— Ļaudis atgriezīsies, — sacīja pāters Fle- negens. — Viņiem vajadzēja uz brīdi aiziet, lai pārdomātu, lai klusībā apsvērtu no jums dzirdēto. Tas bija pārāk daudz vienā paņēmienā. Viņi atgriezīsies, arī es atgriezīšos, bet šai brīdī man daudz kas jāpārdomā.
Pa ielu šurp skrēja puiku bars. Kādu gaba- linu no mājas viņi apstājās un rādija ar pirkstiem uz jumtu. Viņi delverējās, šad tad iegrūda cits citam sānos pa dunkai un visādi draišķojās.
Pie apvāršņa parādījās šaura saules maliņa, un koku lapotne iemirdzējās spožā vasaras zaļumā.
Es pamāju uz zēnu pusi.
— Valodas jau paklīdušas, — es sacīju. — Pēc pusstundas visa pilsēta būs saskrējusi šurp un blenzīs uz jumtu.
17
Pūlis ārpusē bija kļuvis lielāks.
Neviens neko nedarīja. Cilvēki tikai stāvēja un skatījās — raudzījās uz caurumu jumtā un klusām sarunājās: ne ķērca, ne klaigāja, tikai sarunājās, it kā zinādami, ka jānotiek vēl kaut kam, un kavēja laiku, gaidīdami, kas tad īsti būs.
Šērvuds staigāja pa istabu šurp un turp.
— Gibsam drīz jāzvana, — viņš sacīja. — Nesaprotu, kas viņam lēcies. Nu jau varēja būt klāt un piezvanīt.
— Varbūt, — ieminējās Nansija, — viņu kaut kas aizkavējis, varbūt viņa lidmašīna nosebojusies. Varbūt uz ceļa gadījies sastrēgums.
Stāvēju pie loga un vēroju pūli. Es gandrīz visus* šos cilvēkus pazinu. Tie bija mani draugi un kaimiņi, un, ja vien tiem iešautos prātā nākt iekšā pagalmā un pieklauvēt pie durvīm, lai mani apciemotu, es viņiem nevarētu to liegt. Bet tagad viņi visi palika stāvam ārā, vēroja un nogaidīja. «Liekas,» es iedomājos, «ka mana māja ir krātiņš, bet es pats — no svešām zemēm atvests brīnum- zvērs.»
Vēl pirms divdesmit četrām stundām es biju gluži parasts šās pilsētiņas iedzīvotājs, kas te dzimis un uzaudzis šo pašu cilvēku acu priekšā, bet piepeši esmu kļuvis par izdzimumu, par kuriozitāti — varbūt daža laba galviņā par ļaundari, kas apdraud ja nu ne tieši viņa dzīvību, tad labklājību un dvēseles mieru katrā ziņā.
Šī pilsētiņa vairs nekad nekļūs tāda, kāda bijusi, un varbūt visa pasaule nekad vairs nebūs tāda, kāda bijusi līdz šim. Pat tad, ja barjera pazustu un Puķes vairs neinteresētos par mūsu Zemi, mēs būtu izsisti no tām ērtajām, šaurajām sliedēm, pa kurām braukdami ticējām, ka dzīvība, ko zinām un pazīstam, ir vienīgā dzīvība un mūsu izziņas ceļš ir vienīgais platais, taisnais un pamatīgi bruģētais ceļš.
Senatnē esot dzīvojuši milži, bet vēlāk tie iznīdēti. Troļļi, dēmoni, vilkači un visi citi tamlīdzīgi mošķi padzīti no mūsu dzīves, jo tie spēja eksistēt vienīgi neziņas tumšajos miglājos, kad pasaulē valdīja māņticība. Tagad mēs iepazīsim jaunu neziņu (gan citāda veida) un ari jaunu māņticību, jo māņticību baro zināšanu trūkums. Šis norādījums uz kādu citu pasauli atdzīvinās mūsu apziņā troļļus, milžus un sumpurņus pat tad, ja svešās pasaules iemītnieki nolems neielauzties pie mums vai arī mēs paši atradīsim kādu iespēju tos atvairīt. Vakaros pie kamīna tiks vienā gabalā tērgāts par šo svešo pasauli, un cilvēki neprātīgi, izmisīgi centīsies atrast racionālu izskaidrojumu baismām par visu, ko glabā tās milzīgie, neaptveramie plašumi, un no šiem prātojumiem vien bailes izaugs tik lielas, ka pārspēs visas reālās šausmas, ko varētu slēpt kāda sveša, nezināma pasaule. Mēs vairāk nekā jel kad agrāk bīsimies no visa, kas mīt tumsā aiz mūsu ugunskura šaurā gaismas loka.
Cilvēku uz ielas saradās arvien vairāk; visu laiku tie nāca un nāca klāt. Koka kūju uz ietves klaudzinādams, šurp steberēja Endr- jūsu vecaistēvs, attipināja arī Džonsu vecmāmuļa ar savu platmaļu cepuri galvā, atnāca «Laimīgo alas» krodzinieks Čarlijs Ilatons, atkritumu vācējs Bills Donovens grozījās pūlim pa priekšu, bet viņa sievu es nekur neredzēju, un man labprāt būtu gribējies uzzināt, vai Mirta un Džeks atbraukuši bērniem pakaļ. Varen kustīgs un runātīgs, it kā visu mūžu būtu nodzīvojis Milvilā un visus šejieniešus pazītu no bērna kājas, rosījās Geibs Tomass, smagās mašīnas šoferis, kurš pats pirmais tūdaļ pēc manis ietriecās barjerā.
Man līdzās kāds sakustējās, un es ieraudzīju, ka tā ir Nansija. Sapratu, ka viņa stāvējusi man blakus jau labu brīdi.
— Paskaties uz tiem tur, — es sacīju. — Viņi jūtas kā svētkos. Tūliņ sākšoties parāde.
— Tie ir vienkārši ļautiņi, — Nansija atteica. — Ko lielu no viņiem var gribēt? Man šķiet, Bred, tu no viņiem prasi pārāk daudz. Tu pat gribēji, lai tie vīri, kas bija sanākuši šeit, būtu uzreiz noticējuši visam, ko tu stāstīji, būtu pieņēmuši to bez ierunām un bez iebildumiem.
— Tavs tēvs ticēja, — es teicu.
— Tēvs ir citāds. Tēvs nav vidusmēra cilvēks. Turklāt viņš jau senāk kaut ko nojauta, viņš jau bija nedaudz sagatavots. Viņam taču pieder viens no tiem telefona aparātiem. Kaut ko viņš tomēr zināja.
— Maz, — es sacīju, — ļoti maz.
— Neesmu ar viņu runājusi. Mums nav bijis izdevības parunāties. Es taču nevarēju viņam neko jautāt tik daudzu klātbūtnē. Bet es zinu, ka tas viss skar arī viņu. Vai tas ir bīstami, Bred?
— Nedomāju vis. Nekādas briesmas nedraud no turienes, no tās svešās pasaules, kur es biju. Nekādas briesmas vēl, vismaz pagaidām, no tās pasaules mums nedraud. Bīstama mums var kļūt vienīgi mūsu pašu pasaule. Mums patlaban ir jāizšķiras un katrā ziņā jāizšķiras par pareizo ceļu.
— Kā mēs varam zināt, kurš ir pareizais ceļš? — viņa jautāja. — Šis taču ir pirmais tamlīdzīgais gadījums.
«Protams,» es nodomāju, «tur jau ir tas āķis. Lem, kā gribi, izšķiries par ko izšķirda- mies, — neviens nepateiks, vai tas ir pareizi.»
Ārā atskanēja klaigas, un es piegāju tuvāk pie loga, lai varētu labāk saskatīt ielu. Pa pašu ielas vidu soļoja Hairams Martins, vienā rokā nesdams telefona aparātu bez pievada auklas.
Arī Nansija ieraudzīja viņu un sacīja:
— Viņš nes atpakaļ tavu aparātu. Dīvaini, es nemūžam neticēju, ka viņš to darīs.
Tas bija Hairams, kas tagad kliedza, kliedza dziedošā, zobgalīgā, izaicinošā balsī:
— Nāc nu ārā un saņem savu telefonu! Nāc šurp un saņem savu nolādēto telefonu!
Nansija aizturēja elpu, bet es, pametis viņu vienu, skrēju uz durvīm. Atrāvis tās vaļā, izsteidzos uz lievenēm.
Hairams jau bija pienācis pie vārtiņiem un vairs nedziedāja. Mēs abi stāvējām, cieši vērodami viens otru. Pūlis trokšņodams spiedās tuvāk.
Tad Hairams izslēja roku gaisā un turēja aparātu paceltu pāri galvai.
— Tad saņem arī savu telefonu, — viņš ķērca, - tu riebīgais …
Teikuma beigas pagaisa pūļa rēkoņā.
Tad Hairarns no visa spēka svieda telefona aparātu. Priekšmets nebija piemērots mešanai, un arī pats metiens neizdevās. Klausule, auklas galā griezdamās, aizlidoja uz otru pusi, aparāts izskrēja no trajektorijas un nokrita uz cietā kājceliņa apmēram pusceļā starp vārtiņiem un lievenēm, sašķīzdams gabalu gabalos. Pa zālāju pajuka sadrupušas plastmasas šķembas.
Gandrīz neapzinādamies, ko daru, rīkodamies bez domu un iepriekšēja lēmuma, vienīgi jūtu vadīts, noskrēju no lievenēm un metos uz vārtiem. Hairams pakāpās sānis, lai padotu man ceļu, es izdrāzos ārā pa vārtiņiem un nostājos aci pret aci ar viņu.