— Es zinu, ka nevar, — piekāpīgi sacīju. — Un tomēr tās ir. Tām ir saprāts, un tās spēj sarunāties.
— Vai tad tu esi ar tām runājis?
— Tapers runā viņu vietā. Viņš ir tām par tulku.
— Tapers taču bija plānprātiņš!
— Seit viņš tāds nav. Viņam piemīt tādas spējas, kādu mums pilnīgi trūkst.
— Kādas spējas? Bred, tev …
— Vai tu pateiksi tēvam?
— Tūliņ, — viņa solījās. — Aiziešu uz tavu māju …
— Paklau, Nansij…
— Jā.
— Varbūt vislabāk būtu, ja tu nestāstītu, kur atrodas un'kā tu ar mani sazinājies. Varu iedomāties, ika visa pilsēta ir kājās.
— Visi ir kā prātu zaudējuši, — Nansija apstiprināja.
— Stāsti tēvam, ko gribi. Vari viņam pateikt visu. Bet pārējiem gan ne. Tavs tēvs pats zinās, ko viņiem sacīt. Nav nekādas jēgas sagādāt pilsētai vēl vairāk vielas valodām.
— Lai notiek, — viņa atteica. — Esi piesardzīgs. Un atgriezies mājās sveiks un vesels.
— Skaidrs, — es sacīju.
— Tu tiksi atpakaļ?
— Domāju, ka tikšu. Ceru, ka tikšu.
— Es pateikšu tēvam visu, ko tu man stāstīji. Vārdu pa vārdam. Gan viņš zinās, kā rīkoties.
— Neraizējies, Nansij. Viss būs labi.
— Protams, neraizēšos. Gaidīšu tevi.
— Uz redzēšanos, Nansij. Paldies, ka piezvanīji.
Un Taperam es piebildu: — Paldies, tele- fon.
Viņš pacēla vienu roku un pastiepa pret mani rādītājpirkstu un ar otras rokas rādītājpirkstu švīkāja tam pāri, kā mēdz darīt bērni, kad kaunina viens otru.
— Kis, kis_ kauns — Bredam ir skuķis! — viņš dziedošā balsī penterēja. — Bredam ir skuķis!
— Man šķiet, tu sacīji, ka nekad nenoklausoties sarunas, — es mazliet aizkaitināts ieteicos.
— Bredam skuķis! Bredam skuķis! Bredam skuķis!
Viņš nonāca tādā ekstāzē, ka siekalas šķīda uz visām pusēm.
— Pietiek! — es viņam uzkliedzu. — Ja tu itūliņ nestāvēsi klusu, es tev, nolādēts, apgriezīšu sprandu!
Viņš saprata, ka es nejokoju, un apklusa.
14
Pamodos zilā, sudrabainā naktī un neizpratnē brīnījos, kas mani uzcēlis no miega. Gulēju augšpēdu, un man virs galvas mirguļoja zvaigznes. Neapmulsu. Uzreiz sapratu, kur atrodos. Man nemaz nebija jācenšas uzminēt, kas ar mani noticis. Dzirdēju upes kluso gulgošanu, vilnīšiem sitoties pret krastiem, un saodu malkas dūmus, kas cēlās no ugunskura.
Kaut kas bija mani pamodinājis. Gulēju pavisam klusi, jo man likās ļoti svarīgi, lai mans modinātājs, ja tas atrastos tuvumā, nemanītu, ka esmu nomodā. Mani pārņēma it kā bailes, it kā gaidas. Bet, ja tās bija bailes, tad tās nebija ne stipras, ne skaudras.
Lēnām pacēlu mazliet galvu un ieraudzīju mēnesi — ļoti spožu un šķietami ļoti tuvu: tas peldēja turpat virs apkaltušo koku galot- .nēm virs upes.
Gulēju uz muguras zemē, kas bija nostaigāta cieta. Tapers laikam bija ielīdis būdā gulēt un saritinājies tā, ka šoreiz kājas ārā nerēgojās. Ja nu viņš tiešām bija tur un gulēja, tad gulēja gaužām klusi, jo nedzirdēju neviena troksnīša.
Galvu sānis pagriezis, es kādu brīdi gulēju pavisam mierīgi, cenzdamies sadzirdēt kādu troksni, kas liecinātu, ka nometnei kāds piezadzies. Bet, neko nesaklausījis, piecēlos sēdus.
Mēness gaismas sudrabotā kalna slīpne, kuras aizsegā atradās apmetne, tiecās pretī naksnīgi zilgajām debesīm — pats skaistuma iemiesojums dziļajā klusumā, tik trausls un vārs, ka bija bail neviļus ierunāties vai strauji sakustēties, Hai nesatrauktu klusumu un neizpostītu skaistumu, lai debesis un kalna nokare nesairtu putekļos un pīšļos.
Uzmanīgi piecēlos kājās un patiku stāvam vārajā pasaulē, vēl joprojām minēdams, kas gan mani pamodinājis.
Bet nebija nekā. Zeme un debesis bija kā sastingušas, šķita pienācis mirklis, kad laiks apstājies. Viss likās sasalis vienā tagadnes mirklī — pagātnes nav bijis un nākotnes nebūs, šai vietā nemūžam neatskanēs ne pulksteņa tikšķi, nedz arī tiks izteikts kāds vārds.
Tad kalna virsotnē kaut kas sakustējās — tur pa kalna kori, iezīmējoties pret debesīm melnam siluetam, brīvi un nepiespiesti skrēja cilvēks vai cilvēkam līdzīga viegla, slaida, gracioza būtne.
Arī es sāku skriet. Skrēju bez iemesla, bez noteikta mērķa, vienkārši metos augšup pa nogāzi. Zināju tikai vienu:1 tur kalnā ir cilvēks vai cilvēkam līdzīga būtne, man ar to jāsastopas aci pret aci, jo cerēju, ka varbūt tā palīdzēs tikt pie kādas jēgas šinī tuksnesīgajā puķu pasaulē, šinī klusuma un pārlieku trauslā skaistuma pasaulē, varbūt piešķirs šīm neizprotamajām telpas un laika dimensijām kādu jaunu perspektīvu, ko mans prāts spētu aptvert.
Cilvēkveidīgā būtne joprojām skrēja pa kalna kori, un es gribēju tai kaut ko uzsaukt, bet balss man neklausīja, un tādēļ es skrēju vien tālāk uz priekšu.
Skrējējs laikam bija mani pamanījis, jo apstājās, pagriezās ar seju pret mani un palika stāvam kalna virsotnē, raudzīdamies uz mani. Tagad es skaidri saskatīju, ka šim radījumam gan neapšaubāmi ir cilvēka augumam līdzīgs augums, bet uz galvas cekuls, kas tam piešķir putna izskatu — it kā cilvēka ķermenim būtu piestiprināta kakadu papagaiļa galva.
Aizelsies skrēju nepazīstamajam pretī, un tagad tas sāka nākt pa nogāzi uz manu pusi, kustēdamies lēni, nepiespiesti un ar neapzinātu grāciju.
Apstājos un paliku stāvam, cenzdamies atviikt elpu. Nebija vairs nekādas vajadzības skriet. Man nebija jāskrien, lai svešo notvertu.
Svešā būtne nāca no kalna lejā man pretī, un, kaut arī tumsā tās augums izskatījās melns un es nespēju saredzēt detaļas, tad cekuls neapšaubāmi vizēja balts vai sudrabots. Mēnesnīcā bija grūti noteikt, vai tas īsti ir balts vai sudrabains.
Biju pamazām atguvis elpu, un nu arī es sāku kāpt kalnā nācējam pretī. Mēs tuvojāmies viens otram lēnām, man šķiet, ka abi baidījāmies ar strauju tuvošanos viens otru iztrūcināt.
Cilvēkveidīgā būtne apstājās apmēram desmit soļu atstatumā, un es tagad redzēju, ka tā patiesi ir ilīdzīga cilvēkam, turklāt ir sieviete — kaila vai gandrīz kaila sieviete. Cekuls tai uz galvas brīnum skaisti margoja mēnesnīcā, bet es nevarēju konstatēt, vai tas ir dabisks veidojums, ekscentrisks matu sakārtojums vai varbūt cepure.
Cekuls bija balts, bet viss pārējais augums melns, piķa melns un mēnesnīcā mirguļoja. Un visā viņas augumā bija jaušama tāda trauksme, tāda pašapziņa un tāds dzirkstošs dzīvesprieks, ka man aizrāvās elpa.
Viņa ierunājās, un tā bija mūzika. Tā bija mūzika, kurā nevarēja atšķirt vārdus.
— Piedodiet, — es teicu, — es jūs nesaprotu.
Viņa atkal ierunājās, un balss iedziedājās zilsudrabainajā pasaulē kā kristāla zvaniņš, bet es tomēr neko nesapratu. Izmisīgi iedomājos, vai kāds manas pasaules cilvēks jel kad spētu saprast valodu, kas izpaužas mūzikā, vai arī to varbūt nemaz nevajag saprast tā, kā mēs saprotam to, ko izsakām ar vārdiem.
Es papurināju galvu, viņa iesmējās, un smiekli — padobji, guldzoši un līksmi smiekli — man nepārprotami pauda viņas cilvēcisko būtību.
Viņa izstiepa roku, panāca dažus soļus tuvāk, un es saņēmu izstiepto roku. Kad biju satvēris viņas plaukstu, viņa pagriezās un viegliem soļiem sāka skriet kalnā, un es skrēju viņai līdzi. Mēs sasniedzām kalna virsotni un skrējām tālāk roku rokā, lejā pa otru nogāzi, skrējām kā apreibuši, aizrautīgi — skrējām bez mērķa, aiz tīra, neprātīga jaunības prieka par to, ka dzīvojam un ka visapkārt ir tik burvīga mēnesnīcas nakts.