Pagaidīju, kamēr viņi nomierinās, tad sacīju:
— Man jasak ar vakarrītu, ar to brīdi, kad mana mašīna bija sadauzīta un es, atgriezies mājās, ieraudzīju šūpolēs sēžam Taperu Tai- leru.
Higijs uzlēca kājās.
— Tu esi jucis! — viņš iesaucās. — Tapers taču jau gadiem ilgi ir pazudis.
Arī Hairams pielēca kājās.
— Tu tātad mani piemuļķoji, — viņš ierēcās, — kad teicu tev, ka Toms runājis ar Taperu!
— Es tev meloju, — atbildēju viņam.
— Gribot negribot bija jāmelo. Es pats nesapratu, kas notiek, bet tu mācies man virsū kā miegs.
— Bred, tu atzīsties, ka esi melojis? — ievaicājās mācītājs Sailass Midltons.
17*
259
— Jā, protams. Tas gorilla taču bija mani piespiedis pie sienas ..,
— Ja lu esi melojis vienreiz, vari sameloties atkal, — ieķērcās Toms Prestons. — Kā lai mēs ticam tam, ko tu saki?
— Zini, Tom, — es sacīju, — es nedodu ne pliku vērdiņu par to, vai tu man tici vai netici.
Visi atkal apsēdās un blenza uz mani, un es sapratu, ka esmu izturējies bērnišķīgi, bet viņi bija aizdevuši man trakas dusmas.
— Es ieteiktu, — atkal ierunājās pāters Flenegens, — ka mums vajadzētu vēlreiz sākt no jauna mēģināt visiem spēkiem noturēties pieklājības robežās.
— Jā, es arī lūdzu to pašu, — drūmi noteica Higijs. — Palieciet jel visi klusu.
Pametu skatienu visapkārt. Neviens nebilda ne vārda. Džeralds Šērvuds man nopietni pamāja ar galvu.
Dziji ievilku elpu un sāku stāstīt.
— Varbūt, — es sacīju, — man vajadzētu sākt pat ar agrākiem notikumiem, — ar to brīdi, kad Toms Prestons atsūtīja Edu Ādleru pie manis noņemt telefona aparātu.
— Tu biji parādā par trim mēnešiem, — iespiedzās Prestons. — Tu pat nebiji…
— Tom! — advokāts Nikolss viņu skarbi apsauca.
Toms atzvēlās krēslā un piepūtās.
Es turpināju un izstāstīju visu — par Kleino Grantu un telefona aparātu, ko atradu savā kantorī, un to, ko man stāstīja Alfs Pī- tersons, un to, ka aizbraucu uz Granta būdu.
Izstāstīju visu, noklusēju vienīgi to, ko zināju par Džeraldu Šērvudu, un to, ka viņš ražo telefona aparātus. Domāju, ka man nav tiesību to pieminēt.
— Vai jums ir kādi jautājumi? — beigās noprasīju.
— Cik tik uziet, — atbildēja advokāts Ni- kolss, — bet turpini vien, pabeidz savu stāstu. Vai citi domā tāpat?
Higijs Morriss kaut ko nonurdēja, tad piebilda:
— Es domāju tāpat.
— Es gan tā nedomāju, — kodīgi atsaucās Prestons. — Džeralds mums sacīja, ka Nansija runājusi ar Bredu pa telefonu. Bet viņš nepateica, kā tas darīts. Viņa droši vien izmantojusi vienu no tiem aparātiem.
— Manējo, — paskaidroja Šērvuds. — Man tāds ir jau daudzus gadus.
; — Jūs man par to nekad neesat neko bildis, Džerald, — sacīja Higijs.
— Neienāca prātā, — strupi atteica Šērvuds.
— Man sāk likties, — atkal ierunājās Prestons, — ka te notikušas brīnumu zīmes, par ko mums nav bijis ne jausmas.
— Tur, — apstiprināja pāters Flenegens, — jums neapšaubāmi taisnība. Bet man šķiet, ka jaunais cilvēks pagaidām ir nokļuvis vēl tikai līdz sava stāsta sākumam.
[Jn es turpināju. Stāstīju visu, cik patiesi spēdams, ar visiem sīkumiem, ko vien varēju atcerēties.
Beidzot biju galā, un viņi visi sēdēja gluži nekustīgi, varbūt apstulboti, varbūt nobijušies; viņi, iespējams, neticēja it visam, ko biju stāstījis, bet kaut kam tomēr ticēja.
Pāters Flenegens mulsi sarosījās.
— Jauno cilvēk, — viņš jautāja, — vai esat absolūti pārliecināts, ka tā nav bijusi halucinācija?
— Es taču atnesu līdzi laika aparātu. Tā vairs nav nekāda halucinācija.
— Manuprāt, — sacīja Nikolss, — nav iespējams noliegt, ka patlaban notiek dīvainas lietas. Breda stāsts nav lielāka dīvainība kā barjera ap Milvilu.
— Nav, es saku, nav neviena, — ieķērcās Prestons, — kas spētu kaut ko izdarīt ar laiku, tāpēc ka laiks ir . .. laiks ir . ..
— Ļoti pareizi, — viņu pārtrauca Šērvuds, — neviens nezina neko par laiku. Turklāt laiks nav vienīgā parādība, pār kuru mēs nenieka nezinām. Ir taču vēl gravitācija. Visā pasaulē nav neviena cilvēka, kurš precīzi varētu pateikt, kas ir gravitācija.
— Es neticu nevienam viņa vārdam, — iecirtīgi noteica Hairams. — Viņš bija kaut kur noslēpies …
— Mēs taču pārmeklējām pilsētā pēdējo kaktu, — viņam aizrādīja Džo īvenss. — Nav tādas vietas, kur viņš būtu varējis paslēpties.
— Būtībā, — atkal ierunājās pāters Flene-.
gens, — nemaz nav svarīgi, vai mēs tam ticam vai neticam. Svarīgi ir, lai tam ticētu cilvēki, kas atbrauks no Vašingtonas.
Higijs izslējās krēslā staltāk. Viņš pagriezās pret Šērvudu.
— Jūs teicāt, ka Gibss braukšot šurp. Un atvedīšot kādu līdzi.
Šērvuds pamāja.
— Jā, kādu vīru no Valsts departamenta.
— Ko īsti Gibss sacīja?
— Viņš teica, ka braukšot tūliņ. Sarunas ar Bredu varot būt tikai profilaktiskas. Pēc tam viņš došoties atpakaļ un ziņošot. Viņš ieminējās, ka tā varbūt neesot nacionāla problēma vien. Mūsu valdībai vajadzēšot sazināties ar citām valdībām. Viņš gribēja uzzināt kaut ko vairāk. Bet es varēju pateikt viņam vienīgi to, ka mūsu pilsētā ir cilvēks, kas var sniegt tiešu informāciju.
— Viņi tātad gaidīs mūs otrpus barjeras. Jādomā, pie ceļa, kas ved no_ austrumiem.
— Arī man tā šķiet, — Šērvuds piekrita. — To mēs nenorunājām. Viņš man piezvanīs no kādas vietas otrpus barjeras, kad atbrauks.
— Patiesību sakot, — Higijs pieklusināja balsi, it kā viņam būtu sakāms kaut kas ļoti konfidenciāli, — ja vien mēs izkultos no šīs ķezas ar veselu ādu, tad mums būtu varen laimējies. Neviena cita pilsēta visā pasaules vēsturē nav piedzīvojusi tādu popularitāti, kāda pašlaik ir mums. Daudzus gadus tūristi bariem vien plūdīs šurp, lai paskatītos uz mums, lai tikai varētu stāstīt, ka bijuši Milvilā.
— Man šķiet, — sacīja pāters Flenegens, — ja tas viss ir taisnība, tad gan runa ir par kaut ko daudz svarīgāku nekā tas, vai mūsu pilsēta nākotnē spēs pievilināt tūristus.
— Jā, — piekrita Sailass Midltons, — tas nozīmē, ka esam sastapušies ar mums nepazīstamu dzīvības formu. Kā mēs pret to izturēsimies, tas izšķirs mūsu dzīvības vai nāves jautājumu. Turklāt izšķirs šo jautājumu ne tikai mums, tas ir, es gribēju teikt — ne tikai šīs pilsētiņas iedzīvotājiem vien. Tas var būt izšķirīgs visas cilvēces dzīvībai vai iznīcībai.
— Nu, paklausieties, — iečiepstējās Prestons, — jūs taču negribēsiet teikt, ka dažas puķes …
— Ak tu sasodītais muļķi! — iesaucās Šērvuds. — Tās nebūt nav tikai dažas puķes.
— Pareizi, — piekrita Džo Ivenss. — Nav runa par puķēm. Tā ir pilnīgi citāda dzīvības forma. Ne dzīvnieku, bet augu pasaule ar saprātīgām būtnēm.
— Turklāt, — es piebildu, — būtnes, kas uzkrājušas diezin cik citu saprātīgu būtņu zināšanas. Tās zina daudz ko tādu, ko mēs pat iedomāties nespējam.
— Nesaprotu, — Higijs stūrgalvīgi turējās pie sava, — kādēļ mums vajadzētu tik traki baidīties. Vēl nav gadījies, ka mēs nebūtu tikuši gaļā ar nezāļu kušķi. Mēs varam tas apsmidzināt ar ķimikālijām un …