— Bet priekšālasītāji? — es vaicāju. — Viņi taču lasa ilgāk, nekā mēs tagad sarunājāmies.
— Man nav nekādas darīšanas ar priekša- lasītājiem, — paskaidroja Tapers. — Tā nav divpusīga saruna. Tas ir tikai garīgs kontakts.
— Bet «telefoni? — es gribēju zināt.
— Telefoni pastāv tikai tādēļ, lai pateiktu,. kas viņiem jālasa.
— Vai tad viņi nelasa pa telefonu?
— Skaidrs, ka lasa, — Tapers sacīja.
— Tas notiek tādēļ, lai viņi lasītu skaļi. Puķēm ir vieglāk uztvert, ja viņi lasa skaļi. Tad lasāmais ciešāk iespiežoties lasītāja atmiņā vai tamlīdzīgi.
Viņš lēnām piecēlās.
— Iešu nosnausties, — viņš sacīja. Viņš devās uz būdu.
Pusceļā viņš apstājās un pagriezās atpakaļ pret mani.
— Pavisam aizmirsu, — viņš noteica.
— Paldies par biksēm un kreklu.
Mana nojauta izrādījās pareiza. Tapers bija atslēga vai vismaz viena no atslēgām visu notikumu noslēpuma atrisinājumam. Un vieta, kur sākt meklēt atrisinājumu, lai arī tas izklausītos neprātīgi, bija ar puķēm apaugušais laukumiņš dārza galā aiz siltumnīcas.
Šis laukumiņš bija novedis mani ne tikai pie Tapera, bet arī pie visa pārējā — pie Dže- ralda Šērvuda otrā «es», kas bija palīdzējis viņam izkulties no grūtībām, novedis mani līdz telefona tīklam un priekšālasītājiem, līdz tiem, kas izmanto Kleino Grantu, un, iespējams, pat līdz tām nezināmajām personām, kas vada pētniecības institūtu Misisipi štatā.
Tas varbūt varētu novest vēl līdz daudziem citiem institūtiem un pasākumiem, par kuriem man nebija ne jausmas.
Es sapratu, ka 'tas nav sācies tikai tagad, ka tas viss notiek jau gadu gadiem. Puķes man apgalvoja, ka viņām jau kopš seniem seniem la'ikiem ir kontakts ar daudzu Zemes cilvēku domām, ka viņas jau gadiem ir zagušas cilvēku idejas, ierosmi un zināšanas, tur- iklāt pat no tādiem cilvēkiem, kuri nemaz nenojauta, ka viņu smadzenēs ielavījušies nelūgti ciemiņi, stimulējušas cilvēku prātu, kā stimulē Šērvudu.
Viņas runāja par daudziem gadiem, un man pat neienāca prātā pavaicāt tuvāk. Tas varbūt noris jau simtiem gadu; droši vien tā ir, jo, runādamas par sava saprāta vecumu, viņas minēja miljardiem gadu.
Vairākus gadsimtus … un es sāku prātot, vai sākumi varbūt nav meklējami renesansē. Man ļoti gribējās z'ināt, vai būtu iespējams, ka nopelni par cilvēces kultūras uzplaukumu pienāktos Puķēm, ka kultūras sasniegumi vismaz daļēji saistāmi ar Puķu aktīvu iejaukšanos. Protams, tās nav ietekmējušas cilvēces attīstības gaitu tieši, bet varbūt to ietekmē ir radies tas nemiera gars, kas nemitīgi virzījis cilvēkus uz jauniem sasniegumiem.
Džeraldu Šērvudu šis nerimtīgais urdītājs skubinājis uz konstruktīvu rīcību. Vai būtu pārspīlēti domāt, ka daudzos citos gadījumos rezultāts bijis tāds pats, kaut arī ne tik spilgti izteikts kā gadījumā ar Šērvudu? Šērvuds pats bija konstatējis, ka viņā radies kāds otrais «es», un bija arī sapratis," ka sadarbībai ar to nāk viņam par labu. Daudzos citos gadījumos cilvēki to varbūt nesaprata, bet arī nesaprazdami izjuta virzošo spēku, un vismaz daļēji tas atspoguļojās viņu rīcībā.
Sājos gadu simtos Puķes droši vien ir ieguvušas daudz zināšanu par cilvēkiem un uzkrājušas daudz cilvēku gudrības. Arī viņu sākotnējais uzdevums taču bijis tieši šāds — kļūt par zināšanu krātuvi. Pēdējo gadu laikā cilvēku zināšanas plūdušas pie tām nepārtrauktā straumē, jo desmitiem, varbūt pat simtiem priekšālasītāju cītīgi darbojas viņu labā, apmierinot viņu garīgo rijību ar visām cilvēces uzkrātajām gara vērtībām.
Piecēlos no zemes, kur biju sēdējis, un jutu, ka man notirpuši un sastinguši visi locekļi. Izstaipījos, lēnām pagriezos apkārt un redzēju uz abām pusēm līdz pat ne visai tālajam apvārsnim, ko ierobežoja pakalnu grēda visgarām upei, viļņojam purpurkrāsas puķu klajus.
«Tas nevar būt,» es centos pats sev iestāstīt. «Nav iespējams, ka esmu sarunājies ar puķēm. Lai kāda dzīva radība zemes virsū spētu runāt, (puķes to nespēs nemūžam.
Un tomēr šī nav Zeme. Sī ir cita Zeme, kā apgalvoja Puķes — viena no miljardiem Zemju.
Vai ir iespējams vienu Zemi salīdzināt ar otru, vienu mērot ar otras mērauklu? Droši vien ne. Apkārtne gan izskatījās tāda pati, kādu to zināju un pazinu pats uz savas Zemes, un varbūt apkārtne ir gluži tāda pati arī tajās pārējās neskaitāmajās Zemēs. Kā citādi Puķes būtu varējušas apgalvot, ka Zeme ir nemainīga struktūra?»
Bet, tiklīdz sāku domāt par dzīvību un evolūciju, tā visa skaidrība bija vējā. Pat ja pieļautu, ka dzīvība uz mūsu Zemes un uz šīs otras Zemes, kur es pašlaik atrados, būtu izcēlusies vienādi (un ir taču ļoti iespējams, ka tā izcēlusies vienādi), tad tālākajā attīstības gaitā varēja rasties miljoniem sīku noviržu, no kurpm katra atsevišķi, pati par sevi varbūt bija gluži nenozīmīga, bet kopumā visas šis novirzes, iespējams, izveidoja tādu dzīvību un -kultūru, ka neviena Zeme vairs nelīdzinājās kādai no pārējām.
Tapers sāka krākt. Krācieni lauzās viņam pār lūpām ar s'kaļiem blurkšķiem, Likās, ka Tapers citādi nemaz nespēj krākt. Viņš gulēja savā būdā sausu lapu migā, bet būdele bija tik maziņa, ka viņa kājas rēgojās ārā no ieejas cauruma. Pēdas balstījās uz aprepējušajiem papēžiem, bet izplestie kāju pirksti slējās gaisā un radīja netīkamu, rupju kopainu.
Pacēlu no zemes šķīvjus un karotes un paņēmu padusē podu, kurā Tapers bija vārījis jmūsu azaidu. Atradu taciņu, .kas veda uz krastmalu, un devos lejā uz upi. Tapers bija izvārījis ēdienu, man atlika vienīgi nomazgāt traukus.
Notupos ūdens malā, nomazgāju ērmīgos šķīvjus un izmazgāju podu, noskaloju karotes un ar pinkstiem noberzu tās tīras. Ar šķīvjiem rīkojos ļoti saudzīgi, jo man likās, ka lielu mērcēšanu tie neizturēs. Uz abiem šķīvjiem, tāpat arī uz poda, mālā vēl varēja redzēt Tapera plato, neveiklo pirkstu iespiedumus, kad viņš traukus bija veidojis.
Desmit gadus viņš pavadījis šeit un bijis laimīgs, dzīvodams kopā ar mēļajām puķēm, kas kļuvušas par viņa draugiem, šeit viņš beidzot juties drošībā no apsmiekla un nežēlības, ko viņam nācās piedzīvot tajā pasaulē, kurā bija dzimis. Tajā pasaulē pret viņu izturējās
Jauni un cietsirdīgi tādēļ, 'ka viņš bija citādāks, bet ar ļaunumu un nežēlību tur jāsastopas arī tiem, kas nemaz nav citādi kā pārējie.
Es sapratu, ka Taperam šī zeme šķiet īsta pasaku valstība. Te valdīja skaistums un vienkāršība, kas sasaucās ar viņa vientiesīgo dvēseli. Te viņš varēja dzīvot to vienkāršo, mierīgo dzīvi, pēc kādas allaž bija ilgojies, pats varbūt 'to nemaz neapzinādamies.
Noliku šķīvjus un podu upmalā un, noliecies pār straumi, iesmēlu ūdeni kopā saspiestās plaukstās un padzēros. Ūdenim bija tīkama, tīra garša, un par spīti karstajai vasaras saulei tas bija vēss.
Izsliedamies taisni, izdzirdu ieknikstamies salocītu papīru un pēkšņās izbailēs kaut ko atcerējos. Iebāzu roku svārku iekškabatā un izviliku no turienes garo, balto aploksni. Pavēru aploksni un ieraudzīju naudas žūksni — pusotra tūkstoša dolāru, ko vakar man priekšā uz rakstāmgalda bija nolicis Šērvuds.
Tupēju ar aploksni rokā un prātoju, kādu sasodītu muļķību esmu izdarījis. Gribēju taču noslēpt to kaut kur mājā, jo biju nolēmis braukt kopā ar Alfu makšķerēt pavisam agri no rīta, pirms ver vaļā banku, bet tad notikumu virpulī biju to aizmirsis. Kaut kas traks! Pats nesapratu, kā var aizmirst pusotra tūkstoša dolāru.