— Kas noticis, Bred? — viņš vaicāja.
— Nezinu, — es atbildēju, — bet lejā uz šosejas notiek kaut kas nesaprotams.
— Nelaimes gadījums? — viņš jautāja.
— Nē, nevarētu teikt, ka nelaimes gadījums. Es jau tev saku — nezinu. Kaut kas ir nostiepts pāri ceļam. To nevar saredzēt, tomēr tas tur ir. Tu atsities pret to, un tas tevi apstādina. Tā kā siena, bet to nevar ne sataustīt, ne sajust.
— Nāc iekšā, — Bills aicināja. — Tev noderētu krūze kafijas. Es tūliņ uzlikšu katliņu. Ir jau arī gandrīz brokastlaiks. Sieva arī ceļas augšā.
Viņš pastiepa roku, iededza virtuvē gaismu un pakāpās nost, lai es varētu ieiet.
Bills aizgāja pie ūdenskrāna. Viņš paņēma
no plauktiņa glāzi, pagrieza krānu un brītiņu pagaidīja.
— Ūdenim jāļauj mazliet notecēt, līdz tas kļūst īsti auksts, — viņš man paskaidroja.
Pietecinājis glāzi, viņš sniedza to man.
— Vai negribi nodzerties? — viņš jautāja.
— Nē, pateicos, — es atbildēju.
Viņš pacēla pats glāzi pie lūpām un sāka lieliem malkiem, skaļi strēbdams, dzert.
Kaut kur mājas iekšienē pēkšņi iebrēcās sieviete. Man šķiet, ja es nodzīvotu līdz simt gadiem, es nespētu šo brēcienu aizmirst.
Donovenam glāze izkrita no rokas un saplīsa uz grīdas, tā ka šķembas un ūdens vien pašķīda.
— Liz! — viņš iesaucās. — Liz, kas noticis?
Viņš izmetās ārā no virtuves, un es paliku
sastindzis stāvam, noraudzīdamies asinīs uz grīdas, kur Donovens ar basām kājām bija uzminis uz sasistās glāzes šķembām.
Sieviete iekliedzās vēlreiz, bet tagad kliedziens skanēja apslāpēti, it kā viņa kliedzot būtu iespiedusi muti spilvenā vai pieplakusi pie sienas.
Es izģeņģerēju no virtuves ēdamistabā, ceļā pār kaut ko paklupdams — pār kādu rotaļlietu vai ķebli, nezinu, kas tas bija, — un pārtenterēju pāri gandrīz visai istabai, lai noturētu līdzsvaru, nenogāztos un neapdauzītu galvu pret kādu krēslu vai galdu.
Un tad es atkal atsitos pret to pašu necaurejamo sienu, kurā biju atdūries lejā uz šosejas. Es atbalstījos pret to un uzrausos kājās, palikdams stāvam krēslainajā ēdamistabā, ilīdz sirds dziļumiem iztrūcies no drausmīgās sienas.
Es sajutu, ka tā ir turpat man priekšā, kaut arī es tai vairs nepieskāros. Un, ja pirmīt brīvā dabā tur uz šosejas tā šķita vienīgi kaut kas pārāk brīnumains, lai prāts to aptvertu, tad šeit telpā, šajā ģimenes mājā, tā kļuva par neizprotamu zaimu, kas lika šausmās nodrebēt.
— Mani bērni! — sieviete kliedza. — Es netieku pie bērniem!
Tikai tagad sāku orientēties istabā, kuras logu aizsedza aizkari. Saskatīju galdu un bufeti, un durvis, kas veda uz priekšnamiņu, no kura varēja ieiet guļamistabā.
Pa durvīm ienāca Donovens. Pusnešus viņš vilka līdzi sievu.
— Es gribēju ieiet pie viņiem, — viņa raudādama stāstīja, — bet tur bija kaut kas priekšā — kaut kas nelaida mani cauri. Es netieku pie saviem bērniem!
Viņš nolaida sievu uz grīdas, maigi atbalstīdams viņu pret sienu, un pats nometās viņai līdzās uz ceļiem. Tad viņš paraudzījās manī, un viņa acīs gailēja nikns izbrīns un šausmas.
— Tā ir barjera, — es viņam sacīju. — Tā pati, kas tur lejā uz šosejas. Tā iet tieši cauri, jūsu mājai.
— Es neredzu nekādas barjeras, — viņš teica.
— Sasodīts, protams, tu to neredzi. Bet tā tomēr ir, un tas ir viss.
— Ko mēs lai iesākam? — viņš neizpratnē vaicāja.
— Bērniem nekas nekait, — es viņu drošināju, cerēdams, ka man taisnība. — Viņi tikai atrodas barjerai otrā pusē. Mēs nevaram tikt pie viņiem, un viņi nevar tikt pie mums, bet citādi viss ir kārtībā.
Es biju tikko piecēlusies un gribēju ieiet pie viņiem, — sieviete stāstīja, — biju tikko piecēlusies un gribēju pie viņiem ieiet, bet priekšnamā man kaut kas aizsprostoja ceļu …
*— Cik bērnu jums ir? — es apvaicājos.
— Divi, — Donovens atbildēja. — Vienam seši, otram astoņi.
— Vai jums ir kāds, kam varat piezvanīt? Kāds, kas dzīvo ārpus pilsētas. Tas varētu atbraukt un parūpēties par bērniem, kamēr mēs te tiksim kādā galā. Kaut kur taču šai sienai vajag beigties. Es jau pirmīt sāku meklēt, kur tai gals …
— Viņai ir māsa, — Donovens sacīja, — tā dzīvo kādu gabaliņu pa ceļu uz augšu. Būs kādas četras piecas jūdzes.
— Varbūt tu viņai piezvanītu?
Tikko biju šos vārdus izteicis, man kāds it kā ar āmuru iesita pa pieri. Varbūt telefons nemaz nedarbosies. Varbūt barjera pārcirtusi telefona vadus.
— Vai tev tagad ir labāk, Liz? — Donovens apvaicājās.
Vēl joprojām sēdēdama uz grīdas, sieva truli pamāja un nemaz netaisījās celties augšā.
— Iešu piezvanīt Mirtai, — viņš sacīja.
Sekoju Donovenam uz virtuvi un stāvēju
blakus, kad viņš pacēla klausuli no telefona aparāta, kas bija piestiprināts pie sienas, un, elpu aizturējis, klausījos kaislā cerībā, ka telefons darbosies. Šoreiz manas cerības piepildījās, jo, tiklīdz viņš bija nocēlis klausuli, es izdzirdu līnijas liego dūkoņu.
Ēdamistabā misis Donovena klusi šņukstēja.
Donovens grieza numuru, viņa resnajiem, strupajiem, aprepējušajiem pirkstiem tas šķita nepiemērots un neierasts darbs. Beidzot numurs bija uzgriezts.
Klausuli pie auss turēdams, viņš gaidīja. Virtuves klusumā es skaidri sadzirdēju izsaukuma signālus.
— Vai tā esi tu, Mirta? — Donovens jautāja. — Jā, te Bills. Mums šeit noticis mazs starpgadījums. Es gribu zināt, vai jūs ar Džeku varētu atbraukt šurp … Nē, Mirta, ir noticis kaut kas nelāgs. Es tev nevaru to izskaidrot. Vai jūs varētu atbraukt un paņemt mazos? Nāciet pa galvenajām durvīm, pārsētās pusi netiksiet iekšā … Jā, Mirta, es pats labi zinu, ka tas izklausās ērmoti. Te ir uz- gadījusies tāda kā siena. Mēs ar Lizu esam mājas šai pusē un netiekam uz ielas pusi. Bet bērni ir otrā pusē … Nē, Mirta, es nezinu, kas tas ir. Jūs tikai dariet, kā es jums saku. Bērni ir tai pusē vieni paši, un mēs netiekam viņiem klāt… Kā tad, Mirta, tieši mājai pa vidu. Saki Džekam, lai viņš paķer ilīdzi cirvi. Tā neredzamā siena iet mājai tieši pa vidu. Parādes durvis ir aizslēgtas, un Džekam vajadzēs tās uzlauzt. Bet varbūt jūs varat izsist kādu ilogu, tas būs vieglāk… Jā, jā, es zinu, ko runāju. Pievāciet tikai bērnus. Es nepavisam neesmu jucis. Ir noticis kaut kas nelabs, kad es tev saku. Dari, ko tev lieku, Mirta … Nežēlojiet durvis! Uzlauziet tās! Tieciet tikai kaut kā pie mazajiem un paturiet tos pagaidām drošībā pie sevis.
Viņš pakāra klausuli un pagriezās pret mani. Tad viņš ar piedurkni notrausa sviedrus no sejas.
— Sasodīts meitietis! — viņš pukojās. — Vēl strīdēsies. Govs gatavā.
Viņš paraudzījās uz mani.
— Nu, ko mēs tagad darīsim?
— Jāiet gar sienu uz priekšu, — es atteicu. — Jāpaskatās, kurp tā aizved. Jāpalūko, vai nevar apiet tai apkārt. Ja mums izdosies apiet tai apkārt, tad tiksim arī pie taviem bērniem.
— Es iešu tev līdzi.
Pamāju uz ēdamistabas pusi.
— Un atstāsi viņu te vienu pašu?
— Nē, — viņš sacīja. — Nē, to es nedrīkstu darīt. Ej tu pa priekšu. Mirta un Džeks atbrauks pēc bērniem. Kāds no kaimiņiem aizvedīs Lizu pie sevis. Un tad es lūkošu tevi panākt. Tādā darīšanā kā šī tev var ievaja- dzēties palīdzības.