Выбрать главу

Un tai brīdī, kad biju cieši pieplacis pie kraujas, atradu kaula gabalu. To no zemes bija izskalojis lietus, turklāt, šķiet, ne pārāk sen, un tagad tas bija paslēpies purpurkrāsas puķēs. Parastos apstākļos es to droši vien nemaz nebūtu ieraudzījis. Arī tagad sākumā to nemaz lāgā neieraudzīju, pamanīju tikai kaut ko balojam zemē. Biju jau tam garām, kad ieraudzīju to un parāpoju atpakaļ, lai pa­ņemtu.

Kad paspaidīju to pirkstos, no virskārtas atbira mazliet pulverainu putekļu, bet pats ■kauls nesalūza.

Tas bija viegli izliekts un balts — spokaini, krī'taini balts.

Pagrozījis to rokā, redzēju, ka tas ir ribas kauls un, spriežot pēc formas -un lieluma, va­rētu būt cilvēka kauls, tomēr manas zināšanas bija par niecīgām, lai ņemtos to pilnīgi droši apgalvot.

«Ja tas tiešām ir cilvēka kauls,» es prātoju, «tad tas nozīmē, ka šeit kādreiz dzīvojušas cilvēkam līdzīgas būtnes. Varbūt itas nozīmē, ka vēl tagad te dzīvo būtnes, kas ļoti līdzīgas cilvēkam?»

Vesela puķu planēta, kur vienīgā dzīvā ra­dība ir purpurkrāsas puķes un kopš zināma laika Tapers Tailers. Tādas bija manas do­mas, kad pirmo reizi ieraudzīju ziedošās pu­ķes plešamies līdz pat apvārsnim, bet tas bija 'tikai pieņēmums. Tas bija secinājums, ko iz­darīju, iepriekš ne par ko nepārliecinājies. Da­ļēji mani uz šādām domām pamudināja šķie­tamais fakts, ka šinī apvidū tiešām nav nekā­das citas dzīvības — ne putnu, ne kukaiņu vai citu dzīvnieku, gluži nekā, izņemot varbūt dažas baktērijas un vīrusus, kas arī eksistē vienīgi Puķu labklājības veicināšanai.

Kaut arī kaula ārējā kārta man sabirza pirkstos, kad es kaulu pacēlu, tomēr pats kauls šķita stingrs un vesels. Es apzinājos, ka ne pārāk sen tas ir bijis dzīvas būtnes sastāv­daļa. Lai noteiktu tā vecumu, vajadzēja labi zināt zemes sastāvu, mitruma pakāpi un droši vien vēl daudzus citus faktorus. Tā bija pro­blēma pētniekam, bet es neesmu pētnieks.

Tad ieraudzīju vēl kaut ko citu — bālganu plankumu turpat man blakus pa labi. Tas va­rēja būt arī balts akmens, bet jau no pirmā mirikļa, tikko to ieraudzīju, sapratu, ka tas nav akmens. Priekšmets bija tāds pats krītaini balts kā tikko paceltā riba.

Piegāju tam klāt un, kad noliecos, lai pa­ņemtu to rokā, skaidri atšķīru, ka tas nav ak­mens. Nometu ribu zemē un sāku rakt. Zeme bija irdena un smilšaina, un tādēļ, kaut arī man nebija darba rīku, it labi varēju kārpīt to ar pirkstiem.

Kad biju mazliet paracis, man atklājās kaula forma, un es uzreiz sapratu, ka tas ir galvaskauss, bet dažus mirkļus vēlāk ierau­dzīju, ka tas ir cilvēka galvaskauss.

Izracis no zemes, es izcēlu to gaismā, un, ja arī nepratu īsti droši noteikt, vai pirmais kauls ir riba, tad par šo nevarēja būt nekādu šaubu.

Es piemetos uz nogāzes, un manī uzviļņoja līdzjūtība — līdzjūtība pret šo radījumu, kas reiz dzīvojis un nomiris, un vienlaikus modās

bailes.

Galvaskauss, ko turēju rokās, man pārāk nepārprotami apliecināja, ka šī nav Zeme, kur Puķes dzīvojušas no pašiem pirmsākumiem. Tā ir, tai jābūt Zemei, kuru tās iekarojušas vai vismaz uz kuru tās pārcēlušās no kādas citas Zemes. Ir tiešām iespējams, ka tās ce­ļojušas laikā un pašreiz atrodas tālu tālu no savas 'pirmdz'imtenes, kur reiz kāda cilts (pēc pašu Puķu apraksta, tie nav bijuši cilvēki) pa­darījusi tās par saprātīgām būtnēm.

Cik tālu 'laika ilgotnē atrodas Puķu dzim­tene? Cik iekarotu Zemju ir starp šo pasauli un to, kur tās reiz cēlušās? Cik daudz citu pa­sauļu tās pārvērtušas par tuksnešiem, iznīci­nādamas visu pārējo dzīvību, kas varētu tām kļūt par sāncensi?

Un tā cilts, kas reiz sāka Puķes kopt un au­dzēt un pacēla tās pāri parastu augu līmenim, kur šīs būtnes ir tagad?

Noguldīju galvaskausu atpakaļ bedrītē, no kuras biju to izcēlis. Rūpīgi uzraušu tam virsū smiltis un gružus, līdz tas atkal bija apsegts, šoreiz apsegts pilnīgi, lai nekas no tā vairs nerēgotos virspusē. Labprāt būtu paņēmis to līdzi uz apmetni, lai vērīgāk aplūkotu, bet sa­pratu, ka nedrīkstu to darīt, jo Taperam nav jāzina, ko esmu atradis. Viņš saviem drau­giem Puķēm ir kā atvērta grāmata, toties par sevi jutos drošs, jo Puķēm vajadzēja izmantot telefonu, lai ar mani sazinātos. Kamēr Tape­ram neiko neteikšu, Puķes neuzzinās, ka esmu atradis galvaskausu. Protams, nav izslēgta iespēja, ka tām jau viss zināms, ka tās redz vai arī tām piemīt kādi citi jutekļi, kas aizstāj redzi. Par to es tomēr šaubījos; līdz šim ne­biju ieguvis nekādus pierādījumus, ka tām šādi jutēkļi būtu. Visreālākais atrisinājums man šķita tāds, ka Puķes dzīvo garīgā sim­biozē ar citām būtnēm, ka viņu izziņa neek­sistē ārpus tās izziņas ietvariem, kurā tās da­lās ar citāda veida dzīvām,būtnēm.

Norāpos no uzkalna, apgāju tam apkārt un pa ceļam atradu vēl diezgan daudz akmens plākšņu. Aizvien skaidrāk sapratu, ka se­natnē šeit atradusies kāda celtne. Varbūt te bijusi pilsēta vai kāds ciems? Lai būtu kā bū­dams, šeit reiz bijusi apdzīvota vieta.

Sasniedzu strautu pašā uzkalna kraujas galā, kur ūdens tecēja gar pašu uzbēruma malu un bija jau iegrauzies tā pamatos, un sāku brist atpakaļ uz braslu, pa kuru biju nācis pāri.

Saule jau bija norietējusi, un reizē ar to bija apdzisis ūdens dimantainais mirdzums. Tumšs, dzeltenbrūns strautiņš tecēja agrīna mijkrēšļa.ēnā.

No tumšā krasta otrpus strauta man pretī ņirdza galvaskausa zobi, un es sastingu kā pie zemes pieaudzis, nespēdams atraut ska­tienu no atviezto zobu rindas un kaula, kas baloja virs tiem. Odens, sizdamies man gar potītēm, it kā murmulēja kaut ko, it kā ņur­dēja, un es notrīcēju dzestrumā, kas vēlās lejup no pakalniem.

Notrīcēju tādēļ, ka, raudzīdamies uz otru galvaskausu, kas ņirdza man pretī no tumšās kraujas virs ūdens, es sapratu: cilvēcei draud lielākās briesmas, kādas tai jel kad draudēju­

šas. Līdz šim cilvēces pastāvēšanu apdrau­dēja vienīgi cilvēki paši, bet šeit es skaidri redzēju jaunus draudus.

13

Ugunskura sīko liesmu ieraudzīju, pirms vēl biju sasniedzis apmetni. Klumburodams lejup pa nogāzi, redzēju, ka Tapers ir pamo­dies un vāra vakariņas.

—  Biji pastaigāties? —viņš apvaicājās.

—  Apmetu mazu līkumu, — es atteicu.

—  Te jau nav daudz ko redzēt.

—  Tikai Puķes, — Tapers apstiprināja. Viņš noslaucīja zodu un izskaitīja vienas

rokas pirkstus, pēc tam pārskaitīja tos vēlreiz, lai pārliecinātos, ka nav kļūdījies.

—   Taper!

—  Kas ir, Bred?

—       Vai te visur ir vienādi? Es gribēju teikt — visā šai pasaulē? Nekā cita — vienīgi Puķes?

—   Reizēm ierodas arī citi.

—   Citi?

—  No citam pasaulēm, — viņš paskaidroja.

—  Bet tie drīz atkal pazūd.

—   Kas tie par citiem?

—   Izpriecu meklētāji. Grib uzjautrināties.

—   Kādā veidā uzjautrināties?

\

—        Es nezinu, — viņš atteica, — tāpat vien — jautri padzīvot.

Viņš runāja īgni un izvairīgi.

—   Bet, izņemot tos, — es nelikos mierā,

—  nav nekā vairāk kā tikai Puķes?

—  Nekā, — viņš atbildēja.

—  Bet tu tās visas neesi redzējis.

—  Viņas man stāstīja, — Tapers sacīja.

—  Un viņas nemelo. Viņas nav tādas kā ļau­dis Milvilā. Viņām nav vajadzības melot.