Otrā pusē nogāzei pie pusizdzisuša ugunskura snauda manas cilts cilvēks, un viņam bija labi, jo viņš apveltīts ar talantu, kāda man nav, — šai brīdī es jo skaidrāk apzinājos, ka man tā nav, — ar talantu pastiept roku un satvert kādas citas pasaules apdzīvotāja roku (ķepu vai ķetnu, vai pleznu) un savā izmežģītajā prātiņā pārtulkot šo svešās būtnes pieskārienu saprotamā valodā.
Vēlreiz paraudzījos mēness zelta rīklē, paspēru divus soļus uz priekšu un no alkatīgās, svešās pasaules iegāju tieši savā dārzā.
15
Aizsegdami mēnesi, pa debesīm joprojām joņoja saplosīti mākoņi. Austrumu pusē svēd- roja pirmā rītausmas blāzma. Manas mājas logos spīdēja gaisma, un es zināju, ka tur Džeralds Šērvuds un pārējie mani gaida. Pa kreisi no manis atradās siltumnīca, un koks, kas auga pie tās, spokaini slēja zarus pret piekalnīti aiz siltumnīcas.
Sāku iet un pēkšņi sajutu, ka man kaut kas skrāpējas gar bikšu starām. Iztrūcies palūkojos lejup un ieraudzīju, ka esmu iemaldījies krūmājā.
Kad pēdējo reizi redzēju savu dārzu, tur nekādu krūmu nebija, tur auga vienīgi purpurkrāsas puķes. Bet, man šķiet, es sapratu, kas noticis, jau pirms noliecos, lai augus tuvāk aplūkotu.
Notupies es agrīnās rītausmas sirmajā mijkrēslī sāku pētīt zemi visapkārt un redzēju, ka puķu vairs nav. Puķu puduru vietā tagad slējās sīku krūmiņu biezoknis; krūmiņi bija varbūt mazliet, bet ne daudz augstāki par puķēm.
Zemē tupēdams, jutu, ka mani pārņem sai- tums, jo vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka krūmi nav nekas cits kā tās pašas puķes, bet Puķes pārvērtušas šai vietā augošos ziedus par maziem krūmiņiem. Manī modās kaisla vēlēšanās uzzināt, kālab viņas to darījušas.
«Pat šeit,» es domāju, «pat šeit tās izstiepj rokas pēc mums. Pat šeit tās izspēlē savus trikus un izliek mums lamatas. Un tās var darīt visu, ko vien iedomājas. Ja arī viņām šis Zemes nostūris vēl nepieder, viņas tomēr var brīvi te rīkoties, jo norobežojušas mūs ar laika kupolu.»
Pastiepu roku, aptaustīju vienu zariņu un jutu, ka visa zara garumā sabrieduši maigi pumpuri. īsti pavasara pumpuri, no kuriem pēc dažām dienām izraisīsies lapiņas. Pavasara pumpuri vasaras pilnbriedā!
Es biju tām noticējis. Pašās beigās, tajā īsajā brīdī, kad Tapers pārstāja runāt un iesnaudās pie ugunskura un kad pakalnā gadījās būtne, kas runāja ar mani un pavadīja mani mājup, tajā brīdī es biju viņām ticējis.
Vai pakalnā tiešām kāds bija? Vai kāds nāca man blakus? Gluži nosvīdu, par to domādams.
Padusē sajutu ievīstīto laika mašīnas bumbuli un sapratu — tas ir talismans, apliecinājums, ka tā otra pasaule tiešām eksistē. Tātad ir jātic.
Atcerējos, ka Puķes nosolījās — es savu naudu dabūšot atpakaļ, viņas pat galvoja par to. Es atkal biju mājās, bet no pusotra tūkstoša dolāru ne vēsts.
Piecēlos kājās un sāku iet uz mājas pusi, bet tad apdomājos. Pagriezos atpakaļ un kāpu augšup pa nogāzi uz daktera Fabiana māju. Spriedu, ka būtu visai prātīgi pamest skatienu uz to, kas notiek viņpus barjeras. Ļautiņi, kas mājā mani gaida, var pagaidīt vēl kādu brītiņu.
Sasniedzu pakalna virsotni un paraudzījos uz rītiem. Tur aiz pilsētiņas robežām dega vesela virkne ugunskuru un zibēja šurp un turp joņojošu mašīnu ugunis. Pār debesīm no vienas puses uz otru lēni slīdēja tievs, zilgans starmeša pirksts. Vienā vietā, kas šķita mazliet tuvāk, blāzmoja lielāka gaisma nekā citur. Tur, likās, rosījās sevišķi daudz ļaužu.
Ieskatoties pamatīgāk, ieraudzīju tvaika ekskavatoru un tam abās pusēs lielas melnas zemes kaudzes. Varēju pat sadzirdēt neskaidru varenā kausa metāla klaudzoņu, tam izmetot savu kravu un slīdot atpakaļ bedrē pēc jaunas. Sapratu, ka cilvēki mēģina izrakties cauri barjerai.
Pa ielu grabēdama brauca kāda mašīna un iegriezās celiņā pie mājas, pie kuras es stāvēju.
«Dakteris,» es nodomāju. «Izcelts tieši no gultas agrā rīta stundā un tagad atgriežas
mājās.»
Pārgāju pāri zālājam un apgāju apkārt mājai. Mašīna tikko bija apstājusies uz cietās piebrauktuves, un dakteris kāpa ārā.
— Dakter, — ierunājos, — tas esmu es, Breds.
Viņš pagriezās un, acis piemiedzis, nopētīja mani.
— O, — viņš gurdā balsī sacīja, — tātad tu esi atgriezies. Zini, tavā mājā tevi gaida ļaudis.
Viņš bija tik noguris, ka pat nebrīnījās par manu atgriešanos, acīmredzot tā nomocījies, ka viņam viss vienalga.
šļūcošiem soļiem viņš panācās uz priekšu, un es pēkšņi ieraudzīju, ka dakteris kļuvis vecs. Protams, es zināju, ka viņš vairs nav nekāds jauneklis, tomēr līdz šim viņš nekad man nebija licies tiešām vecs. Tagad es to redzēju: viegli sakumpušie kamieši, kājas, kas tikko cilājās, kad viņš nāca man pretī, bikšu staras, kas vaļīgi kūļājās ap stilbiem, un grumbu vagas sejā.
— Floids Koldvels, — viņš sacīja. — Biju pie Floida. Viņam uznākusi sirdslēkme. Tāds stiprs, dūšīgs vīrs kā viņš, un pēkšņi — sirdslēkme.
— Kā viņam klājas?
— Darīju, ko varēju. Viņam vajadzētu gulēt slimnīcā, kur būtu pilnīgs miers, bet es nevaru viņu turp nogādāt. Kamēr pilsētai apkārt barjera, nevaru nogādāt viņu tur, kur viņam vajadzētu būt. Nezinu, Bred. Nezinu, kas ar mums notiks. Misis Jensenu šorīt vajadzēja operēt. Vēzis. Protams, dzīvotāja viņa nav, taču operācija dotu viņai iespēju nodzīvot vēl dažus mēnešus, varbūt pat dažus gadus. Bet viņu nekādi nevar nogādāt uz slimnīcu. Mazā Hopkinsu meitene regulāri brauca pie speciālista, un tas viņai lieliski palīdzēja. De- kers — varbūt esi par viņu dzirdējis. Viņš ir pirmšķirīgs speciālists. Mēs kādreiz strādājām kopā klīnikā.
Viņš nostājās man pretī.
— Vai tagad tu redzi? — viņš sacīja. — Es nespēju šiem cilvēkiem palīdzēt. So to jau varu, bet ar to nepietiek. Nevaru veikt tādus darbus, nespēju tikt galā viens ar visu. Citā reizē es viņus aizsūtītu kur nu kuro — pie ārstiem, kas varētu viņiem līdzēt. Bet tagad — nekā. Pirmo reizi mūžā nespēju palīdzēt saviem slimniekiem.
— Jūs to pārāk ņemat pie sirds, — es ieminējos.
Viņš palūkojās manī kā sagrauzts cilvēks, kā noguris un sagrauzts cilvēks.
— Es citādi neprotu, — viņš teica. — Visus šos gadus viņi man ir uzticējušies.
— Kā klājas Kleinajam? — es iejautājos. — Jūs droši vien zināt.
Dakteris nikni nošņācās.
— Tas sasodītais stulbenis aizlaidies.
— No slimnīcas?
— No kurienes tad vēl! Tikko palicis bez uzraudzības, tā saģērbies un prom. Viņš taču mūža dienu bijis sīks nelietis un ar prātu nekad nav varējis lepoties. Izmeklējušies viņu visur, bet vēl līdz šim nav atraduši.
— Droši vien gribēja tikt mājās, — es noteicu.
— Droši vien, — dakteris piekrita. — Paklau, kas tur bijis ar kādu telefona aparātu, vai, kas atrasts viņa būdā?
Es paraustīju plecus.
— Hairams teica, ka esot atradis.
Dakteris nenovērsa no manis acu.
— Un tu neko par to nezini?
— Neko lielu, — es atteicu.
— Nansija stāstījusi, ka tu esot bijis kādā citā pasaulē vai kaut ko tamlīdzīgu. Kas tās par runām?
— Nansija pati jums to teica?
Viņš papurināja galvu.
- Nē, man to pateica Džeralds. Viņš prasīja man padomu, ko darīt. Viņš baidījās, ja par to kādam ieminēšoties, tad visa pilsēta būšot kājās.