— Nedomāju, — es iebildu, — ka mums būtu tik viegli tās iznīcināt, kā tu iedomājies. Bet, neiedziļinoties pašreiz šai tematā, jājautā: vai mēs gribam tās iznīcināt?
— Ko tad tu iedomājies! — iespiedzās Higijs. — Ļaut, lai tās savairojas un pārņem mūsu Zemi?
— Nevis pārņem, bet dzīvo kopā ar mums un sadarbojas ar mums.
— Bet barjera? — ķērca Hairams. — Visi laikam aizmirsuši barjeru!
— Neviens nav aizmirsis barjeru, — sacīja Nikolss. — Barjera ir tikai visas problēmas viena daļa. Vispirms atrisināsim problēmu un tad domāsim par barjeru.
— Ak tu žēlīgā debess! — ievaidējās Prestons. — Jūs taču runājat tā, it kā ticētu katram viņa vārdam.
— Ne gluži tā, — sacīja Sailass Midltons. — Bet tas, ko pastāstīja Breds, mums jāpieņem par izejas hipotēzi. Es negribu apgalvot, ka tas, ko viņš mums stāstīja, ir absolūti pareizi. Varbūt viņš šo to.sapratis aplam, varbūt vienu otru jautājumu uztvēris kļūdaini, taču šobrīd tā ir vienīgā praktiskā informācija, ko varam izmantot.
— Es neticu nevienam pašam vārdam, — stulbi noteica Hairams. — Mēs esam iepīti netīrā sazvērestībā, un es …
Satricinādams visu istabu, iezvanījās telefons.
Šērvuds aizgāja pie telefona.
— Tev, — viņš sacīja. — Atkal Alfs.
Pārgāju pāri istabai un paņēmu klausuli,
ko Šērvuds man pasniedza.
— Hallo, Alf, — sacīju.
— Ja nemaldos, — teica Alfs, — tu solījies piezvanīt. Pēc kādas stundas.
— Man gadījās negaidīts piedzīvojums.
— Es vairs neesmu vecajā vietā, — Alfs stāstīja. — No turienes visi evakuēti. Apmetos kādā motelī netālu no Kūna ielejas. Taisos pārcelties Uz Elmoru, jo šis motelis ir nožēlojams. Bet pirms aizbraukšanas no šejienes gribēju sazvanīties ar tevi.
— Labi, ka tu to darīji, — es teicu. — Gribu tev šo to pajautāt. Par institūtu Grīn- brairā.
— Jautā vien. Ko tu gribi zināt par institūtu?
— Kādas problēmas jums tur jarisina?
— Dažādas.
— Vai kādai no tām ir sakars ar augiem?
— Ar augiem?
— Nu, saproti jel — ar puķēm, nezālēm, dārzeņiem.
— Skaidrs. Pagaidi, padomāšu. Jā, dažas laikam ir bijušas.
— Piemēram?
— Viena bija tāda: vai augiem var piemist saprāts.
— Un ko tu secināji?
— Paklau, Bred!
— Tas ir svarīgi, Alf.
Labi, labi. Man bija tikai viens secinājums: tas nav iespējams. Augiem nav pamata iegūt saprātu. Nav nepieciešamā cēloņa, lai augs saprātīgi domātu. Pat ja augi iemantotu saprātu, no tā nebūtu nekāda labuma. Tie taču nespētu izmantot ne saprātu, ne savas zināšanas. Tiem nebūtu nekādas iespējas likt tās lietā. Turklāt pati augu struktūra nav tam piemērota. Augiem tad vajadzētu attīstīt jutekļus, kādu tiem nav, lai tie varētu apzināties apkārtējo pasauli. Tiem vajadzētu attīstīt smadzenes datu uzkrāšanai, attīstīt domāšanas mehānismu. Kad sāk par to domāt, Bred, nav nemaz grūti nonākt pie secinājuma. Augs pat necenstos iegūt saprātu. Es labu brīdi gudroju, lai sagrupētu visus argumentus, un beigās viss iznāca ļoti loģiski.
— Un tas ir viss?
— Nē, bija vēl viens jautājums. Kā izstrādāt vienkāršu metodi kaitīgu nezāļu iznīcināšanai, paturot prātā, ka šīs nezāles ļoti ātri piemērojas apstākļiem un relatīvi īsā laikā spēj kļūt imūnas pret visu, kas var apdraudēt to eksistenci.
— Tādas iespējas laikam gan nav, — es ieteicos.
— Ir, — Alfs atteica, — bet tikai viena. Un tā pati nay pārāk laba.
— Kas tā ir?
— Radiācija. Bet to nevar uzskatīt par vienkāršu metodi, ja augam patiesi ir augsta asimilācijas spēja.
— Tātad nav nekādas iespējas iznīcināt kādus ļoti panesīgus augus?
— Es teiktu, ka nav — vismaz cilvēkiem tāda nav zināma. Bet kādēļ tu visu to man jautā, Bred?
— Mēs varam nokļūt tamlīdzīgā situācijā. — Un es aši pastāstīju viņam šo to par Puķēm.
Viņš iesvilpās.
— Tu domā, ka esi visu pareizi sapratis?
— Neņemos droši apgalvot, Alf. Man šķiet, ka tā ir, bet galvot neņemos. Tas ir, es zinu, ka Puķes eksistē, bet…
— Bija vēl viens jautājums. Tas ir ciešā sakarā ar to, ko tu stāsti. Proti, man jautāja, kā cilvēki izturētos pret saskarsmi ar cita veida dzīvību un kādas attiecības varētu izveidoties. Vai tu domā, ka institūts? …
— Lieks jautājums, — es atteicu. — To pārzina tie paši ļaudis, kas pārzina telefona aparātus.
— Tā jau mēs pirmīt arī izdomājām. Atceries, runādami pa telefonu, kad barjera bija sākusi kustēties.
— Paklau, Alf, kā tu atbildēji uz pēdējo jautājumu? Par kontaktu ar citām būtnēm?
Viņš mazliet neveikli iesmējās.
— Ir neskaitāmas atbildes. Metode būtu atkarīga no šo būtņu rakstura. Bet vienmēr pastāvētu zināmas briesmas.
-— Un vairāk tu neatceries? Es gribēju luikt — vairāk tādu jautājumu nebija?
— Nevaru atcerēties, ka būtu bijuši vēl kādi. Pastāsti sīkāk, kas tur pie jums noticis.
Labprāt pastāstītu, bet nevaru. Te pie manis ir diezgan daudz ļaužu. Tātad tu pārcelsies uz Elmoru?
— Jā, kad būšu aizbraucis tur, es tev atkal piezvanīšu. Vai tu būsi mājās?
— Es taču nekur nevaru aiziet, — es atteicu.
Neviens nesarunājās, kamēr es biju pie telefona. Visi klausījās. Bet, tikko es beidzu ru- nat, Higijs svarīgi izslējās.
— Man šķiet, — viņš sacīja, — mums varbūt vajadzētu posties ceļā un iet sagaidīt senatoru. Domāju, man vajadzēs izraudzīt ap-
veikšanas komisiju. Visus, kas atrodas šai istabā, un vēl dažus citus. Varbūt dakteri Fa- bianu un varbūt…
— Mēr, — viņu pārtrauca Šērvuds, — vajadzētu gan atcerēties, ka šim apmeklējumam nav nekāda sakara ar oficiālām reprezenta- tīvām vizītēm. Šis gadījums ir daudz svarīgāks un pavisam neoficiāls. Breds ir vienīgais, ar kuru senatoram jāsatiekas. Vienīgi viņš var sniegt vajadzīgo informāciju un …
— Bet, — protestēja Higijs, — es tikai gribēju …
Mēs zinām, ko jūs gribējāt, — atteica
Šērvuds. Set es gribu norādīt tikai už vienu: ja Breds vēlas, lai viņam iet līdzi komisija, tad viņam ir tiesības izvēlēties to pašam.
— Bet mans oficiālais pienākums… — blēja Higijs.
— Tādā gadījumā kā šis, — sausi noteica Šērvuds, — jums nav nekāda oficiāla pienākuma.
— Džerald, — iebilda mērs, — esmu centies domāt par jums vislabāko. Esmu centies ;sevi pārliecināt…
— Mēr, — drūmi ierunājās Prestons, —nav nekādas vajadzības spēlēt paslēpes. Mums jārunā skaidra valoda. Te notiek kaut kas nelāgs, tiek rīkota sazvērestība vai kaut kas tamlīdzīgs. Tajā ir iejaukts Breds, tajā ir iejaukts Kleinais un . ..
— Un, — Šērvuds viņu pārtrauca, — ja jau tu esi tik pārliecināts, ka tiek rīkota sazvērestība, tad tajā esmu iejaukts arī es. Es taisīju telefona aparātus.
Higijs bezmaz aizrijās.
— Ko jūs taisījāt? — viņš pārjautāja.
— Es taisīju telefonus. Ražoju vairumā.
— Jums tātad viss jau sen zināms?