Mēs bijām jauni un apreibuši neizprotamā līksmē, kurai, šķiet, nebija nekāda pamata vai dziļākas jēgas, vismaz es biju pavisam apskurbis no jūtu pārpilnības.
Viņa bija satvērusi manu roku ļoti cieši, ar jauna cilvēka vingrumu un spēku, un mēs skrējām tā, it kā būtu saplūduši vienā būtnē — jā, man pat šķita, ka esmu dīvainā kārtā kļuvis par daļu no viņas, ka neizprotamā kārtā zinu, kurp mēs skrienam, kādēļ skrienam, bet manu prātu joprojām skurbi- nāja dīvainā līksme, un es nespēju iztulkot šo nekad neizjusto atziņu nekādos man saprotamos vārdos.
Nonācām līdz strautam, pārskrējām tam pāri, apskrējām apkārt uzbērtajam pakalnam, kur biju atradis galvaskausus, uzskrējām nākamajā pakalnā un tā virsotnē beidzot sastapām veselu sabiedrību.
Sajā pusnakts piknikā bija vairāki dalībnieki — kādi seši, un tie visi izskatījās tādi paši kā svešā meitene, ar kuru kopā es skrēju. Visapkārt mētājās piknika grozi vai priekšmeti, kas izskatījās līdzīgi piknika groziem, un pudeles, pie kam šīs pudeles un grozi bija puslīdz salikti aplī. Apļa vidū atradās neliels, sudrabains aparātiņš, tikai mazliet lie- Hāks par basketbola bumbu.
Mēs apstājāmies loka malā, un visi pārējie pagriezās, lai palūkotos uz mums, bet viņi nelikās pārsteigti, it kā tas, ka viens no viņiem atved līdzi tādu pilnīgi svešu būtni kā es, nebūtu nekas neparasts.
Sieviete, ar kuru kopā biju atnācis, kaut ko teica savā mūzikas valodā, un citi ar tādu pašu mūziku atbildēja. Viņi mani vēroja gan, bet vēroja draudzīgi.
Tad visi, izņemot vienu, sasēdās lokā, bet tas, kas bija palicis kājās, pienāca pie manis un ar žestu aicināja mani piebiedroties viņu pulciņam.
Es apsēdos; vienā pusē man sēdēja sieviete, ar kuru kopā biju skrējis, bet otrā pusē tas, kurš mani bija aicinājis apsēsties.
Viņiem, man likās, tas laikam bija tāds kā svētdienas izbraukums, kaut gan sēdošo lokā bija jaušams kaut kas tāds, kas šķita vairāk nekā vienkārša izklaidēšanās. Šo lokā sēdošo būtņu sejās un augumos viedās saspringtas gaidas, it kā viņi gatavotos kādam ļoti svarīgam notikumam. Viņi izskatījās līksmi, satraukti un saspringti, un likās, ka dzīvība viņos sprēgāt sprēgā.
Izņemot cekulus, viņi bija gluži kā cilvēki, un tagad es skaidri redzēju, ka viņi visi ir kaili. Man bija diezgan laika izprātoties, no kurienes viņi gan varētu būt ieradušies, jo Tapers būtu man pateicis, ja šo pasauli apdzīvotu šādi radījumi. Bet viņš sacīja, ka Puķes esot vienīgā radība, kas apdzīvo šo planētu, kaut gan viņš minēja, ka reizēm ierodoties ciemiņi.
Vai šīs būtnes ir ciemiņi, kas tikai reizumis ierodas, vai arī to iedzīvotāju pēcteči, kuru kaulus es atradu uzkalnā, un tagad tās pēkšņi iznākušas no kādas tikai tām zināmas paslēptuves? Taču šīs būtnes nepavisam neizskatījās pēc tādām, kas radušas slēpties vai slapstīties.
Dīvainais aparāts joprojām atradās loka vidū. Ja tas būtu pikniks, ko rīko milvilieši, šo aparātu varētu noturēt par patafonu vai radioaparātu, kuru kāds paņēmis līdzi. Bet šiem ļaudīm nekādas mūzikas nevajadzēja, jo viņu valoda bija mūzika un priekšmets nelīdzinājās nekam, ko es līdz šim biju redzējis.
Tas bija apaļš un šķita veidots no daudzām dažādos leņķos izvietotām lēcām, tā ka lēcu virsmas uztvēra mēness gaismu un, to atstarodamas, padarīja bumbu par žilbinošu, mirdzošu brīnumu.
Daži no lokā sēdētājiem sāka izsaiņot grozus un korķēt vaļā pudeles, un es biju pārliecināts, ka viņi arī mani aicinās kopā ar viņiem ēst un dzert. Par to es domāju ar lielām bažām, jo nevarēju taču atteikties, ja viņi izturējušies pret mani tik laipni, un tomēr man varbūt ir bīstami baudīt viņu ēdienus. Lai arī viņi izskatījās gluži kā cilvēki, tomēr ļoti iespējams, ka viņu vielumaiņa atšķiras no mūsējās un tas, kas noder viņiem pārtikai, man ir inde.
Tīrais sīkums, protams, bet man tas šķita ārkārtīgi svarīgi, un es, sēdēdams kopā ar viņiem, pārcietu lielas bailes, domādams, kā rīkoties. Es pieciestu, ja viņu ēdiens izrādītos kaut kāds pretīgs, nebaudāms draņķis; par laipnību, kādu šīs būtnes man parādījušas, es būtu ar mieru norīt jebkuru riebeklību. Vilcināties mani mudināja vienīgi doma, ka man šī barība varētu atnest nāvi.
Atcerējos, ka vēl pirms brīža biju centies sevi pārliecināt: lai cik lielas briesmas mums draudētu no Puķēm, mums jāielaiž tās savā pasaulē, jācenšas atrast kopīgu pamatu, lai kaut kā izlīdzinātu visas pretišķības, kas varētu pastāvēt starp tām un mums. Vēl pirms brīža domāju, ka cilvēka dzimuma nākotne lielā mērā var būt atkarīga no mūsu prasmes sastapties un sadarboties ar citām saprātīgām būtnēm, ja pienāks laiks — vai nu pēc simt, vai tūkstoš gadiem, kad mēs sastapsim citas, atšķirīgas būtnes, — un tādēj mēs nedrīkstam ciest neveiksmi šai pirmajā' reizē.
Un šeit, es sapratu, bija citas, atšķirīgas saprātīgas būtnes. Tās sēdēja ilokā, un es nedrīkstēju vairs rīkoties citādi, kā būtu šai brīdī jārīkojas visai cilvēcei kopumā. Mans pienākums bija izturēties tā, kā, pēc manām domām, būtu jāizturas jebkuram cilvēkam, — man jāpieņem ēdiens, ko man sniegs.
Varbūt manas domas nedarbojās visai skaidri. Notikumi risinājās pārāk strauji, un man bija pārāk maz laika. Bija jāizšķiras vienā mirklī, un es cerēju, ka esmu izšķīries pareizi.
Bet es nepiedzīvoju iespēju to īstenot, jo, iekams tika pasniegti ēdieni, aparāts loka vidū sāka klusi tikšķēt — ne skaļāk par pulksteņa tikšķiem tukšā istabā, bet, tiklīdz atskanēja pirmais tikšķis, visi pietraucās kājās un stāvēdami vēroja aparātu.
Arī es uzlēcu kājās un kopā ar viņiem skatījos uz aparātu, un man likās — viņi ir aizmirsuši, ka es stāvu viņu vidū. Visa viņu uzmanība bija pievērsta mirdzošajai bumbai.
Kamēr tā tikšķēja, tās spožumu apmigloja mirguļojoša dūmaka, un dūmaka pletās arvien plašāk, kā migla, kas ceļas no upes un nogulst pār zemi.
Dūmaka ietina mūs, un miglā sāka veidoties dīvainas kontūras. Sākumā tās bija neskaidras, izplūdušas formas, bet pamazām kļuva blīvākas, stingrākas, kaut arī ne īsti skaidras; tās šķita it kā no pasaku valstības, kaut kas tāds, ko var gan saredzēt ar acīm, bet nekad nevarēs aizsniegt ar roku.
Un tad dūmaka izklīda. Var arī būt, ka tā nekur neizgaisa, tikai mēs to vairs nemanījām, jo līdz ar kontūrām tā bija radījusi veselu jaunu pasauli, kurai mēs nepiederējām, bet kur bijām tikai skatītāji.
Likās, mēs stāvam uz kādas ēkas — uz Zemes to varētu dēvēt par villu — terases. Zem mūsu kājām bija rupji tēstas akmens plāksnes, no akmeņu spraugām līda ārā zāle, bet mums aiz muguras pacēlās smagnējas mūra sienas. Taču arī sienas tinās vieglā miglā, it kā tās būtu butaforijas, kas nav domātas pārāk pamatīgai aplūkošanai.
Mūsu priekšā pletās pilsēta — neglīta pilsēta, kurā nebija nekāda daiļuma. Tā bija ļoti utilitāra ģeometrisku veidojumu blīva, celta- bez jebkādas iedvesmas, bez arhitektoniskas izdomas, balstoties vienīgi uz principa, ka cits uz cita sakrautie akmeņi spēj dot patvērumu. Visa pilsēta bija dzeltenpelēku izkaltušu dubļu, krāsā, un, cik tālu vien acs spēja saredzēt, pletās bezjēdzīga, taisnstūros būvētu celtņu masa, turklāt visas ēkas izskatījās kā juku jukām samestas un tik blīvi kopā, ka skatienam nebija kur pakavēties un atpūsties.
Un tomēr viss šķita nereāli; Šis masivais akmeņu sprosts pat īsu mirkli neatgādināja īstas mūra celines. Arī akmens plāksnes zem mūsu kājām neradīja izjūtu, ka stāvam uz īstas, akmeņiem klātas terases. Drīzāk likās, ka mēs plīvojam pirksta platuma tiesu virs akmens plāksnēm, tām nemaz nepieskaroties.