kādu atšķirību, tad ta bija visai nenozīmīga. Austrumu pusē atradās miklais, dumbrainais dūksnājs, kas pletās mazā paugura pakājē, kur bija stāvējusi Granta būda — kur tā stāv vēl joprojām, tikai citā laikā vai citā pasaulē.
Es stāvēju un prātoju, kādiem dīvainiem apstākļiem vai veselai apstākļu kombinācijai jāsagadās, lai cilvēkam būtu iespējams pāriet no vienas pasaules uz otru.
Es stāvēju kā daždien svešinieks nepazīstamā zemē, un puķu smarža man plūda ne tikai nāsīs, bet līda ikvienā ķermeņa porā, tā mācās virsū, it kā pašas puķes milzīgiem purpurkrāsas viļņiem taisītos piespiest mani pie zemes un aprakt uz mūžu mūžiem. Pasaule bija klusa; šī bija visklusākā vieta, kādā es jebkad esmu atradies. Nekur neviena troksnīša. Un es konstatēju, ka varbūt nekad visā mūžā neesmu iepazinis īstu klusumu. Vienmēr gadījās kaut kas tāds, kas radīja kādu troksni, — vai nu rāmā vasaras pusdienlaikā čirkstēja vientuļš kukainītis, vai kaut kur iečabējās lapas. Pat nakts pilnīgajā klusumā mājas sienā nokrakšķēja kāds baļķis, pavardā iesprakstē- jās liesma vai viegla vējpūta pagrabināja jumta dzegu.
Bet šeit valdīja klusums. Šeit neatskanēja neviens troksnis. Es sapratu, ka te neviena trokšņa nav tādēļ, ka nav nekā un neviena, kas varētu troksni sacelt. Te nebija ne koku, ne krūmu, ne putnu, ne kukaiņu. Te nebija nekā cita kā vienīgi puķes un zeme, kurā tās auga.
Klusums un tukšums, kas valdīja pār klusumu, un tumšais purpurs, kas sniedzās līdz pat tālajam apvārsnim, lai tur sastaptos ar blāvi zilajām, mirdzošajām vasaras debesīm.
Šajā brīdī es pirmo reizi jutu uzmācamies bailes — ne trauksmainas, briesmīgas bailes, kas mani 'trenktu kaut kurp un dzītos pa pēdām, bet sīkas baismas, kas lokā lodāja man apkārt un līda arvien tuvāk kā uzmācīgs, viltīgs kvekšķis, lēkādams uz tievām kājelēm un gaidīdams iespēju iecirst savus asos, smailos zobus manā miesā. Tās bija bailes, pret kurām nevarēja cīnīties, pret kurām nebija nekāda līdzekļa, — sīkas, uzmācīgas bailītes, kas sasprindzināja manus nervus līdz pēdīgajam.
Tās nebija bailes no briesmām, jo šeit nekādas briesmas nedraudēja. Pat aizmiegtām acīm varēja redzēt, :ka briesmas te tiešām nedraud nekādas. Bet varbūt te bija kaut kas ļaunāks par visām briesmām — klusums un vientulība, pamestība un neziņa, kur atrodies.
Nogāzes pakājē pletās dumbrains dūksnājs, kur vajadzētu atrasties Kleinā būdai, bet mazliet tālāk mirdzēja upes sudrabainā josta, kas vijās gar pilsētiņas robežu. Un tur, kur upe pagriezās uz dienvidiem, pret debess zilgmi pacēlās sīka dūmu strūkliņa — tik caurspīdīga un smalcina, ka to tikko varēja pamanīt.
161
— Taper! — es iekliedzos, skriedams lejup pa nogāzi, priecīgs, ka .radusies iespēja skriet, ka radusies vajadzība skriet, jo, uz vietas stāvēdams, biju stingri nolēmis neskriet, nolēmis
11-1472
neļaut sīkajām, pretīgajām bailēm piespiest mani uz .skriešanu, un tomēr visu laiku man briesmīgi gribējās skriet.
Pārcilpoju pāri nelielajai kraujiņai, kas man aizsedza upi, un ieraudzīju apmetni — mazu būdel.i no neveikli savītiem zariem un sakņu dārzu, bet gar visu upes krastu sīkus, nožēlojamus, nokaltušus kociņus, kuriem gandrīz visi zari bija sausi, vienīgi pašās galotnēs redzēja pa zaļu lapu čemuram.
Būdas priekšā dega neliels ugunskurs, un pie uguns zemē tupēja Tapers. Viņš bija apģērbis bikses un kreklu, ko es viņam iedevu, bet galvā uzmaucis to pašu briesmīgo platmali.
— Taper! — es vēlreiz iekliedzos, un viņš piecēlās un svarīgā gaitā nāca pa nogāzi man pretī. Viņš noslaucīja zodu un sasveicinoties sniedza man roku. Roka vēl bija slapja no siekalām, bet es par to nelikos ne zinis. Tapers nav nekas sevišķs, bet viņš tomēr ir cilvēciska būtne.
— Priecājos, ka tev tas izdevies, Bred, — viņš sacīja. — Priecājos, kņ esi atnācis šurp.
It 'kā es «nāktu šurp» vai ik dienu un darītu'to jau gadiem ilgi!
— Tu esi varen jauki iekārtojies, — es ieminējos.
— Viņas darījušas manā labā visu, — viņš lepni atteica. — To visu man iekārtojušas Puķes. Sākumā jau tā nebija, bet viņas visu ierīkoja, lai man būtu ērti. Viņas ir ļoti labas pret mani.