— Mēs varētu palīdzēt cilvēkiem ļoti
16-147? 241 dažādi, — Puķes apgalvoja/ — Mums nav katrā ziņā jābūt tādām, k^das redzat mūs pašreiz. Mēs varam pārvērsties jebkuros jums nepieciešamos augos. Varām radīt jums milzīgu ekonomisku resursu uzkrājumu. Mēs varam kļūt par visiem tiem augiem, ko esat izmantojuši gadu gadiem, bet būsim labākas nekā jūsu līdzšinējais iztikas avots. Mēs varam kļūt par labāku uzturu, labākiem būvmateriāliem, par labāku šķiedru. Nosauciet no augu valsts, ko vien vēlaties, un mēs par to pārvērtīsimies.
— Jūs gribat teikt, ka mēs jūs varētu ēst, varētu nozāģēt, lai taisītu baļķus, un ieaust audumos? Un jūs būtu ar mieru?
Par atbildi atskanēja kaut kas līdzīgs nopūtai.
— Kā lai jums to izskaidro? Apēdiet vienu no mums, un tomēr mēs paliksim. Nozāģējiet vienu koku, paliks citi. Mums visām ir viena dzīvība: jūs nekad nevarētu nogalināt mūs visas, nekad nevarētu apēst visas. Mūsu dzīvība ir mūsu smadzenēs, nervu sistēmā, mūsu saknēs, sīpolos un gurnos. Mums nebūtu iebildumu, ja jūs patērētu mūs, ja vien mēs ar to varētu jums palīdzēt.
Turklāt mēs nepārvērstos par tiem izmantojamiem augiem vien, pie kuriem esat pieraduši. Mēs varētu kļūt par tādiem graudaugiem un pārvērsties par tādiem kokiem, par kādiem jūs nekad neesat pat dzirdējuši. Mēs varētu pieskaņoties jebkurai augsnei, jebkuram klimatam. Varētu augt, kur vien jūs vēlētos. Jums vajadzīgi ārstniecības līdzekļi, zāles. Lai tikai jūsu farmaceiti pasaka mums, kas viņiem nepieciešams, un mēs tūliņ pārvērtīsimies par to. Mēs būsim augi uz pasūtījuma.
— Jūs dotu mums visu to, — es sacīju, — un turklāt vēl savas zināšanas?
— Jā.
— Un kas mums butu jādara no savas puses?
— Jūs dosiet pretī savas zināšanas. Jūs strādāsiet ar mums kopā, lai izmantotu visas tās zināšanas, ko mēs esam uzkrājušas. Jūs piešķirsiet mums izpausmi, jo mēs pašas to nespējam. Mēs gan zinām ļoti daudz, bet zināšanām vien nav nekādas vērtības, ja nevar tās izmantot. Mēs ļoti gribam likt tās lietā, mēs alkstam sadarboties ar saprātīgām būtnēm, kas spēj izmantot visu to, ko mēs varam tām dot, lai mēs varētu izjust piepildījumu, kas mums pašām liegts. Bez tam, protams, mēs ceram, ka kopīgi mums būtu vieglāk noārdīt 'laika robežas, kas mūs šķir no citām pasaulēm.
— Bet kādēļ jūs ap Milvilu apjozāt laika barjeru?
— Lai pievērstu jūsu pasaules uzmanību mums. Lai cilvēki dabūtu zināt, ka mēs esam šeit un gaidām.
— Bet jūs to būtu varējušas pateikt kādam no tiem cilvēkiem, ar kuriem sarunājaties, un tie savukārt būtu darījuši to zināmu pārējai pasaulei. Jūs droši vien kādam jau esat par to ieminējušās. Piemēram, Kleinajam Grantam.
— Jā, Kleinajam Grantam. Un citiem arī.
— Tie būtu varējuši nest jūsu vēstis tautā.
— Kas viņiem būtu ticējis? Viņi taču būtu noturēti par — kā jūs to mēdzat teikt — jukušiem.
— Jā, saprotu, — es atteicu. — Neviens nebūtu uzklausījis to, ko teiktu Grants. Bet bija taču arī vēl citi.
— Mēs varam nodibināt kontaktu vienīgi ar cilvēkiem, kam ir īpašas gara dotības, — Puķes paskaidroja. — Mēs saprotam daudzu cilvēku domas, tomēr viņi nespēj saprast mūs. Bet, lai mums ticētu, lai mūs pazītu, ir nepieciešams mūs saprast.
— Jūs gribat teikt, ka vienīgi savādnieki …
— Diemžēl, tā laikam ir, — Puķes piekrita.
Ja tā labi padomāja, tas viss izklausījās ticami. Vislabākais sakarnieks, ko tām izdevies atrast, ir Tapers Tailers, un, kaut arī Kleinais ir pilnīgi normāls cilvēks, neviens tomēr neiedomāsies uzskatīt viņu par solīdu pilsoni.
Brītiņu sēdēju klusēdams un pārdomāju, kādēļ tās meklējušas kontaktu ar mani un Džeraldu Šērvudu. Ar mums tomēr bija mazliet citādi. Šērvudu tās uzmeklējušas tādēļ, ka viņš varēja būt tām noderīgs; viņš varēja izgatavot tām telefona aparātus un izveidot sistēmu, kas dod tām rīcības kapitālu. Bet mani? Tādēļ, ka tēvs tās audzējis un kopis? Ļoti gribējās ticēt, ka esmu izraudzīts šā iemesla dēļ.
— Nu labi, — es beidzot sacīju, — man šķiet, ka esmu sapratis. Bet ko jūs teiksiet par sēklu viesuli?
— Mēs iesējām parauglauciņu, — tās atbildēja, >— lai cilvēki redzētu, cik lielas ir mūsu pārvēršanās spējas.
«Nav iespējams viņas pieveikt,» es nodomāju. «Jautā ko jautādams, atbilde viņām vienmēr gatava.»
Es pat lāgā nezināju, vai biju cerējis tikt pie kādas īstas skaidrības un vai vispār vēlējos kaut ko no tām panākt. Varbūt sirds dziļumos vēlējos tikai vienu — tikt atpakaļ uz Milvilu.
Un varbūt aiz visa slēpjas vienīgi Tapers. Varbūt tādu Puķu nemaz nav. Varbūt viss ir tikai nejēdzīgs joks, ko Tapers sagudrojis savā vājajā prātiņā, kvernēdams te desmit gadus, vingrinājies un pūlējies, lai beigās varētu mūs visus piemuļķot.
Nē, tās ir blēņas — Tapers to nespēj, viņam par maz sajēgas. Viņam šādai izdomai nepietiek prāta. Ne viņš tādu joku spēj izdomāt, ne realizēt. Bez tam — viņš taču atrodas šeit, un arī es atrodos šeit, un tas vairs nav nekāds joks.
Lēnām uzrausos kājās un pagriezos pret no- kalni, kuras pakājē atradās apmetne un spožajā mēnesnīcā tumšā klaidā pletās mējās puķes. Tapers joprojām sēdēja, kur sēdējis, tikai tagad, sakņupis uz priekšu, ar degunu gandrīz atsities pret zemi, bija cieši aizmidzis un klusītēm krāca."
Puķu smarža šai brīdī likās stiprāka, mēness gaisma virmoja, un man šķita, ka uz nogāzes kaut kur gabaliņu tālāk kāds ir. Piepūlēju acis, cik spēju, lai to ieraudzītu, un vienu mirkli man pat likās, ka esmu to pamanījis, bet tas atkal izgaisa manam skatienam, kaut gan es jutu, ka tas joprojām tur ir.
Nakts bija pilna mēļa noslēpuma un kāda saprāta, un tas gaidīja tikai vārdu — vārdu, lai nonāktu no pakalna lejā pie manis un sāktu ar mani runāt, lai mēs varētu sarunāties kā divi draugi, kuriem nevajag tulka, lai varētu apsēsties pie ugunskura un notērzēt līdz rītam.
«Gatavs?» vaicāja Neredzamais.
Nesapratu, vai tiešām atskanējis šis vārds vai arī tikai manās smadzenēs dzimusi nojausma, ko radījis mēļais noslēpums un mēnesnīca.
— Jā, — atbildēju, — esmu gatavs. Darīšu visu, ko spēšu.
Noliecos, ievīstīju laika mašīnu savos svārkos, paņēmu tīstokli padusē un devos augšup pa nogāzi. Zināju, ka Neredzamais ir tur augša, gaida mani, un man pār muguru sāka skraidīt sīki tirpuļi. Varbūt tās bija bailes, kaut gan īstu baiļu nejutu.
24 (i
Nonācu līdz tai vietai, kur gaidīja Neredzamais, un, kaut arī nevarēja to redzēt, jutu, ka tas nāk soli solī man blakus.
— Es no tevis nebaidos, — es balsī ierunājos.
Atbildes nebija. Bet tas.nāca man līdzās. Mēs pārgājām pāri kalna korei un tad nogājām lejā pa nogāzi ielejā, kur kādā citā pasaulē atradās siltumnīca un dārzs.
«Mazliet pa kreisi,» pamācīja Neredzamais, kas gāja šai naktī kopā ar mani, «un tad taisni uz priekšu.»
Pagriezos mazliet pa kreisi un pēc tam gāju taisni uz priekšu.
«Vēl dažus soļus,» sacīja neredzamā būtne.
Apstājos un pagriezu galvu, lai paskatītos uz Neredzamo, bet tur neviena nebija. Ja tas arī bija tur bijis, tad tagad izgaisis.
Vakaru pusē mēness bija atplētis zeltainu rīkli. Visa pasaule šķita pamesta un tukša, sudrabainā nogāze izskatījās alkatīga. Zili melnajās debesīs trizuļoja un vizuļoja tūkstošiem mazu, skadru acu, vizuļoja saltā vienaldzībā.