Viņš centās ar divām kūjiņām izvilkt no ugunskura māla podu.
— Tomāti, — viņš paskaidroja. — Ceru, tev garšo tomāti.
Es piekrizdams pamāju, un viņš notupās pie ugunskura, lai varētu labāk uzmanīt vakariņas.
— Viņas aizvien runā tikai patiesību, — viņš teica, atgriezdamies pie jautājuma, ko biju viņam uzdevis. — Viņas nemaz nespētu runāt citu kā vienīgi patiesību. Viņas ir tā radītas. Patiesība ir viņās ielkšā, un ar to viņas dzīvo. Un viņām arī nav vajadzības runāt citu kā vien patiesību. Cilvēki melo aiz bailēm, ka viņus var ievainot, bet viņām neviens neko nespēj nodarīt.
Viņš pacēla galvu, lai paskatītos manī, laikam gaidīdams, ka runāšu viņam pretī.
— Es neteicu, ka viņas melo, — nomierināju Taperu. — Ne mirikli neesmu apšaubījis nevienu viņu vārdu. Bet ar to patiesību, kas esot viņās iekšā, kā tu teici, tu laikam domāji viņu zināšanas?
— Laikam būšu tā domājis. Viņas zina daudz 'ko tādu, ko Milvilā nezina neviens.
Es neko neiebildu. Milvilā Taperam nozīmēja visu iepriekšējo dzīvi. Pieminēdams Milvilu, viņš runāja par cilvēku pasauli.
Tad Tapers atkal sāka skaitīt pirkstus. Vēroju viņu tupam zemē — laimīgu un apmierinātu; viņam šai pasaulē nepiederēja nekas, un tomēr viņš jutās laimīgs un apmierināts.
Es vēl joprojām brīnījos par viņa dīvaino spēju sazināties ar Puķēm, par to, ka viņš pazīst tās tik labi, lai varētu runāt to vārdā. Vai 'tiešām iespējams, ka šim siekalainajam Milvilas plānprātiņam, kas bez mitas skaita pirkstus, piemīt īpašas uztveres spējas, kādu nav parastajiem cilvēkiem? Vai iespējams, ka šīs spējas viņam dotas tādēļ, lai kaut kā kompensētu visu pārējo, kā viņam trūkst?
īstenībā, ja labi apdoma, cilvēka uztveres spējas tiešām ir stipri ierobežotas, turklāt cilvēki nemaz neapjēdz, kā tiem trūkst, un nezūdās par to, jo vispār nespēj iedomāties, ka varētu būt citādi nekā ir. Ļoti iespējams, ka Tapers kādas dīvainas, untumainas gēnu kombinācijas rezultātā ieguvis dotības, kādu nav nevienam citam cilvēkam, pats neapzinādamies, ka viņam piemīt sevišķas dāvanas, ■un nemūžam nespēdams aptvert, ka citiem nav pieejams tas, kas viņam pašam šķiet gluži dabiska parādība. Un varbūt šīs pārcilvēciskās īpašības atbilst zināmām noslēpumainām spējām, kas savukārt piemīt Puķēm?
Balss, kas pa telefonu uzaicināja mani būt par diplomātu, sacīja, ka man esot vislabākie ieteikumi. Vai šis cilvēks tur otrpus ugunskuram ir tas, kas mani ieteicis? Man gribējās viņam daudz ko pavaicāt, bet es neuzdrošinājos.
— Miau, — Tapers ieņaudējās. — Miau, miau, imiau!
Gods,'kam gods. Viņš ņaudēja kā īsts kaķis. Viņš spēja atdarināt jebkuru balsi. Viņš vienmēr mēdza taisīt dīvainus trokšņus un vingrinājās atdarināšanā, līdz sasniedza pilnību.
Nepievērsu viņam uzmanību. Viņš bija aizgājis atpakaļ savā personiskajā pasaulē, un es pat nebrīnītos, ja viņš jau būtu pilnīgi aizmirsis, ka es te vispār atrodos.
No oglēs stāvošā poda plūda garaiņi, un vakara gaisu piepildīja ēdiena smarža. Rītu pusē pie apvāršņa iemirdzējās pirmā zvaigzne, un es atkal ieklausījos klusumā, kurā vienīgās skaņas bija ogļu sprakstoņa un Tapera ņaudēšana, un klusums bija tik dziļš, ka man apreiba galva.
Šī bija klusuma zeme, klusuma pasaule — liela un bezgalīga; klusumu pārtrauca vienīgi ūdens burbulēšana un vējš, un nenozīmīgie, sīkie trokšņi, ko izraisīja tādi svešinieki kā Tapers un es. Bet Tapers varbūt nemaz vairs nav uzskatāms te par svešinieku.
Jutos ļoti vientuļš, jo cilvēks otrpus ugunskura bija atšķīries no manis, no visas apkārtnes, ieslēgdamies telpā, ko pats sev uzcēlis, telpā, kas piederēja viņam vienīgajam, aizslēgdams durvis, kuras prata atslēgt vienīgi viņš, jo nevienam ciitam nebija atslēgas un pat nojausmas, kādai šai atslēgai jābūt.
Vientulībā un klusumā es izjutu Mēļās Puķes — izjutu to būtņu bezveida, netveramo personību, kurām piederēja šī planēta. Jutu it kā draudzīgumu, bet šis draudzīgums iedvesa bailes — šķita, ka man pieglaimojas kāds briesmīgs, nepazīstams zvērs. Man kļuva bail.
«Kādas muļķības!» es pats sevi norāju. «Baidīties no puķēm.»
Tapera kaķis bija vientuļš klaiņotājs. Tas klīda pa kādas citas pasaku valstības tumšajiem, piemirkušajiern mežiem, klusi savā nodabā ņaudēdams, brīžiem ieraudādamies, kad ceļam nebija gala un nevarēja atrast pavedienu, kas to izvestu ārā no neizpratnes biezokņa.
Bailes atkāpās gabaliņu aiz ugunskura gaismas loka. Bet purpura burvestība nebija izgaisusi, tā viļņoja pār pakalniem.
«Ienaidnieks?» es pūlējos uzminēt. «Vai varbūt tikai kaut kas nezināms?»
Ja ienaidnieks, tad tas ir briesmīgs, nepielūdzams un neatvairāms ienaidnieks.
Augu valsts taču ir vienīgais enerģijas avots, no kā dzīvnieku valsts smeļ sev dzīvības spēku.
Vienīgi augi spēj uztvert, pārveidot un uzkrāt dzīvībai nepieciešamās vielas. Dzīvnieku pasaule spēj eksistēt, tikai izmantojot augu valsts uzkrāto enerģiju. Ja augi tīšuprāt sastingst miegā vai pēkšņi kļūst neēdami, visai pārējai dzīvībai jāaiziet bojā.
Puķes prot gaužām bīstamā veidā pārvērsties. Tās spēj kļūt par jebkuru augu; to nepārprotami apliecina Tapera dārziņš un koki, ikas viņu apgādā ar malku. Puķes spēj pārvērsties par kokiem vai zāli, par vīnogulājiem, krūmiem vai labību. Turklāt tās ne tikai atdarina citus augus, bet tiešām kļūst par īstiem augiem.
Kas notiktu, ja cilvēki tās ielaistu savā pasaulē un tās apņemtos aizstāt līdzšinējos kokus ar labākiem — varbūt arī tikai uzlabotu tos pašus mums sen pazīstamos kokus, un tie sāktu augt ātrāk, izaugtu lielāki, taisnāki, dotu vairāk pavēņa un vērtīgāku koksni? Ja tās apņemtos kļūt par kviešiem, kas dod lielākas ražas un smagākus graudus, par kviešiem, kas ir izturīgi pret sausumu un citām likstām, kuru dēļ aiziet postā labības ražas? Kas notiktu, ja tās apņemtos kļūt par visiem dārzeņiem, zāli, graudaugiem un kokiem, stājoties Zemes sākotnējās augu valsts vietā un dodot cilvēkiem vairāk pārtikas no hektāra, vairāk kokmateriālu, vārdu sakot, uzlabotu visas augu valsts ražīgumu?
Pasaulē izzustu bads, neviens vairs nejustu trūkumu, jo Puķes spētu piemēroties jebkurai cilvēku vajadzībai.
Un ar to pašu brīdi, kad cilvēki sāktu uz
•tām paļauties, balstīt uz tām savu ekonomiku un ar visu savu dzīvi kļūtu atkarīgi no tā, 1 ā Puķes pildītu savu līguma daļu, cilvēks būtu • nonācis pilnīgā Puķu žēlastībā vai nežēlastībā. Vienā jaukā dienā tās varētu vairs nebūt ne kvieši, ne kukurūza, ne zāle; tās varētu nolaupīt Zemei visu pārtiku. Bet tās varētu arī kļūt par indīgiem augiem un tā nogalināt cilvēkus ātrāk un žēl'sirdīgāk. Bet, ja nu tās sāktu cilvēkus patiešām nīst, tās varētu radīt zināma veida putekšņus, kuri visai dzīvībai uz Zemes kļūtu tik nepanesami, ka nāve, kad tā beidzot pienāktu, liktos sengaidīta atpestīšana.
Varētu pieļaut arī tādu hipotēzi, — es turpināju risināt savu domu tālāk, — ka cilvēki neļautu Puķēm apmesties uz savas Zemes, bet tās pie mums tomēr ielauztos; cilvēki neslēgtu ar tām nekādus līgumus, bet tās tomēr slepus pārvērstos par kviešiem un citiem augiem, līdz ar to iznīdēdamas Zemes sākotnējos augus un aizstādamas veģetāciju visos tās veidos. Arī šajā gadījumā, man šķiet, rezultāts būtu gluži tāds pats.
Vai nu mēs tās pie sevis ielaistu vai neielaistu (bet kā gan mēs varētu tās atturēt?), mēs tikpat nokļūtu viņu varā. Tās varētu mūs iznīcināt, tās varētu mūs saudzēt, bet, ja arī tās nenogalinātu mūs uzreiz, tās tomēr varētu izdarīt to, kad vien vēlētos.