Visa dzīvība zaļo

Ja itās vēlas iekarot Zemi, tam ceļš ir vaļā. Tapers taču jau gājis pa ceļu, kas tām izmantojams, tagad pa to esmu atnācis arī es, un nekas vairs nespēs tās apturēt. Tās varēs bez kavēkļiem virzīties pa Zemi uz priekšu, aizsargādamās ar laika barjeru kā ar vairogu.»

—   Ko tad jūs vēl gaidāt? — es jautāju.

—   Dažos jautājumos jūs ārkārtīgi gausi uztverat mūsu ieceres, — Puķes man pārmeta. — Mēs negatavojam invāziju. Mēs gribam sadarboties. Gribam ierasties kā draugi, kas meklē pilnīgu saprašanos.

—   Tas ir jauki, — es atteicu. — Jūs gribat būt mūsu draugi. Bet draugi vispirms ir jāpazīst. Kas jūs īsti tādi esat?

—  Jūs kļūstat rupjš, — Puķes uztraucās.

—   Es neesmu rupjš. Gribu kaut ko par jums zināt. Jūs par sevi runājat daudzskaitlī — varbūt kā par kolektīvu?

—   Tiešām kā par kolektīvu, — Puķes atbildēja. — Jūs, iespējams, to nosauktu par organismu. Mūsu saknes ir savstarpēji saistītas un izplešas pa visu planētu, un jūs varbūt to uzskatītu par mūsu nervu sistēmu. Regulāros intervālos sarodas ļoti daudz tās vielas, no kurām veidotas mūsu saknes, — mums šķiet, jūs to dēvētu par mūsu smadzenēm. Daudz daudz smadzeņu, ko saista kopīga nervu sistēma.

—  Tas nevar būt! — es iesaucos. — Tas runā pretī saprātam. Augi nevar būt saprātīgi radījumi. Augu valstī cīņa par eksistenci nenorit tik intensīvi, lai varētu attīstīties saprāts.

—   Jūsu iebildumi, — skanēja rimta atbilde,

— ir visai loģiski.

—   Protams, tie ir loģiski, — es sacīju,

—  un tomēr es sarunājos ar jums.

—       Jums uz Zemes ir dzīvnieks, ko jūs saucat par suni.

—   Taisnība. Ļoti gudrs dzīvnieks.

—       Jūs, cilvēki, turat suni sev par lutekli un biedru. Suns ir dzīvnieks, kas pavadījis jūs visās gaitās jau jūsu aizvēstures laikmetā. Un tik saprātīgu to droši vien padarījusi ciešā saskarsme ar cilvēku. Šim dzīvniekam iespējams ļoti daudz iemācīt.

—        Kāds ar to visu sakars sunim? — es vaicāju.

—   Iedomājieties, — runātājs turpināja,

—  ka jūsu Zemes cilvēki visā savas vēstures gaitā būtu veltījuši visu enerģiju suņa mācīšanai. Ko viņi būtu sasnieguši?

—        Lāgā nezinu, — es atteicu. — Var jau būt, ka tagad suņi būtu saprātā līdzīgi mums. Varbūt tiem būtu ne gluži tāds pats saprāts kā mums, bet…

—        Reiz dzīvoja kādas citas būtnes, — Puķes stāstīja, — kas tieši to darīja ar mums. Tas sākās pirms vairāk nekā miljards gadu.

—       Un šīs būtnes apzinīgi attīstīja augos saprātu?

—        Tām bija zināms iemesls to darīt. Tas bija citāds dzīvības paveids, nekā esat jūs.

Tās attīstīja mūs vienam noteiktam mērķim. Tām vajadzēja kādas sistēmas, kas glabātu, pastāvīgi sistematizētu, klasificētu un turētu lietpšanas gatavībā visus datus, ko tās savāca.

—   Sīs būtnes būtu varējušas pašas tos apkopot. Būtu varējušas visu uzrakstīt.

—  Tām bija daži fiziski un, kas ir vēl svarīgāk, daži psihiski ierobežojumi.

—   Jūs gribat teikt, ka tās neprata rakstīt?

—   Tās vispār nedomāja par rakstīšanu. Tām šāda doma pat nekad neienāca prātā. Tās arī nerunāja tā, kā runājat jūs. Un, pat ja tās būtu varējušas runāt vai rakstīt, tomēr nebūtu iznācis tas, kas bija vajadzīgs.

—  Tās nebūtu varējušas savas zināšanas klasificēt un .sistematizēt?

—   Daļēji, protams, arī tā. Bet sakiet, cik daudz seno cilvēku gudrības, ko viņi ir uzrakstījuši un centušies, pēc savām domām, visdrošākā veidā saglabāt, ir patvēries līdz šiem laikiem?

—   Ne visai daudz. Tas ir pazudis vai iznīcināts. Laiks to visu ir izdzēsis.

—   Bet mēs joprojām glabājam to būtņu zināšanas, — Puķes sacīja. — Izrādās, ka mēs esam drošāka glabātava nekā rakstu krājumi, kaut gan tās senās būtnes pat nedomāja par datu saglabāšanu rakstveidā.

—   Šīs būtnes … — es sacīju. — Viņu un cik vēl citu dažādu saprātīgu būtņu zināšanas jūs glabājat?

Puķes neatbildēja.

—  Ja mums pietiktu laika, — tas pec brītiņa sacīja, — mēs jums to visu Izskaidrotu. Ir daudz faktu un apsvērumu, kas jums liktos nesaprotami. Ticiet, kad sakām jums, ka to seno būtņu izdoma izveidot mūs par datu uzkrāšanas sistēmu bija vissaprātīgākā un efektīvākā no visām izpētītajām iespējām.

—   Bet cik laika tas prasīja, — es mulsi ieminējos. — Žēlīgais dievs, cik laika nevajag, lai padarītu augus saprātīgus! Un kā viņi vispār varēja to iesākt? Kas jādara, lai augi iemantotu saprātu?

—   Lai'ks, — Puķes atteica, — viņiem neko. lielu nenozīmēja. Tā nebija problēma. Viņi prata laiiku izmantot. Viņi rīkojās ar laiku tāpat, kā jūs rīkojaties ar matēriju. Ar to daļa darba jau bija paveikta. Viņi sablīvēja daudzus mūsu dzīves gadsimtus dažās savas dzīves sekundēs. Viņu rīcībā bija tik daudz laika, cik vien viņiem vajadzēja.

—   Vai tad viņi paši taisīja laiku?

—   Protams. Vai tas ir tik grūti saprotams?

—   Man to ir ļoti grūti saprast, — es atzinos. — Laiks taču ir upe. Tas mūžam plūst un plūst. Neviens tur neko nevar grozīt.

—   Laiks nav nekāda upe, — Puķes protestēja, — un tas nepavisam neplūst, turklāt ar to var ļoti daudz ko iesākt. Bez tam piebildīsim vēl, ka ignorējam apvainojumu, ko jūs vērsāt pret mums.

—   Apvainojumu?

—       Jūsu vārdus, ka augam esot tik grūti iemantot saprātu.

—        Es nebūt negribēju jūs apvainot. Man tikai ienāca prātā puķes, kas aug pie mums uz Zemes. Nevaru iedomāties, piemēram, ka pienene …

—   Pienene?

—   Tas ir kāds ļoti 'parasts augs.

—       Varbūt jums ir taisnība, — Puķes piekrita. — Iespējams, ka mēs jau sākotnēji esam bijušas citādas nekā augi uz Zemes.

—       Jūs, protams, nekā no visa tā neatceraties?

—   Jūs domājat — mūsu izcelšanos?

—   Jā, apmēram tā es domāju.

—   Tas bija ļoti ļoti sen, — Puķes sacīja.

—  Tomēr mums par to ir ziņas. Saprotiet, tas nav ne mīts, ne leģenda. Tie ir precīzi dati par to, kā mēs esam ieguvušas saprātu.

—   Tas ir daudz vairāk, — es piebildu,

—   nekā par analoģisku jautājumu ir cilvēku rīcībā.

—        Bet tagad, — Puķes sacīja, — mums jāatvadās. Mūsu starpnieks ir krietni noguris, un mēs negribam darīt viņam pāri, jo viņš kalpo mums ilgi un uzticami un tādēļ esam viņu iemīlējušas. Gan mēs atkal parunāsimies.

—   Hū! — nosēcās Tapers.

Viņš noslaucīja sie'kalaino zodu.

—   Tik ilgi, — viņš teica, — vēl nekad neesmu viņu labā runājis. Par ko tad jus tā sarunājāties?

—   Tu gribi teikt, ka nezini?

—   Protams, nezinu, — Taipers atcirta.

—  Es nekad nenoklausos.

Tagad viņš atkal runāja savā parastajā cilvēka balsī. Viņa skatiens bija normāls un sastingums sejā pazudis.