«Vai šīs izvirtušās būtnes,» es prātoju, «ir no kādas pasaules, ko iekarojušas Puķes, un tagad tām iespējams izmantot ceļus, kas brīvi ved no pasaules uz pasauli?»
Balstoties uz visu, ko tagad zināju, varbūt nebija pareizi sacīt — iekarojušas. Šonakt taču es redzēju, kas ar šo pasauli noticis. Šās zemes pamatiedzīvotājus nav iznīcinājušas
Puķes, — viņi paši bezprātā devušies pašna- vībā. Droši vien šī pasaule bija mirusi un tukša jau daudzus gadus, pirms Puķēm izdevās noārdīt laika robežu, lai te iekļūtu. Galvaskausi, kurus es uzgāju, iespējams, piederējuši tiem, kas palika dzīvi, relatīvi nedaudzajiem, kuri izglābās un dzīvoja vēl neilgu laiku, bet kurus saindētā augsne, gaiss un ūdens jau priekšlaikus bija nolēmuši bojā ejai.
Tātad Puķes nav te neko īsti iekarojušas, tās tikai pārņēmušas savā pārziņā zemi, ko neprāta lēkmē izpostījuši tās īstie saimnieki.
— Kopš cik ilga laika Puķes šeit atrodas? — es jautāju.
— Kāpēc tu iedomājies, ka tās nav te bijušas no laika gala? — savukārt apvaicājās Tapers.
— Tāpat vien. Man tikai tā ienāca prātā. Vai viņas tev nekad nav par to stāstījušas?
— Es viņām nekad neesmu to jautājis, — Tapers atteica.
Protams, viņš nav jautājis; viņš nepazīst ziņkārību. Viņš droši vien bija priecīgs, ka atradis šo vietu un draugus, kas ar viņu sarunājās un apmierināja viņa pieticīgās vajadzības, vietu, kur nebija neviena cilvēka, kas viņu zobotu un āzētu.
Mēs nonācām Tapera apmetnē, un es ieraudzīju, ka mēness aizvirzījies jau tālu uz vakariem. Uguns pamazītēm dega, Tapers tai uzmeta vēl dažus sprunguļus un tad apsēdās
zeme pie ugunskura. Es nosēdos otrā puse un noliku ietīto basketbumbu sev blakus.
— Kas tev tur ir? — Tapers noprasīja.
Es attinu vīstokli.
— Tā pieder maniem draugiem, — viņš sacīja. — Tu esi to nozadzis maniem draugiem.
Viņi aizskrēja projām un to pameta. Man gribas to apskatīt.
— Ar to var redzēt citus laikus, — Tapers teica.
— Vai tev kaut kas par to zināms, Taper?
Viņš pamāja ar galvu.
— Viņi man ar to ir rādījuši visādus laikus— saproties, ne pārāk bieži, bet dažādus vecus laikus. Nevis to laiku, kurā mēs dzīvojam.
— Vai tu proti to'iedarbināt?
— Viņi man mācīja, — Tapers sacīja, — bet es nesapratu.
Viņš gribēja noslaucīt zodu, bet roka paslīdēja garām, tāpēc viņš to slaucīja vēlreiz.
Viņš teica «viņi man mācīja». Tātad viņš varēja ar tiem sarunāties. Viņš spēja, sarunāties ar Puķēm un ar būtnēm, kuru valoda ir mūzika. Sapratu, ka nav nekādas jēgas viņu par to izprašņāt, jo viņš tikpat nemācētu neko paskaidrot. Varbūt vispār nav neviena, vismaz neviena cilvēka, kas prastu izskaidrot šā- 'das spējas. Jādomā, ka mums nemaz nav piemērotu vārdu, lai to izskaidrotu.
Basketbumba uz maniem svārkiem liegi zaigoja.
— Varbūt, — Tapers ieminējās, — iesim atkal pie miera.
— Pagaidi brītiņu, — es lūdzu. Pie miera te varēja likties bez bēdu jebkuru brīdi, jo guļas vieta bija tepat zemē.
Izstiepu roku un pieskāros bumbai.
Mehānisms, kas pagriež atpakaļ laiku un uzkrājis skatītājam dziļi dziļi nebeidzamā laikā un telpā saglabājušos notikumu ainas un skaņas. Biju pārliecināts, ka tādu aparātu varētu izmantot ļoti dažādā veidā. Tas būtu nenovērtējams instruments vēsturnieka pētījumos. Tas padarītu neiespējamus noziegumus,- jo aparāts atspoguļotu pagātni ar vissīkākajām jebkura nozieguma detaļām. Un tas taptu par drausmīgu rīku, ja nokļūtu ļaunprātīgu cilvēku vai kādas valdības rokās.
Es to aiznestu uz Milvilu, ja vien varētu aiznest, ja vien man pašam rastos iespēja nokļūt atpakaļ. Tas palīdzētu apliecināt manu stāstu, bet — kad būtu savu sakāmo izstāstījis un aparātu par apliecinājumu parādījis, ko es iesāktu ar to tālāk? Ieslēgtu seifā un pēc tam iznīcinātu šifra kombināciju? Paņemtu āmuru un satriektu to drumslās? Nodotu zinātniekiem? Ko cilvēks vispār var ar to iesākt?
— Tu esi saburzījis svārkus, stiepdams to daiktu, — Tapers sacīja.
— Nekādi goda svārki jau vairs nebija, es atteicu.
Bet tad atcerējos aploksni ar pusotra tūkstoša dolāru, kas atradās svārkos. Biju to noglabājis krūšu kabatā un varbūt esmu to pazaudējis vai nu mežonīgajā skrējienā, vai arī vīstīdams svārkos laika mašīnu.
«Kā gan varēju \\k idiotiski rīkoties!» dusmojos pats uz sevi. «Tā riskēt! Man vajadzēja piespraust aploksni pie kabatas ar drošības adatu, iebāzt kurpē vai kaut kā citādi nodrošināties. Pusotra tūkstoša dolāru katru dienu zemē vis nemētājas.»
Noliecos, iebāzu roku kabatā un jutos gaužām atvieglots, kad pirksti sataustīja aploksni. Bet gandrīz tajā pašā mirklī apjēdzu — kaut kas nav kārtībā. Taustīdams ar pirkstiem, sajutu, ka aploksne ir pavisam plāniņa, kaut gan tai vajadzēja būt krietni pietūkušai, jo tajā atradās trīsdesmit banknotes, katra piecdesmit dolāru vērtībā.
Izrāvu aploksni no kabatas un pavēru vajā. Aploksne bija tukša.
Viss skaidrs — ne ko jautāt, ne ko brīnīties. Sapratu, kas noticis. Nešķīstais, sieka- lainais idiots, pirkstu skaitītājs — pagaidi tik, es spiešus izspiedīšu to naudu no tevis, sastampāšu tevi putrā, bet izpurināšu no tevis visu līdz pēdējam!
Es jau gribēju klupt viņam virsū, kad viņš ierunājās televīzijas reklāmu diktores balsī.
— Tapers runā Puķu vārdā, — balstiņa čivināja. — Apsēdieties un uzvedieties prātīgi.
— Neķer muļķus! — es iešņācos. — Tu man nekur neizspruksi, izlikdamies …
— Te runā Puķes, — balss asi uzstāja, un tai pašā mirkli, kad atskanēja šie vārdi, es redzēju, ka Tapera sejā un acīs atkal ir trulā, tukšā izteiksme.
— Bet viņš paņēmis manu naudu, — es ie- cirtos. — Viņš izvilcis to no aploksnes, kamēr es gulēju.
— Nomierinieties, — dūdoja medainā bal- stiņa, — nomierinieties un uzklausiet.
— Tikai pēc tam, kad būšu dabūjis atpakaļ savu pusotru tūkstoti.
Jūs to dabūsiet atpakaļ. Jūs dabūsiet vēl daudz vairāk nekā savu pusotru tūkstoti.
— Vai varat par to galvot?
— Varam galvot.
Es atkal apsēdos.
— Redziet, — es sacīju, — jūs nezināt,-cik daudz man šī nauda nozīmē. Daļēji tā, protams, ir mana vaina. Man vajadzēja pagaidīt, kamēr atvērs banku, vai arī atrast labu, drošu vietu, kur naudu noglabāt. Bet sagadījās tik daudz notikumu …
— Neraizējieties nenieka, — Puķes mani mierināja. — Mēs jums to atdosim.
— Lieliski, — es noteicu, — bet vai viņam tiešām jārunā šajā balsī?
— Kas vainas balsij?
— Pie velna, — es iesaucos, — lai jau runā! Es gribu ar jums aprunāties, varbūt pat strīdēties, un tāpēc tas nav jēdzīgi, bet lai paliek — ko tad no viņa var gribēt.
— Labi, runāsim citā balsī, — Puķes atteica un teikuma vidū sāka runāt lietišķā balsī.
— Sirsnīgi pateicos, — es sacīju.
— Jūs taču atceraties, — Puķes turpināja, to reizi, kad mēs jums piezvanījām pa telefonu un lūdzām, lai jūs pārstāvētu mūs?
—r Protams, atceros. Bet reprezentēt jūs …