Nosvīdu saltiem sviedriem, iedomādamies visu, kas būtu varējis notikt ar aploksni. Tīrais brīnums, ka nebiju to pametis, jo būtu varējis to pazaudēt vismaz desmit *reižu. Un tomēr tagad es, neizpratnē brīnīdamies, ka esmu varējis aizmirst tādu apaļu naudas summiņu, joprojām skatījos uz aploksni, un man pēkšņi sāka likties, ka tai vairs nav nekādas nozīmes.
«Varbūt,» man iešāvās prātā, «tā ir Tapera pasaku valstības ietekme, ka vairs nespēju piešķirt naudai tik lielu svaru kā senāk.» Taču es zināju, ka, ja vien man izdosies nokļūt atpakaļ vecajā pasaulē, nauda atgūs savu iepriēkšējo nozīmi. Bet šeit, pašreizējā mirklī, no upmalas māliem pagatavotais rupjais ■trauks, no zariem savītā būda un lapu miga bija kaut kas daudz svarīgāks. Un vēl daudz svarīgāk par visas pasaules naudu bija uzturēt kvēli mazajā ugunskurā, kad izbeigušies sērkociņi.
Un tomēr tā nav mana pasaule. Tā ir Tapera pasaule, viņa klusā, šaurā pasaulīte, tikpat aprobežota kā viņš, jo viņš nespēj aptvert, kādus varenus noslēpumus glabā šī planēta.
Pienākusi diena, ko cilvēki sen gaidījuši, — tikai pārāk maz par to domāts, pārāk maz darīts, jo tā šķita tik tāla un. neticama. Šī ir diena, kad cilvēce saskārusies (bet varbūt to var saukt par sadursmi) ar citādām saprātīgām būtnēm.
Visi paredzējumi, protams, vienmēr tika attiecināti uz dzīvām būtnēm kosmosā, uz dzīvām būtnēm, kas ieradīsies no kādas citas kosmosa pasaules vai tiks atrastas kādā citā pasaulē visuma telpā. Bet te pēkšņi parādās saprātīgas būtnes nevis no kosmosa, bet no laika telpas vai vismaz no telpas, kuru no mūsējās šķir laika barjera.
Bet īstenībā tur, vismaz man tā šķita, nav nekādas atšķirības. Vai nu tas notiek telpā yai laikā — grūtības ir un paliek tādas pašas. Sajā mirklī cilvēks ir sastapies ar savu visgrūtāko pārbaudījumu, kurā nedrīkst ciest neveiksmi.
Savācu traukus un devos pa taciņu atpakaļ.
Tapers joprojām gulēja, taču vairs nekrāca. Viņš nebija pat pagrozījies, jo kāju pirksti vēl arvien slējās pret debesīm.
Saule bija aizslīdējusi krietni uz vakariem, bet karstums nemazinājās, un gaisā nejuta ne vēsmiņas. Pakalnus nekustīgi klāja purpurkrāsas puķu vāli.
Stāvēju un noraudzījos uz puķēm, un tās izskatījās nevainīgas un skaistas, it kā nēko nesolītu un ne ar ko nedraudētu. Redzēju vienīgi puķu pļavu, itlkā tas būtu ziedošu pīpeņu vai narcišu lauks. Puķes ir kaut kas tāds, ko mēs no laika gala esam pieņēmuši bez jebkādiem nosacījumiem. Tām nav personības, tām nav ndkāda cita uzdevuma kā vienīgi veidot krāsainus plankumus, par ko priecāties mūsu acij.
«Visgrūtākais visa ir,» es domāju, «absolūta nespēja uzskatīt Puķes par kaut ko citu kā vienīgi par puķēm. Nav iespējams domāt par
tām kā par būtnēm, kam piemīt kaut mazākā nozīmība. Mēs nespējam izturēties pret tām nopietni, kaut gan patiesībā tās ir tikpat saprātīgas kā cilvēki vai vēl gudrākas.»
' Noliku traukus zemē blakus ugunskuram un sāku lēnām kāpt pakalnā. Iedams ar kājām šķīru puķes, dažas pat saminu, bet nebija nekādas iespējas spert soli, tās nesaminot.
«Man vajadzēs atkal parunāt ar tām,» es nodomāju. «Kolīdz Tapers būs atpūties, es aprunāšos ar tām vēlreiz. Ir tik daudz jautājumu, kas jāprecizē, tik daudz kas jānoskaidro. Ja Puķēm un cilvēkiem jādzīvo kopā, tad jāpanāk saprašanās.» Centos atcerēties visu, ko biju ar Puķēm runājis, mēģinādams atrast netiešus draudus, kuriem vajadzēja slēpties šai sarunā. Bet, lai pūlējos kā pūlēdamies, nekādus draudus nevarēju atrast.
Nonācis paugura virsotnē, apstājos un nolūkojos uz mēļo bezgalību visapkārt. Ielejā starp pakalniem irdzēja strautiņš, steigdamies uz upi. No tās vietas, kur stāvēju, varēja sadzirdēt tā sudrabaino burbuļošanu, ūdenim skrienot pāri akmeņiem.
Lēnām sāku kāpt lejup uz strautu un, iedams pa nogāzi, ieraudzīju otrpus strautam, kur pakalns lēzeni nolaidās līdz krastam, tādu kā uzbērtu pauguru. Agrāk nebiju to pamanījis, laikam tādēļ, ka rieta saules slīpie stari, no kuriem metās garas ēnas, bija to noslēpuši manām acīm.
193
Uzkalniņā nebija nekā sevišķa, izņemot to,
13-1472
ka tas lāgā nesaderējās ar pārējo apkārtni. Šeit, ziedošajā līdzenumā, tas izskatījās vientuļš un nepiederīgs — kā kuprains briesmonis, kas saglabājies no kādiem citiem laikiem.
Nokāpu lejā pie strauta un pārbridu pa braslu, kur ūdens nepilnu sprīdi dziļi ritēja pār spožiem oļiem.
Pašā ūdens malā, pa pusei iegrimis krasta kraujā, rēgojās milzīgs akmens bluķis. Tas izskatījās gluži kā sols, es apsēdos uz tā un raudzījos strautā. Saule mirguļoja ūdenī, likdama pat vissīkākajam vilnītim uzzibsnīt kā briljantam, un gaisā sudrabaini trizuļoja strauta balss.
Tajā pasaulē, kur atradās Milvilā, ap šo vietu neviena strauta nebija, ja neskaitīja Džeka Diksona ganībās izžuvušu sengultni, un pa to lāgiem notecēja ūdeņi no purva, pie kura Kleinais uzcēlis savu būdu. «Varbūt arī tur, tajā pasaulē, kur atrodas Mi'lvila, kādreiz tecējis tāds strautiņš kā šis,» es domāju, «senos laikos, pirms zemnieka arkls un zemes erozija bija pārvērtuši apkārtnes izskaitu.»
Tā es sēdēju, ūdens mirguļojošo dārgakmeņu un strauta burbuļošanas apburts. Man likās, ka rietošās saules staru siltumā un pakalnu drošajā aizsegā cilvēks tā varētu nosēdēt veselu mūžību.
Biju atbalstījies ar abām rokām pret akmeni un laiski švīkāju ar plaukstām gludo virsmu, uz kuras sēdēju. Plauksta laikam jau
pirmajā bridi izjuta, ka virsmā ir kaut kas neparasts, bet, vērodams sauli un ūdeni, biju tā aizrāvies, ka pagāja vairākas minūtes, līdz apjauta par neparasto nokļuva līdz manai apziņai.
Kad biju to apjēdzis, eS'paliku sēžam uz akmens, joprojām švīkādams gludo virsmu ar pirkstu galiem, bet neskatīdamies uz to, jo gribēju pārliecināties, ka neesmu kļūdījies, ka akmens tiešām ir mākslīgi apstrādāts.
Kad piecēlos un tuvāk aplūkoju bluķi, man vairs nebija nekādu šaubu. Akmens bija izcirsts četrstūra formā, un vietām vēl tagad varēja redzēt cirtņa atstātās pēdas. Vienas šķautnes malā bija patvērušās kādas drupanas vielas paliekas, kas nevarēja būt nekas cits kā vienīgi kaut kas līdzīgs cementam, kurā akmens plāksne reiz bijusi iemūrēta.
Pamatīgi apskatījis akmeni, izslējos taisni un gāju atpakaļ, brizdams līdz potītēm pa ūdeni.
Tātad nevis dabas veidots bluķis, bet plāksne! Akmens plāksne, kas saglabājusi cirtņa pēdas un cementa paliekas pie vienas šķautnes.
Puķes tātad nav šās planētas vienīgās apdzīvotājas. Ir vai arī ir bijušas vēl citas būtnes. Būtnes, kas pratušas izmantot akmeņus un kam bijuši darba rīki, 'lai saskaldītu akmeni vajadzīgajā formā un lielumā.
13*
195
Mans skatiens aizklīda no akmens bluķa uz krastmalā uzbērto pauguru, un es ieraudzīju
gar to paceļamies vēl vairākus citus akmens bluķus. Sastingu kā piekalts, aizmirsu ūdens mirgu un strauta sudrabaino dziesmu, vēroju vienīgi akmeņus un redzēju, ka tie kādreiz senos laikos veidojuši sienu.
Tātad šis uzkalns nebija dabas untums. Tas liecināja par darbu, ko senos laikos veikušas būtnes, kas pratušas lietot darba rīkus.
Pametu strautiņu un sāku rāpties uzkalnā. Neviens no akmeņiem nebija liels, ne uz viena neredzēju nekādus rotājumus; bija redzamas vienīgi cirtņa pēdas un pa pikucītim cementa, ar ko akmeņi bijuši sastiprināti. Varbūt kādreiz senatnē te stāvējusi celtne. Varbūt siena. Varbūt piemineklis.
Rāpos no uzbērtā pakalna lejā, izraudzīdamies sev taku mazu gabaliņu lejāk pa straumi no tās vietas, kur biju bridis pāri strautam; rāpos lēni un piesardzīgi, jo krauja bija stāva, izmantodams rokas par bremzēm, lai nepaslī- dētu un nenokristu.