— Un ko jūs?
— Teicu viņam, lai nesaka neko. Cilvēki jau tā ir gluži kā bez prāta. Viņš tiem pastāstīja, ko tu teicis par puķēm. Kaut ko taču viņam vajadzēja sacīt.
— Dakter, — es teicu, — te norisinās kaut kas pavisam dīvains. Es pats lāgā nesaprotu. Nerunāsim vairs par to. Labāk pastāstiet man, kas te notiek patlaban. Kas tie par ugunskuriem tur viņā pusē?
— Tos sakūruši kareivji, — viņš paskaidroja. — Tur atsūtīts karaspēks. Viņi aplenkuši pilsētu. Gatavā elle, Bred. Mēs netiekam ārā, neviens netiek pie mums iekšā, bet šie vēl izsaukuši karaspēku. Nesaprotu, kāda tam visam jēga. Desmit jūdžu apkārtnē no barjeras visi iedzīvotāji evakuēti, gaisā patrulē lidmašīnas, atbraukuši pat vairāki tanki. Šorīt viņi mēģināja barjeru uzspridzināt, bet panāca tikai to, ka izspridzināja bedri Džeka Fišera ganībās. Velti izniekojuši dinamītu.
— Tagad laikam viņi grib izrakties barjerai pa apakšu, — es ieminējos.
— Viņi grib daudz ko, — dakteris atteica. — Virs pilsētas palaida helikopterus, kas mēģināja nolaisties pilsētā. Laikam bija iedomājušies, ka barjerai ir tikai sienas, bet jumta nav. Tomēr drīz vien pārliecinājās, ka jumts ir gan. Viņi blēņojās visu pēcpusdienu, sadauzīja divus helikopterus, bet tad laikam saprata, ka barjerai ir kupola forma. Tā mūs ieslēgusi no visām pusēm. Kā tāds ziepju burbulis, saproti. Un tad vēl sabrauca tie stulbeņi žurnālisti — kad es tev saku, Bred, vesela armija. Ne televīzijā, ne pa radio, nedz avīzēs neredz un nedzird neko citu kā Milvilu.
— Ir jau arī sensācija, — es sacīju.
— Ir jau, ir. Bet man, Bred, prāts nav mierīgs. Pilsētiņa šobrīd atrodas kā uz pulvera mucas. Cilvēkiem nervi līdz pēdīgajam saspīlēti. Visi ir pārbijušies un drebelīgi. Man šķiet, vajadzētu tikai skaļāk sasist plaukstas, un visa pilsēta būtu panikā.
Viņš pienāca man tuvāk.
— Ko tu domā darīt, Bred?
lešu uz mājām. Tur mani gaida cilvēki. Vai nāksiet līdzi? y Viņš papurināja galvu.
— Nē, biju tur labu brīdi, bet tad mani izsauca pie Floida. Esmu pagalam noguris. Iešu gulēt.
Viņš uzgrieza man muguru un lēnām šļūca projām, bet tad pagriezās atpakaļ.
— Esi uzmanīgs, zēn, — viņš brīdināja. — Cilvēki daudz melš par tām puķēm. Viņi saka, ja tavs tēvs nebūtu sācis tās audzēt, tagad nekas nebūtu noticis. Daudzi domā, ka tavs tēvs savā laikā uzsācis kādu sazvērestību un tu tagad to turpinot.
— Būšu piesardzīgs, — es atteicu.
16
Visi bija sapulcējušies dzīvojamā istabā. Tiklīdz iegāju pa virtuves durvīm, Hairams Martins mani tūliņ pamanīja.
— Tur viņš ir! — Hairams ierējās, pie- traukdamies kājās un mezdamies uz virtuvi.
Pusceļā viņš apstājās un ļauni paskatījās uz mani.
Vajadzēja gan tev daudz laika, kamēr pārradies, — viņš sacīja.
Es viņam neatbildēju.
Noliku svārkos ievīstīto laika aparātu uz
virtuves galda. Viens svārku stūris atlocījās, un dažādos leņķos izvietotās lēcas iedzirkstī- jās griestu spuldzes gaismā.
Hairams soli atkāpās.
— Kas tas tāds? — viņš noprasīja.
— Kaut kas, ko atnesu līdzi, — es atteicu. — Man šķiet, tā ir laika mašīna.
Kafijas kanna stavēja uz gāzes plīts, kuras liesma bija nogriezta pavisam zemu. Izlietnē bija sakrautas netīras kafijas tases, cukurtraukam noņemts vāciņš un uz virtuves plaukta izbiris cukurs.
Pārējie, kas atradās dzīvojamā istabā, drūzmējās durvīs, un viņu bija daudz vairāk, nekā es biju gaidījis.
Hairarnam pa pēdām sekoja Nansija un tūliņ pienāca pie manis. Viņa pastiepa roku un uzlika to uz mana delma.
— Sveiks un vesels, — viņa /nani uzrunāja.
— Tiku cauri ar vieglām izbailēm, — es atbildēju.
Skatījos viņā un domāju, cik viņa skaista, daudz skaistāka, nekā saglabājusies man atmiņā, skaistāka nekā senajās skolas dienās, kad man, viņā raugoties, acu priekšā sijājās zelta putekļi. Tepat man blakus viņa bija daudz daiļāka, nekā atmiņā glabāta.
Piegāju viņai pavisam klāt un apliku roku apkārt. Uz mirkli viņa pieglauda galvu man pie pleca, tad atkal izslējās taisni. Cik viņa bija silta un maiga! Es nožēloju, ka šis mir
klis ir tik īss, bet pārejie vēroja mūs un gaidīja.
— Esmu zvanījis uz vairakam vietām, — ierunājās Džeralds Šērvuds. — Senators Gibss brauks šurp, lai tevi sastaptu. Viņam līdzi būs kāds no Valsts departamenta. Tas bija viss, Bred, ko tik īsā laikā varēju izdarīt.
— Pilnīgi pietiek ar to pašu, — es noteicu.
Tagad, stāvot paša mājas virtuvē, kur man
līdzās bija Nansija, palsajā rītausmā silti spīdēja lampas gaisma un visapkārt atradās vecie, pazīstamie priekšmeti, nesen redzētā svešā pasaule atkāpās, kļuva bālāka un tās draudi — ja tie vispār bija draudi — vairs nelikās tik bīstami.
— Bet es gribu zināt, — iejaucās Toms Prestons, — kas tās par pasakām, ko Džeralds melš par tava tēva puķēm.
— Jā, — ierunājās arī mērs Higijs Mor- riss, — kāds ar visu sakars puķēm?
Hairams neteica neko, bet, zobus atžņie- bis, skatījās uz mani.
— Džentlmeņi, — ieteicās advokāts Ni- kolss, — tā mēs nekur netiksim. Jābūt godīgiem. Jautāt varēsiet vēlāk. Vispirms lai Breds pastāsta visu, ko zina.
— Viss, ko viņš varēs pateikt, būs vairāk, nekā zinām mēs, — piebilda Džo īvenss.
— Labi, — piekrita Higijs, — mēs labprāt paklausīsimies.
257
— Bet vispirms, — teica Hairams, — es
17-1472
gribu zināt, kas ir tas priekšmets tur uz galda. Varbūt tas ir bīstams. Varbūt tā ir bumba.
— Es nezinu, kas tas ir, — atzinos. — Tam ir kaut kāds sakars ar laiku. Tas vada laiku. Varbūt to var nosaukt par laika kameru vai par laika mašīnu — kā jums tīk.
Toms Prestons iespurdzās, bet Hairams atkal atžņieba zobus.
Uz sliekšņa blakus mācītājam Sailasam Midltonam, kas sludināja baznīcā tepat otrpus ielas, stāvēja pāters Flenegens, mūsu pilsētas vienīgais katoļu priesteris. Tagad vecais priesteris klusi ierunājās, tik klusi, ka viņa balss saplūda ar nespodro lampas gaismu un palso rītausmu.
— Es mazāk par jums visiem ticu tam, ka pasaule ir kaut kas tāds, kas spēj pārgrozīt laiku, vai tam, ka puķēm var būt kāds sakars ar visu, kas noticis Milvilā. Tās ir iespējas, ko mans prāts liedzas saprast. Tomēr atšķirībā no jums pārējiem esmu ar mieru vispirms noklausīties un tikai tad spriest.
— Centīšos jums pastāstīt, — es sacīju,
— centīšos pastāstīt visu tieši tā, kā tas norisinājās.
— Alfs Pītersons gribēja ar tevi runāt, — Nansija teica, — viņš zvanīja vismaz reizes desmit.
— Vai viņš atstāja savu numuru?
— Jā, es to pierakstīju.
— Tas nav steidzami, — Higijs iejaucās.
— Mēs vispirms gribam visu dzirdēt.
— Varbūt, — ieteicās Nansijas tēvs, — tu tomēr labāk mums tūliņ visu izstāstītu. Iesim dzīvojamā istabā, tur būs ērtāk.
Sagājām dzīvojamā istabā un apsēdāmies.-
— Nu, draudziņ, — vēlīgi sacīja Higijs,
— šauj tik vaļā!
Es labprāt būtu viņu nožņaudzis. Kad uzmetu viņam skatienu, man šķiet, viņš ļoti labi saprata, ko pret viņu jūtu.
— Mēs sēdēsim pavisam klusu, — viņš apsolīja, — un uzklausīsim tevi.