— Mēs nu varētu apsēsties, — Tapers ierosināja, — un sākt maltīti.
Es apsēdos zemē, un viņš pasniedza man vienu šķīvi, tad apsēdās pats man pretī un paņēma otru.
Biju izsalcis, un nesālītais ēdiens nebija nemaz tik negaršīgs. Tas gan bija mazliet pliekans un arī garšoja neparasti, bet citādi tam nekādas vainas nebija. Tas ļoti labi remdēja izsalkumu.
— Vai tev šeit patīk? — es apvaicājos.
— Šis ir manas īstās mājas, — Tapers svinīgi atbildēja. — Šeit ir mani draugi.
— Bet tev taču nekā nav, — es iebildu.
— Tev nav ne cirvja, ne naža. Tev nav ne katla, ne pannas. Un tev.nav neviena cilvēka. Ko tu darītu, ja saslimtu?
Tapers dzīvnieciskā kārē rija barību un blenza uz mani, it kā jukušais būtu es.
— Man nekas tamlīdzīgs nav vajadzīgs,— viņš sacīja. — Traukus es taisu no māliem. Koku zarus varu nolauzt ar rokām, un cirvja man nevajag. Arī dārzs nav jāravē. Tur nekad nav augusi neviena nezāle. Man pat nevajag neko ne sēt, ne stādīt. Tur vienmēr viss jau ir izaudzis. Kamēr es tukšoju vienu dobi, man otrā viss aug no jauna. Un, ja es saslimtu, Puķes rūpētos par mani. Viņas man ir teikušas, ka noteikti rūpētos.
— Nu, tad jau labi, — es noteicu, — tad viss kārtībā.
Viņš atkal sāka rīt. Tas bija briesmīgs skats.
Par dārzu viņš runāja taisnību. Tagad, kad viņš par to bija ieminējies, arī es ievēroju, ka dārzs nav kopts. Tur bija garas, taisnas dārzeņu dobes, bet nekādas pazīmes neliecināja, ka tās jebkad būtu uzraktas, neredzēja arī nevienas nezāles. Bet laikam visam tā arī vajadzēja būt, jo neviena nezāle neuzdrošinātos te augt. Šeit nevarēja augt nekas cits kā vienīgi Puķes un viss, par ko Puķes pārvērtās, — piemēram, dārzeņi un koki.
Dārzs bija priekšzīmīgs. Nebija neviena slima vai kaitēkļu apsēsta auga. Tomāti, kas karājās pie ceriem, visi bija vienāda sarkanuma un apaļi kā bumbiņas. Kukurūza slējās taisna un smuidra.
— Tu esi izvārījis ēdienu diviem, — es sacīju. — Vai tad tu zināji, ka es ieradīšos?
Es biju jau sasniedzis tādu stāvokli, ka būtu bijis ar mieru ticēt gandrīz visam. «Varbūt,» es savā prātā nodomāju, «Tapers (vai arī Puķes) zinājis, ka es ieradīšos.»
— Es vienmēr vāru tā, lai pietiktu diviem, — viņš paskaidroja. — Nekad nevar zināit, vai kāds neuzMīst.
— Bet neviens nekad nav nācis?
— Tu esi pirmais, — viņš sacīja. — Priecājos, ka tev izdevās atnākt.
Es prātoju, vai laiks viņam vispār kaut ko nozīmē. Brīžiem man likās, ka neko. Un tomēr viņš lēja gaužas asaras par to, ka tik sen neviens cilvēks nav sēdējis kopā ar viņu pie azaida.
Labu brīdi mēs ēdām klusēdami, bet tad es ķēros vērsim pie ragiem. Pietiekami ilgi biju runājis viņam visu pa prātam, nu bija pienācis laiks uzdot dažus jautājumus.
— Kur mēs pašlaik atrodamies? — es vaicāju. — Kas šī ir par vietu? Un, ja tu gribētu tikt projām no šejienes, tikt atpiakaļ uz mājām, ko tu darītu?
Es neatgādināju viņam, ka viņš jau reiz ir ticis ārā no šejienes un atgriezies Milvilā. Domāju, ka viņš to varbūt jau nožēlo, jo steigšus vien bija meties atpakaļ uz šejieni — it kā būtu pārkāpis kādu likumu vai aizliegumu un centies atgriezties, iekams to kāds uzzinājis.
Tapers rūpīgi nolika šķīvi zemē, noguldīja karoti uz tā un tikai tad atbildēja. Bet atbildēja gluži citādā balsī — rimtajā, lietišķajā balsī, kuru biju dzirdējis pa noslēpumaino telefonu.
— Pašlaik, — Tapers sacīja lietišķa cilvēka balsī, — ar jums nerunā Tapers Tailers. Tagad Tapers runā Puķu uzdevumā. Par ko mēs sarunāsimies?
— Jūs mani muļķojat, — es sacīju, bet īstenībā man nemaz nelikās, ka mani muļķo. Es to pateicu bezmaz instinktīvi, lai iegūtu drusku laika.
— Varat droši ticēt, — sacīja balss, — ka mēs uz to visu skatāmies ļoti nopietni. Mēs esam Puķes, un jūs gribat sarunāties ar mums tāpat, kā mēs gribam sarunāties ar jums. Un šī ir vienīgā iespēja, kā to izdarīt.
Tapers neskatījās uz mani; likās, viņš vispār neskatās ne uz ko. Viņa acīs bija pilnīgs trulums un tukšums, skatiens it kā pavērsts uz iekšu. Viņš sēdēja sastindzis un taisni izslē- jies, klēpī saliktām rokām. Viņš pat vairs neizskatījās pēc cilvēka, viņš izskatījās pēc telefona.
— Esmu ar jums jau runājis, — es sacīju.
— Jā, protams, — Puķes atbildēja, — bet tikai ļoti īsu brītiņu. Jūs neticējāt mums.
— Gribu uzdot jums dažus jautājumus.
— Un mēs jums atbildēsim. Darīsim visu, kas mūsu spēkos. Atbildēsim jums, cik precīzi vien iespējams.
— Kas šī ir par vietu? — es vaicāju.
— Tā ir pārvērstā Zeme, — Puķes atbildēja. — Tikai sekundes tiesa šķir to no jūsējās.
— Pārvērstā Zeme?
— Jā, ir taču daudz Zemju. Jūs to droši vien nezinājāt?
— Nē, — atteicu, — to es nezināju.
— Bet vai spējat tam ticēt?
— Ja mazliet pieradīšu, varbūt spēšu.
— Ir miljardiem Zemju, — Puķes paskaidroja. — Mēs īsti nezinām, cik, bet to ir daudzi miljardi. Varbūt tām nemaz nav gala. Daži tā domā.
— Vai tās atrodas cita aiz citas?
— Nē. Tā nav īstā uztvere. Mēs nezinām, kā lai to paskaidrojam. Ja to mēģina pateikt vārdos, iznāk juceklis.
— Labi, paliksim pie tā, ka ir daudz Zemju. Mazliet grūti to saprast. Ja jau būtu tik daudz Zemju, mēs tās redzētu.
— Jūs nevarētu tās redzēt, — atteica Puķes, — ja jūs neprastu skatīties laikā. Pārvērstās Zemes eksistē laika slāņos …
— Laika slāņos? Jūs gribat teikt…
— Visvienkāršāk to būtu pateikt tā, ka
laiks sadala daudzās Zemes. Ikviena atšķiras no pārējām ar izvietojumu laikā. Jūs vērojat vienīgi pašreizējo mirkli. Jūs nespējat ielūkoties ne pagātnē, ne nākotnē …
— Tātad, lai nokļūtu šurp, es ceļoju pa laiku?
— Jā, — atbildēja Puķes. — Tieši to jūs darījāt.
Tapers joprojām sēdēja ar trulo, tukšo skatienu acīs, bet es biju viņu pavisam aizmirsis. Vārdus, ko dzirdēju, gan veidoja viņa lūpas, mēle un balsene, bet runātājs nebija Tapers. Es sapratu, ka runāju ar Puķēm; lai arī tas šķita tīrais ārprāts, bet es runāju ar purpurkrāsas bezgalību, kas viļņoja visapkārt apmetnei.
— Jūsu klusēšana, — Puķes turpināja, — liecina, ka jums grūti saprast visu, ko mēs sakām.
— Nevaru to tik viegli sagremot, — es atteicu.
— Pamēģiniet citādi. Zeme ir nemainīga struktūra, bet tā virzās uz priekšu pa laika ceļu pārtrauktā secībā.
— Paldies par jūsu pūlēm, — es teicu, -— bet neko daudz tās man nelīdzēja.
— Mēs to zinām jau sen, — turpināja Puķes. — Mēs to atklājām jau pirms daudziem gadiem. Mums tas ir dabas likums, bet jums vēl ne. Jūs to izpratīsiet mazliet vēlāk. Protams, jūs nevarat norīt vienā paņēmienā to, ko mēs esam izzinājuši ilgu gadsimtu gaitā.
— Bet es esot izgājis cauri laikam, — eš iebildu. — Tieši to man grūti saprast. Kā es varēju iziet cauri laikam?
— Jūs izgājāt tam cauri kādā ļoti plānā vietā.