Šērvuds papurināja galvu.
— Es neko nezinu. Es tikai ražoju aparātus.
Higijs bezspēcīgi atkrita krēslā. Viņš žņaudzīja rokas, nenovērsdams no tām acu.
— Es nezinu, V viņš purpināja, — es neko vairs nesaprotu.
Bet es skaidri jutu, ka viņš saprot. Viņam pirmo reizi atausa gaisma, ka noticis kaut kas vairāk par neparastu dabas fenomenu, kas ar laiku izzudīs, pārvēršot Milvilu par izslavētu tūrisma vietu, uz kuru ik gadu plūdīs tūkstošiem ziņkārīgo. Redzēju, ka mērs Higijs Morriss pirmo reizi apjēdz: Milvilai un visai pasaulei izvirzīta problēma, kuras atrisināšanai nepietiek ar labu veiksmi un Tirdzniecības palātas gudrību vien.
— Man ir lūgums, — es sacīju.
— Kāds? — jautāja Higijs.
— Gribu dabūt atpakaļ savu telefona aparātu. To, kas atradās manā kantorī. To, kuram nav numuru diska.
Mērs paraudzījās uz Hairamu.
— Nē, nekas nebūs, — Hairams noteica.
— Es viņam to atpakaļ nedošu. Viņš jau tāpat nodarījis pietiekamu postu.
— Hairam, — brīdināja mērs.
— Labi jau, labi, — Hairams piekāpās.
— Ceru, ka viņš ar to aizrīsies.
— Manuprāt, — ieteicās pāters Flenegens,
— mēs visi rīkojamies visai nesaprātīgi. Pēc manām domām, visu šo notikumu vajadzētu mierīgi izanalizēt punktu pa punktam un tādā veidā …
Viņu pārtrauca tikšķi — skaļi, draudoši tikšķi, kas atbalsojās visā mājā kā paša likteņa soļi. Es tūliņ sapratu, ka tikšķi skan jau labu bridi, tikai sākumā Aie bija pavisam klusi, es tos pat dzirdēju, savā prātā brīnīdamies, no kā tie varētu Celties.
Bet tagad tie kļuva ar katru jaunu tikšķi skaļāki un dobjāki, un, kamēr mēs, bailēs bezmaz sastinguši, klausījāmies, tikšķi pārvērtās dobjā dunoņā, līdz dunoņa pārgāja varenos grandienos.
Mēs visi pārbijušies uztrūkāmies kājās, un es redzēju uz virtuves sienām uzblāzmojam un apdziestam gaismu, it kā virtuvē kāds pārmaiņus iedegtu un nodzēstu spēcīgu spuldzi; dreboša, starojoša gaisma uz mirkli apmirdzēja istabu, tad apdzisa un iekvēlojās no jauna.
— Skaidrs! — ierēcās Hairams, mezdamies uz virtuvi. — Es jau zināju, tiklīdz to ieraudzīju! Tūliņ zināju, ka no tās draud briesmas.
Es lēkšoju viņam pakaļ.
— Sargies! — es kliedzu. — Neskaries tai klāt!
Tā bija laika mašīna. Pacēlusies no galda, tā lidinājās gaisā. Tās iekšienē ar regulāriem piesitieniem pulsēja kāds varens spēks, kas, izdalīdamies grūdieniem, piepildīja istabu ar pērkonam līdzīgiem grandieniem. Uz galda zem laika mašīnas redzēju savus saņurcītos svārkus.
Sagrābu Hairamu aiz rokas un centos atvilkt atpakaļ, bet viņš lauzās tik uz priekšu, mēģinādams izraut no maksts pistoli,
Spoži iezalgodamies, agregāts sakustējās un strauji cēlās pret griestiem.
— Nevajag! — es iekliedzos, jo baidījos — tiklīdz tas atdursies pret griestiem, trauslās lēcas sašķīdīs drumslu drumslās.
Tad agregāts atsitās pret griestiem, bet ne- sašķīda. Ātrumu nesamazinājis, tas izurbās griestiem cauri. Stāvēju, neizpratnē blenzdams uz glīto, apaļo caurumu, ko mašīna bija izurbusi.
Dzirdēju, ka man aiz muguras nodun soļi, dzirdēju aizkrītam durvis un, pagriezies atpakaļ, redzēju, ka istaba ir tukša, vienīgi Nansija stāvēja pie kamīna.
— Nāc! — es viņai uzbrēcu, pats skriedams uz durvīm, kas veda ārā uz lievenēm.
Visi pārējie bija sastājušies pagalmā starp lievenēm un dzīvžogu, lūkodamies debesīs, kur mirguļoja spožums, strauji celdamies augšup.
Es pametu skatienu uz jumtu un ieraudzīju tur izsisto caurumu, ko ieskāva apdrupuši kārniņi, kas bija izcelti no vietas, agregātam laužoties ārā.
— Tur nu tas aizlido, — sacīja Džeralds Šērvuds, kas stāvēja rnan līdzās. — Diezin, kas tas tāds ir.
— Nezinu, — es atteicu. — Viņas man tīšām to iemānījušas. Iznerrojušas mani kā pēdīgo muļķi.
273
Es biju satraukts un dusmīgs, turklāt jutos pagalam apkaunots. Puķes tajā otrā pasaulē
18-1472
mani nelietīgi izmantojušas. Ar viltu piespiedušas mani ienest mūsu pasaulē priekšmetu, kuru pašas nav varējušas atgādāt šurp.
Nebija nekādas iespējas uzzināt, kādai vajadzībai tas domāts, kaut gan . .. diemžēl, mēs droši vien to visu drīz uzzināsim.
Hairams, neganti pārskaities, pagriezās pret mani.
— Nu tu panāci, ko gribēji! — viņš uzbrēca. — Nemēģini iestāstīt, ka tas tev iznāca netīšām, nemēģini izlikties, ka nezini, kas tas par daiktu. Velns viņu zina, kas tur ārpusē notiek, bet tu esi ar viņiem uz vienu roku.
Es necentos viņam atbildēt. Nezinu, ko būtu varējis teikt.
Hairams pienāca man soli tuvāk.
— Liecies mierā! — uzsauca Higijs. — Neaiztiec viņu!
Viņu vajadzētu kratīt kā pelumaisu, līdz visu izstāsta, — ķērca Hairams. — Ja mēs zinātu, kas tur īsti ir, mēs varētu …
— Es tev teicu — neaiztiec viņu! — Higijs atkārtoja.
— Tu man esi apriebies, — es sacīju Haira- mam, — tu man esi bijis pretīgs no laika gala. Vienīgais, ko gribu no tevis, atdod manu telefona aparātu. Turklāt labi drīz.
— Pagaidi tu man, nekrietneli! — Hairams ierējās un paspēra vēl soli uz manu pusi.
Higijs vienā lēcienā bija pie viņa un iespēra viņam pa stilba kaulu.
— Velns parāvis! — Higijs uzbrēca. — Ēs tev sacīju — liecies mierā!
Hairams sāka lēkāt uz vienas kājas un, otru pacēlis, berzēja sadauzīto stilba kaulu.
— Mēr, — viņš žēlabaini činkstēja, — kādēļ tu to darīji?
— Aizej un atnes aparātu, — Toms Prestons izrīkoja, — atnes un atdod viņam. Tad viņš varēs piezvanīt uz turieni un pastāstīt, cik smalki visu nostrādājis.
Man ļoti gribējās samizot viņus visus trīs, īpaši Hairamu un Tomu Prestonu. Bet es, protams, aptvēru, ka tas nav iespējams. Hairams bērnībā bija piekāvis mani pietiekami bieži, lai es zinātu, ka neesmu viņam pretinieks.
Higijs satvēra Hairamu un stūma uz vārtiem. Hairams gāja mēra pavadībā, mazliet pieklibodams. Toms Prestons atvēra vārtiņus, un visi trīs aizklumburoja pa ielu, atpakaļ nepaskatīdamies.
Tikai tagad es pamanīju, ka aizgājuši arī pārējie — visi, izņemot pāteru Flenegenu, Džeraldu Šērvudu un Nansiju, kas stāvēja uz lievenēm. Priesteris stāvēja mazliet nostāk, un, kad es uz viņu paraudzījos, viņš it kā atvainodamies paplēta rokas.
18*
275
— Nedusmojieties uz viņiem par to, ka viņi aizgāja, — viņš sacīja. — Viņi ir satraukti un samulsuši. Viņi izmantoja gadījumu, lai tiktu projām.
— Un jūs? — es vaicāju. — Jūs neesat satraukts?
— Nepavisam, — viņš atbildēja, — kaut gan mazliet samulsis esmu ari es. Nemaz nekautrējos atzīties jums, ka visā šajā notikumā, pēc manām domām, ir kaut kas ķecerīgs.
— Varbūt jūs pat atzīsieties, — es aši izmetu, — ka ticat tam, ko es stāstīju.
— Zināmas šaubas man sākumā bija, — viņš teica, — un es vēl tagad īsti nespēju no tām atbrīvoties. Bet caurums jūsu mājas jumtā ir ļoti spēcīgs arguments pret jebkādu skepticismu. Un es nepiekrītu jaunlaiku cinismam, kas tagad, šķiet, tik stipri nācis modē. Pēc manām domām, ij tagad pasaulē vēl pietiek vietas visādiem misticisma izvirdumiem.
Es būtu varējis viņam atbildēt, ka šajā notikuma nav nekā mistiska, ka tā otra pasaule ir īsta un neapšaubāma, ka tur spīd zvaigznes un saule, un mēness, ka esmu staigājis pa tās zemi un dzēris tās ūdeni, esmu elpojis tās gaisu un ka zem nagiem man vēl tagad ir tās pasaules smilts, jo es ar rokām izraku cilvēka galvaskausu no pakalna strauta malā.