— Plānā vietā?
— Tādā vietā, kur laika slānis nav tik biezs.
— Un šo vietu tik plānu padarījāt jūs?
— Pieļausim, ka mēs to izmantojām.
— Lai censtos sasniegt mūsu Zemi?
— Lūdzu, ser, — Puķes teica, — nerunājiet par to ar tādām šausmām. Ir taču pagājuši vairāki gadi, kopš jūsu ļaudis uzlidoja kosmosā.
— Mēs cenšamies turp nokļūt, — es atteicu.
— Jums ir prātā invāzija. Šajā ziņā mēs esam līdzīgi. Jūs gribat iekarot kosmosu, mēs gribam iekarot laiku.
— Pagaidiet, — es lūdzu. — Sāksim visu no gala. Vai pastāv kaut kādas robežas starp šīm daudzajām Zemēm?
. — Pastāv.
— Laika robežas? Vai laika fāzes šķir vienu pasauli no otras?
— Tas tiešām ir ļoti precīzi. Jūs gaužām pareizi to uztverat.
— Un jūs cenšaties izlauzties cauri šai laika barjerai, lai sasniegtu manu Zemi?
— Lai sasniegtu jūsu Zemi, — balss apstiprināja.
— Bet kādēļ?
— Lai sadarbotos ar jums. Lai mes kļūtu partneri. Mums vajadzīga dzīves telpa, un, ja jūs neliegsiet mums dzīves telpu, mēs dosim jums savas zināšanas; mums vajadzīga tehnoloģija, jo mums nav roku, bet jūs ar mūsu zināšanām varat izveidot jaunas tehnoloģijas, un šīs tehnoloģijas būs izmantojamas tiklab mūsu, kā jūsu labā. Mēs varēsim kopā doties uz citām pasaulēm. Iespējams, ka izdosies apvienot daudzas Zemes, apvienot būtnes, kas uz tām dzīvo, lai visiem būtu kopīgs mērķis un kopīgas vēlēšanās.
Jutu, ka manī iegūlis tāds kā salta svina pikucis, un tomēr par spīti šim svina gabalam man šķita, ka esmu gluži iztukšots, tikai mutē un uz mēles radusies nepatīkama metāla garša. Sadarbība — bet kas teiks galveno vārdu? Dzīves telpa — bet cik daudz no tās tiks atstāts mums? Citas pasaules — bet kas notiks šajās citās pasaulēs?
— Jums ir uzkrāts daudz zināšanu?
— Ļoti daudz, — Puķes atteica. — Mēs piešķiram tam ļoti lielu nozīmi, cenšamies uzsūkt visu, ko vien iespējams uzzināt.
— Jūs ļoti cītīgi vācat tās arī no mums. Vai jūs esat tie, kas algo daudzos priekšāla- sītājus?
— Jā, tas ir daudz izdevīgāks paņēmiens, — Puķes sacīja, — nekā tie paņēmieni, kurus izmantojām senāk, iegūstot ļoti viduvējus rezultātus. Sis paņēmiens ir drošāks un dod lielāku iespēju atlasīt vissvarīgāko.
— Kopš tā laika, — es minēju, — kad jūs uzdevāt Džeraldam Šērvudam taisīt telefonus?
— Telefoni, — viņas man atbildēja, — dod iespēju sazināties tieši. Senāk mūsu vienīgā iespēja bija uztvert domas.
— Jūs tātad gribat teikt, ka jums ir bijis garīgs kontakts ar cilvēkiem uz mūsu Zemes? Varbūt jau ilgu laiku?
— Jā, protams, — Puķes priecīgi atsaucās, — ar ļoti daudziem cilvēkiem jau ilgus ilgus gadus. Taču mūs skumdināja tas, ka pasākums bija vienpusīgs. Mums gan bija kontakts ar cilvēkiem, bet viņi mūs nesaprata. Daudziem vispār nebija nekādas nojausmas par mums, bet arī pārējie, jutīgākie, tikai neskaidri nojauta mūsu eksistenci.
— Un tomēr jūs uztvērāt viņu domas?
— Zināms, ka uztvērām, — Puķes atbildēja. — Bet mums vajadzēja apmierināties ar to, ko šie cilvēki paši domāja. Mēs nespējām ievirzīt viņus īpašās interešu sfērās.
— Jūs, protams, centāties piespiest viņus domāt vajadzīgajā virzienā?
— Dažus mums izdevās piespiest ļoti veiksmīgi. Bet bija arī tādi, kurus mēs gan varējām piespiest, taču viņu domas nomaldījās aplamā virzienā. Un tad vēl bija daudzi, varbūt vairākums, kas stūrgalvīgi liedzās saprast,
mūs, lai ari mēs centāmies kā cenzdamās. Tas mūs ļoti apbēdināja.
— Cik saprotu, jūs dibināt sakarus ar cilvēku prātu pa minētajām plānajām vietām laika barjerā. Pārvarot normālās robežas, jūs to nespējat.
— Nē, mums maksimāli vajadzēja izmantot plānās vietas, ko pratām sameklēt.
— Tas, šķiet, jums nav licies pietiekami.
— Jūs ļoti ātri visu uztverat, ser. Tā mēs ■tiešām neko nespējām panākt.
— Un tad jūs mēģinājāt izlauzties.
— Piedodiet, mēs lāgā nesapratām.
— Jūs meklējāt citādu izeju. Koncentrējāt spēkus uz to, lai pārsūtītu pāri robežai kaut ko reālāku. Piemēram, riekšavu sēklu.
— Tur jums taisnība. Jūs ļoti pareizi uztverat mūsu domu un ļoti labi mūs saprotat. Bet arī tad mūsu mēģinājums būtu cietis neveiksmi, ja nebūtu bijis jūsu tēva. No šīm sēklām uzdīga tikai pavisam nedaudzas, un arī šie asni būtu aizgājuši bojā, ja jūsu tēvs nebūtu tos atradis un sācis kopt. Jums jāsaprot, ka tieši tādēļ mēs izraudzījāmies jūs par savu emisāru …
— Acumirkli pagaidiet, lūdzu, — es sacīju. — Iekams sākam runāt par to, es gribētu noskaidrot vēl dažus jautājumus. Piemēram, par barjeru, ko jūs uzcēlāt apkārt Milvilai.
177
— Barjera, — Puķes atbildēja, — nav nekas sarežģīts. Barjera ir laika kapsula, kuru mums izdevās dabūt cauri plānajai vietai
12—1472
robežā, kas šķir mūsu pasaules. Tā mazā telpas daļiiņa, ko aizņem barjera, atrodas citā laika fāzē nekā Milvilā un visa pārējā jūsu Zeme. Starpība ir visniecīgākā sekundes daļiņa, atkāpe pagātnē — par šo vissīkāko sekundes daļiņu kapsulas laiks atpaliek no Zemes laika. Tā ir tik niecīga sekundes daļiņa, ka, pēc mūsu domām, pat jūsu visjutīgākie aparāti nespētu to izmērīt. Tīrais sīkums, un tomēr domājam, ka arī jūs piekritīsiet mums, — iznākums ir visai efektīvs.
— Jā, — es atteicu, — ļoti efektīvs.
Protams, šis līdzeklis jau pēc savas dabas
bija pārāk spēcīgs, lai tam pretotos. Barjeru taču veido pagātne, caurspīdīgs ziepju burbulis ieslēdz Milvilu ti'k plānā kapsulā, ka tai cauri viss redzams un dzirdams, un tomēr neviena cilvēka spēkos nav to pārvarēt.
— Bet sprunguļi un akmeņi, — es iebildu, — un lietus lāses …
— Barjera aiztur vienīgi dzīvas būtnes, — skanēja atbilde, — dzīvas būtnes, kas sasniegušas zināmu uztveres pakāpi, būtnes, kas jau apzinās savu apkārtni, jūt — laikam tā jūs mēdzat sacīt?
— Jūs izteicāties pietiekami skaidri, — es sacīju. — Bet visu, kas nejūt…
— Laikam ir pašam savi noteikti likumi,— Puķes paskaidroja, — tas ir, tai parādībai, ko jūs saucat par laiku. Tā ir daļa, neliela daļiņa no zināšanām, kurās gribam ar jums dalīties.
— Viss, i'tin viss, — es apgalvoju, — šajā virzienā būtu mums kaut kas jauns. Mēs neesam pētījuši laiku. Mēs neesam nekad uzskatījuši laiku par tādu spēku, ko vajadzētu pētīt. Neesam pat sākuši to darīt. Tiesa, netrūkst visādu metafizisku pļāpu, bet nopietni pētījumi nav notikuši. Mēs nekad neesam pratuši atrast vietu, no kuras sākt laika pētīšanu.
— To visu mēs zinām, — Puķes atbildēja,
Vai viņu balsī neieskanējās zināms triumfs,
izrunājot šos vārdus? īsti drošs par to es nejutos.
«Jauns ierocis,» es nodomāju. «Jauns, velnišķīgs ierocis. Tas cilvēku nenogalinātu, tas viņu pat neievainotu. Tas tikai aiznesīs, aizdzīs cilvēkus nezin kur, sadzīs visus vienā barā, un cilvēkiem nebūs nekādas iespējas pretoties.
12*
179
Arī Nansija man jautāja, kas notiktu, ja barjera noslaucītu visu dzīvību no zemes virsas, atstājot vienīgi Milvilu. Varbūt tas viss ir iespējams, kaut gan nav ndkādas vajadzības ipēc tādām galējībām. Ja Puķes meklē vienīgi dzīves telpu, tad tām jau tagad ir līdzeklis, kā šo telpu iegūt. Tām tikai jāpaplašina kapsula, un to rīcībā būs visa vajadzīgā telpa, kurā tās varēs izplesties, saspiežot cilvēkus arvien ciešāk kopā. Tas būs ierocis, ko Puķes varēs vienlaikus izmantot pret Zemes iedzīvotājiem, kā arī aizsarglīdzeklis pašām Puķēm pret visu, ko vien cilvēki lūkotu pret tām uzsākt.