Выбрать главу

Man bezmaz šķita, ka atrodamies panorā­mas kinoteātrī. Visapkārt mums savu gaitu ritēja filma, un mēs apzinājāmies, ka esam W šeit, jo redzējām to visu sev apkārt, bet fil­mas aktieri mūs nemanīja, un, kaut arī zinā­jām, ka atrodamies notikumu centrā, visu laiku tomēr nezuda apjauta, ka nepiederam pie savas apkārtnes, ka stāvam nomaļus no šīs burvju valstības, kas mūs ieskauj no vi­sām pusēm.

Sākumā vēroju tikai pilsētu, bet tagad pa-' manīju arī, ka pilsētā valda šausmas. Pa ie­lām kā negudri skraidīja ļaudis, bet tālumā skanēja nāvei nolemtu cilvēku kliedzieni un spalgas, izmisīgas gaudas.

Tad pilsētu un brēcošos cilvēkus izdzēsa viens vienīgs negants gaismas uzliesmojums, žilbinošs baltums, kas uzzibsnīja tik intensīvi, ka visapkārt kļuva absolūti tumšs. Tumsa kri­šus nokrita pār mums, un visā pasaulē nebija nekā cita kā vienīgi tumsa, un tur, kur bija uzliesmojis gaismas zibsnis, atskanēja pēr­kona grandieni.

225

Rokas izstiepis, paspēru nelielu soli uz priekšu. Manas rokas tvēra tukšumā, un mani

15-1472

pārmāca sajūta, ka viscaur ir tikai tukšums, bezgalīgs tukšums, ka viss, ko esrnu piedzīvo­jis līdz šim, bijis vienīgi mans, un tagad šis māns izgaisis un pametis mani uz mūžu mū­žiem maldāmies melnā nebūtībā.

Neuzdrošinājos spert vēl kādu soli, bet stā­vēju, taisni izslējies un sastindzis, baidīda­mies pakustināt kaut rnuskulīti, jo, kaut arī tas bija bezjēdzīgi, man likās, ka atrodos uz platformas un teju teju varu nogāzties no tās neizmērojamā tukšuma bezdibenī.

Kamēr es tā stāvēju, tumsa sāka balot, līdz kļuva pelēcīga, un šai pelēcīgajā mijkrēslī es atkal ieraudzīju iznīcinātu un drupās sa­grautu pilsētu; tai pāri brāzās orkāns, snaik­stījās liesmu mēles, un pelni griezās baismā iznīcības viesulī. Pāri pilsētai vēlās tik draus­mīgs mākonis, it kā visas pasaules negaisa mākoņi būtu saplūduši vienā vienīgā. Un no šī baismīgā negaisa mākoņa atskanēja dobji nā­ves, šausmu un likteņa dārdi, mežonīgs, baiss troksnis kā paša ļaunuma balss.

Redzēju, ka lokā ap mani stāv visi pārējie — melnādainās būtnes ar sudrabotajiem ceku­liem, tāpat baismu pārņemtas un sastingu­šas, redzētās ainas apstulbotas, stīvas aiz bai­lēm, varbūt pat vairāk nekā vienkārši aiz bai­lēm — drīzāk sastingušas māņticīgās šaus­mās.

Es stāvēju kopā ar viņiem kā zemē ieaudzis, līdz dārdi pamazām apklusa. No gruvešiem augšup vijās tievas dūmu strūkliņas, un, kad

grandieni bija norimuši, klusumā kļuva dzir­dami sīki sprakšķi un krakšķi, — tur plaisāja un drupa akmeņi, kas vēl nebija sagāzušies. Bet nedzirdēja vairs ne raudu, ne spalgo vai­manu. Nebija vairs neviena cilvēka, un vie­nīgā kustība, ko varēja Vērot, bija gruveši, kas vietvietām krita kopā kailajā, apkvēpu­šajā un pilnīgi sagrautajā pilsētā, kur bija uzliesmojusi žilbinošā gaisma.

Pelēkā krāsa dzisa, un pilsētas ainava sāka pamazām izgaist. Es jau varēju atšķirt pik­nika loka vidū margojošo, lēcām klāto basket­bola bumbu. No maniem jaunajiem paziņām tuvumā nebija vairs neviena; tie bija pazuduši. Gaistošajā pelēcīgajā krēslā dzirdēju jaunus kliedzienus, bet tie skanēja citādi — ne tā kā pilsētas iedzīvotāju brēcieni, pirms pilsētā nokrita bumba.

Tagad es sapratu, ka esmu redzējis kodol­ieroča sprādzienu — gluži tā, it kā būtu noska­tījies to televīzijas pārraidē. Un televizors, ja to var tā nosaukt, nebija nekas cits kā tā pati basketbumba. Ar nezināma burvja mehānisma palīdzību tā bija pagriezusi laika ratu atpakaļ un parādījusi mums kādu liktenīgu vēstures brīdi.

Pelēkā dūmaka izzuda pavisam, un atkal bija nakts — zeltainā mēness gaisma, zvaig­žņu mirga, un sudrabotās pakalnu nogāzes nolaidās līdz'strauta ūdenim, kas spīguļoja kā dzīvsudrabs.

15*

227

Redzēju pa attālāko kalna nogāzi šaudā­

mies melnās būtnes, viņu sudraba cekuli zi­bēja mēnesnīcā; tās skrēja kā neprātīgas un kliedza mākslotās izbailēs.

Es nolūkojos tām pakaļ, un man pārskrēja tirpas, jo jutu, ka šajās izdarībās ir kaut kas slimīgs, ka tajās izpaužas gara vai dvēseles neveselums.

Lēnām es pagriezos pret basketbumbu. Tā atkal bija vairs tikai parasta, ar lēcām aplipi­nāta bumba. Piegāju tai klāt, nometos tai bla­kus uz ceļiem un sāku vērīgi to aplūkot. Bum­bas virspuse tiešām bija noklāta ar daudzām lēcām, un spraudziņās starp izliektajām lēcām pamanīju kaut kādu mehānismu, bet vājaja mēness gaismā nevarēju saskatīt detaļas.

Pastiepis roku, es uzmanīgi pieskāros bum­bai. Tā likās ļoti trausla, un es baidījos to sa­lauzt, bet atstāt to šeit nedrīkstēju. Man tā vajadzīga. «Ja vien man izdosies nokļūt at­pakaļ uz Zemes,» es nodomāju, «tā man node­rētu par apliecinājumu stāstam, kas man būs stāstāms.»

Novilku svārkus un izklāju tos zemē, tad saudzīgi, abās plaukstās saņēmis, pacēlu bumbu un noguldīju to uz svārkiem. Saņēmu svārku malas un stūrus kopā, ietinu bumbu un tad sasēju piedurknes, lai tīstoklis neizjūk.

Pacēlu ietīto bumbu, saudzīgi paņēmu pa­dusē un tad piecēlos kājās.

Pārtikas grozi un pudeles bija izsvaidīti visapkārt, un es nodomāju, ka jāpošas projām, cik vien ātri kājas nes, jo svešie droši vien at­griezīsies, lai paņemtu basketbumbu un sa­vāktu savu piknika mantību. Pagaidām viņus vēl nekur nemanīja. Vērīgi ieklausoties, man !likās, ka viņu tikko sadzirdamie kliedzieni pa­gaist kaut kur ļoti tālu.

Pagriezos uz otru pusi, nokāpu no pakalna un pārbridu pāri strautam. Kad biju jau pa pusei uzkāpis otrā pakalnā, sastapu Taperu, kas bija nācis mani meklēt.

—   Domāju, ka esi apmaldījies, — viņš teica.

—   Satiku veselu baru ļaužu. Piedalījos viņu piknikā.

—   Viņiem ir tādas jocīgas sekstes?

—   Bija gan.

—  Tie ir mani draugi, — Tapers paskaid­roja. — Viņi te ir bijuši daudz reižu. Viņi nāk uz šejieni šausmināties.

—   Šausmināties?

—   Nūja. Tā viņiem ir izprieca. Viņiem pa­tīk šausmināties.

Es palocīju galvu. «Ak tad tā,» es nodo­māju. «Kā mazi bērni, kas piezogas pie mājas, par kuru klīst valodas, ka tur spokojas, un lien pie loga skatīties, lai pēc tam varētu lais­ties lapās, pilnā rīklē brēcot iedomātās bailēs par iedomātām briesmām, ko it kā redzējuši spoku mājā. Un tā katru reizi, un nekad tiem neapnīk šī izprieca, kurā tiem baudu sagādā pašu izbailes.»

-TT- Viņiem iet milzīgi jautri, — Tapers sacīja. — Es nezinu neviena, kas vēl prastu tā uzjautrināties.

—  Tu esi viņus bieži sastapis?

—   Nezin cik reižu, — Tapers atteica.

—   Man tu par to neko nestāstīji.

—       Nebija jau laika, — Tapers sacīja. —* Man tas arī nemaz neienāca prātā.

—   Vai viņi dzīvo tepat tuvumā?

—   Nē, — Tapers atbildēja, — ļoti tālu.

—   Bet uz šīs pašas planētas?

—   Planētas? — Tapers brīnījās.

—       Nu, šajā pasaulē, — es viņam paskaid­roju.

—       Nē, citā pasaule. Pavisam cita vieta. Bet tam nav nekādas nozīmes. Viņi iet priecāties, kurp vien iedomājas.

«Tātad dodas izpriecās, uz kurieni vien vē­las,» es nodomāju. Un droši vien — kad tikai vēlas. Tie ir kādi šausmoņi, kas izsūc pagātni, izjūt slimīgu baudu no sen pagājušu laikmetu posta un nelaimes, izvēlas pagātnē tieši tos brīžus, kad valda šausmas un negantība. Viņi arvien no jauna uzmeklē vietu, kur šādas ai­nas kairina viņu perverso fantāziju.