Bet, ja nu Puķes grib pārņemt Zemi savā varā, ja grib iekarot Zemi un iznīcināt uz tās
visu dzīvo, kādēļ tad tās meklēja mani un cenšas nodibināt kontaktu? Tās būtu varējušas iegūt Zemi tā, ka mēs to nemaz nezinātu. Tas būtu gājis lēnāk, bet iznākums būtu skaidrs. Nebūtu neviena, kas tām stājas ceļā, jo mēs neko nezinātu. Ja mums visiem pazīstamās mēļās puķes sāktu izplesties tālāk par Milvilas dārziem, izplatīdamās ar katru gadu plašāk — sētmalēs un grāvjos, nomaļās vietās uz laukiem, neviens neliktos par tām ne zinis. Gadu no gada puķes plestos tālāk un simt gados būtu tā nostiprinājušās, ka nekādi nebūtu vairs iznīdējamas.
Vēl viena doma, kas visu laiku, kamēr prātoju un apsvēru, bija urdījusi manu apziņu, cenzdamās panākt, lai to uzklausu. Un tad es sāku to risināt: vai mums maz vajadzētu pretoties Puķēm, pat ja mēs to varētu? Vai mums. vajadzētu aizsprostot tām ceļu, pat ja zināmā mērā draudētu briesmas? Sī taču ir cita veida dzīvība, pirmās citādas saprātīgas būtnes,ko sastopam. Te cilvēcei radusies iespēja, ja vien tā gribētu šo iespēju izmantot, iegūt jaunas zināšanas, rast jaunu attieksmi, aizpildīt tukšās vietas zinātnē, pārmest domu tiltu no viena saprāta uz otru, izprast cilvēkiem svešu aspektu, izjust jaunas emocijas, rast jaunu motivāciju, izpētīt jaunu loģiku. Vai mēs drīkstētu to visu noraidīt? Vai mēs drīkstam atteikties no sastapšanās ar pirmajiem svešas pasaules vēstnešiem, no mēģinājuma izpētīt atšķirības, kādas pastāv starp šīm būt
nēm un mums? Ja mēs cietīsim neveiksmi tagad, pirmo reizi, tad varam ciest neveiksmi arī otrreiz — un tad uz visiem laikiem.
Tapers pēkšņi atdarināja telefona zvanu, un es nesapratu, kur šeit varēja rasties telefons kopā ar viņa vientuļo, noklīdušo kaķi. Varbūt kaķis uzgājis telefonu, varbūt uzgājis telefona būdiņu tumšo, pielijušo mežu biezokņos un beidzot uzzinās, kur atrodas un kā nokļūt mājās?
Telefona zvans noskanēja vēlreiz, un tad iestājās īss, gaidpilns klusuma brīdis. Tapers bezmaz nepacietīgi man uzsauca: . — Atsaucies! Zvana tev.
— Ko tas nozīmē? — es pārsteigts jautāju.
— Saki «hallo», — Tapers pamācīja, — atsaucies.
— Labi, labi, — es noteicu, lai viņu nesadusmotu. — Hallo!
Viņa balss tūliņ pārvērtās par Nanšijas balsi un 'bija tai tik līdzīga, ka es gandrīz reāli sajutu Nansijas tuvumu.
— Bred! — viņa sauca. — Bred, kur tu esi?
Viņas balss skanēja spalgi un aizelsusies, gandrīz vai histēriski.
— Kur tu esi, Bred? — viņa atkārtoja. — Kur tu esi pazudis?
— Es nezinu, —sacīju, — kā lai tev to izskaidroju. Redzi…
209
— Esmu tevi izmeklējusies visur, — viņa
14-1472
bērtin bēra vārdus. — Mēs esam tevi meklējuši, kur vien varējām. Visa pilsēta tevi meklēja. Un tad es atcerējos telefona aparātu tēva kabinetā, zini, to bez skaitļu ripas. Nebiju tam senāk pievērsusi nekādu uzmanību. Domāju, ka tas ir kaut kāds modelis vai rakstāmgalda rotājums, vai varbūt 'kaut kāda ierīce. Bet pilsētā tik daudz runā par telefona aparātiem, kas atrasti Granta būdā, un tad Eds Adlers man pastāstīja par aparātu tavā kantorī. Tad man beidzot atausa gaisma, ka tēva telefona aparāts varbūt ir tāds pats kā tie, par kuriem runā. Bet tas man ienāca prātā šausmīgi vēlu. Iegāju kabinetā un ieraudzīju aparātu, tomēr nedarīju neko — tikai stāvēju un skatījos uz to, jo, redzi — biju nobijusies. Man bija bail no aparāta, bija bail sākt pa to runāt, jo nevarēju iedomāties, ko uzzināšu. Beidzot saņēmu dūšu, pacēlu klausuli un prasīju pēc tevis. Zinu, ka tas bija negudri, bet… Ko tu sacīji, Bred?
— Teicu, ka nezinu, vai pratīšu tev pareizi izskaidrot, kur atrodos. Es, protams, pats zinu, kur atrodos, bet nemāku to ticami izskaidrot.
— Pasaki! Nelaipo kā kaķis ap karstu biezputru! Pasaki tikai, kur atrodies.
— Esmu citā pasaulē. Es te ienācu tieši no sava dārza …
— Kur tu 'iegāji?
— Izgāju dārzā, sekodams Tapera pēdām, un …
— Kas tās par pēdām?
— Tapera Tailera, — es paskaidroju. — Laikam piemirsu tev pateikt, ka vfņš bija atgriezies.
— Tas nevar būt! — viņa iesaucās. — Es atceros Taileru. Viņš pazuda pirms desmit gadiem.
— Viņš bija atgriezies, — es atkārtoju.
— Atgriezās šorīt. Un pēc tam atkal aizgāja. Es sekoju viņam pa pēdām …
— Tu man sacīji, — viņa mani pārtrauca,
— ka esot sekojis viņam un nokļuvis citā pasaulē. Kur šī pasaule atrodas?
Viņa bija gluži tāda pati kā citas sievietes. Uzdeva vismuļķīgākos jautājumus.
— Es lāgā nezinu, zinu tikai, ka tā atrodas laikā. Varbūt laikā tā ir tikai sekundes attālumā no mūsējās.
— Vai tu vari atgriezties?
— Centīšos, — es atbildēju, — bet vēl nezinu, vai mācēšu.
— Vai es varu kaut ko darīt, lai tev palīdzētu? Vai mūsu ipilsētas iedzīvotāji var tev kaut kā palīdzēt?
— Paklausies, Nansij, tā mēs nekur netiksim. Saki, kur ir tavs tēvs?
— Viņš ir tavā mājā. Tur sanācis vesels lērums ļaužu. Viņi gaida tevi atgriežamies.
— Gaida mani?
14*
211
— Kā tad. Redzi, viņi tevi izmeklējās pa malu malām un zina, ka pilsētā tevis nav, un
daudzi ir pārliecināti, ka tev viss zināms par to…
— Tu doma — par barjeru?
— Jā, tieši to es domāju.
— Un viņi ir varen nikni?
— Daži, — Nansija atteica.
— Paklausies, Nansij…
— Neatkārto vienu un to pašu. Es klausos.
— Vai tu nevari aiziet pie sava tēva?
— Protams, varu, — viņa sacīja.
— Labi. Tad aizej un pasaki viņam: kad es atgriezīšos, ja vien varēšu atgriezties, man vajadzēs ar kādu aprunāties. Ar kādu oficiālu personu. Kādu augstu amatpersonu. Varbūt ar pašu prezidentu vai kādu prezidentam tuvu cilvēku. Varbūt ar kādu no Apvienoto Nāciju Organizācijas …
— Bet, Bred, tu taču nevari izsaukt uz pārrunām prezidentu!
— Var jau būt, — es sacīju, — bet katrā ziņā pēc iespējas augstāku amatpersonu. Man ir kaut kas sakāms mūsu valdībai. Un ne tikai mūsējai, bet visām valdībām. Tavs tēvs droši vien pazīst kādu, ar kuru varētu parunāt. Pasaki viņam, ka es nemelšu niekus. Saki, ka tas ir ļoti svarīgi.
— Bred, — Nansija teica, — Bred, vai tu skaidri zini, ka tās nav blēņas? Ja tā būtu, tu vari iekulties briesmīgā ķezā.
—- Dieva vārds, — es sacīju, — es varu atbildēt par katru vārdu, ko esmu teicis. Atrodos citā pasaulē, citādā pasaulē…
— Vai tur ir jauki, Bred?
— Diezgan jauki, — es atbildēju. — Te ir vienīgi puķes.
— Kādas puķes?
— Purpurkrāsas puķes. Mana tēva puķes. Tādas pašas kā tās, kas aug pie mums Milvilā. Sīs puķes ir līdzīgas cilvēkiem, Nansij. Tās ir uzcēlušas barjeru.
— Bet puķes nevar būt līdzīgas cilvēkiem, Bred.
It kā es būtu mazais bērns! It ka viņai vajadzētu mani nomierināt! Vispirms viņa apvaicājas, vai te ir jauki, tad paskaidro, ka puķes nevar būt līdzīgas cilvēkiem. Ak tu manu mīļo, gudro prātiņ!
Es centos apvaldīt dusmas un izmisumu.