Pietiek man Hairama Martina! Man viņš apriebies līdz kaklam. Viņš bija tirdījis mani abas pēdējās dienas un beidzot apnicis man ilīdz nāvei. Mani bija pārņēmusi viena vienīga doma — saplosīt viņu lupatu lēveros, saberzt viņu miltos, lai skaidri zinātu, ka viņš nekad vairs nevarēs mani apcelt, nekad vairs notriekt mani zemē ar savu rupjo pārspēku.
Šai mirklī es atkal jutos kā bērnu dienās, kad acis man aizmigloja sarkans spīva naida plīvurs, es ienīdu viņu tāpat kā toreiz, jo zināju, ka viņš mani piekaus atkal, kā piekāvis jau daudzkārt, bet es biju gatavs ar prieku nodarīt viņam visu, ko vien manas dūres spēs, kamēr viņš nebūs mani galīgi pieveicis.
Kāds iebrēcās:
— Pavirzieties tālāk!
Tad es metos viņam virsū, un viņš man iebelza. Viņam nebija ne laika, ne vietas, kur atvēzēties, tomēr viņa dūre trāpīja man pa ausi, un es aiz sāpēm sagrīļojos. Tūliņ viņš belza man otrreiz, tomēr šis sitiens lāgā neizdevās un nemaz nesāpēja, un šoreiz es situ pretī. Ietriecu dūri viņam pakrūtē tieši virs jostas un, kad viņš sāpēs saliecās, bliezu pa muti, sajuzdams spējas sāpes nobrāztajās pirkstu locītavās, tām atsitoties pret viņa zobiem. Es atvēzējos no jauna, bet tad, gluži kā zibens no skaidrām debesīm, gaisā pazibēja dūre, dodama man tādu triecienu pa galvu, ka man šķita — pašķiezdama spožas zvaigznes, galva sasprāgs gabalos. Jutu, ka nogāžos zemē, jo atsitos jau ar ceļgaliem pret ielas bruģi, taču tūliņ streipuļodams piecēlos, un pasaule atkal kļuva gaišāka. Kājas nejutu. Likās, ka peldu gaisā kā korķis bez stingra pamata zem kājām. Redzēju Hairama ģīmi turpat man blakus, mutes vietā viņam bija sarkans traips un uz kakla lāsoja asinis. Es vēlreiz iegāzu viņam pa muti — laikam gan ne pārāk stipri, jo manī vairs nebija palicis necik jaudas. Bet viņš iestenējās, paliecās sānis, un es no jauna metos viņam virsū.
Bet tad viņš man iezvēla reizi par visām reizēm.
Jutu, ka krītu, gāzos atmuguriski, un man likās, ka krītu bezgala ilgi. Beidzot atsitos pret bruģi, un tas bija cietāks, nekā es biju domājis, un atsišanās.pret zemi man sāpēja stiprāk nekā sitiens, kas bija notriecis mani no kājām.
Pagriezos ar seju pret bruģi, cenzdamies atspiesties uz plaukstām tā, lai varētu piecelties, un pats lāgā nesapratu, kālab velti pūlos. Ja vien tagad piecelšos, Hairams dos man jaunu triecienu un es atkal novelšos. Bet es zināju, ka jāceļas augšā ikreiz, kamēr spēju. Tādi aizvien bijuši Hairama un manas spēles noteikumi. Viņš notrieca mani gar zemi katru reizi, kad biju piecēlies, taču es katru reizi atkal cēlos augšā, kamēr vairs nespēju, bet nekad nelūdzos žēlastības un nekad neatzinu sevi par uzvarētu. Un, ja vien es visu mūžu turpināšu tāpat, uzvarētājs galu galā būšu es, nevis Hairams.
Taču šoreiz man pietrūka spēka. Necēlos augšā. «Varbūt,» prātā pazibēja doma, «pienācis brīdis, kad vairs nepiecelšos.»
Manas rokas vēl joprojām meklēja atbalstu, lūkodamas palīdzēt ķermenim piecelties, un tā es atradu akmens šķembu. Varbūt akmeni tur jau pirms vairākām dienām bija nometis kāds puika, tēmēdams putnam vai sunim, varbūt metis tāpat, joka pēc. Akmens bija nokritis ielas vidū un palicis tur guļam, un tagad manas labās rokas pirksti to sataustīja un cieši sažņaudza; tas labi iederējās manā plaukstā, jo bija tieši dūres lielumā.
Šajā brīdī pār mani izstiepās roka, milzīga, gaļīga ķetna, sagrāba mani aiz krekla krūtežas un uzrāva kājās,
— Ak tā! — ķērca kāda balss. — Tu aiz- tiksi kārtības sargu!
Kā miglā man acu priekšā peldēja viņa seja — asinīm notriepta, naidā zvērojoša seja, ļauna un dzīvnieciska tīksmē par savu fizisko pārspēku.
Jutu atkal savas kājas un spēju atkal izšķirt gan šo seju, gan visas pārējās aizmugurē — stāvētāju sejas pūlī, kurš spiedās aizvien tuvāk, lai tikai nepalaistu garām iespēju noskatīties slepkavībā.
«Nedrīkst padoties!» es domāju, atcerēdamies visas iepriekšējās reizes, kad nebiju padevies. «Kamēr vien var noturēties kājās, ir jācīnās, un pat tad, kad esi notriekts zemē un nespēj vairs piecelties, pat tad nedrīkst atzīties, ka esi pieveikts.»
Hairams abām rokām bija sagrābis mani aiz krekla un piebāzis ģīmi man pavisam tuvu klāt; es savilku roku dūrē, sažņaudzu pirkstus ap akmeni un atvēzējos. Atvēzējos ar visu, kas manī vēl bija palicis, ieguldīju šajā dūres atvēzienā pēdējo spēka palieciņu, sasprindzinādams augumu no vidukļa līdz pat žokļiem, un belzu viņam pa zodu.
Viņa galva atkrita atpakaļ, nošūpodamās uz resnā buļiļa kakla. Viņš sagrīļojās, pirksti atlaidās, un, rokas izpletis, viņš saļima uz ielas.
Es parāpos soli nostāk, noraudzījos viņā no augšas, un man daudz kas likās kļuvis skaidrāks; es atkal sajutu, ka man ir ķermenis, nejauki nobrāzts un sadauzīts ķermenis, kas neganti sāpēja, šķiet, nebija nevienas dzīslas, neviena muskuļa, kas nesāpētu. Bet tas nekas, tas nav gluži nekas, jo pirmo reizi mūžā esmu nositis gar zemi Hairamu Martinu. Notriecu viņu zemē ar akmeni, bet tagad man tā nemaz nebija žēl. Nebiju akmeni meklējis — mani pirksti to atrada nejauši un sažņaudzās ap to Netiku iepriekš izplānojis laist darbā akmeni, bet tagad man tas vienalga. Ja man būtu pieticis laika savu rīcību izplānot, es droši vien būtu izšķīries par to pašu.
Kāds no pūļa paskrēja uz manu pusi, un es redzēju, ka tas ir Toms Prestons.
— Jūs domājat viņu tā palaist? — Prestons spiedza, pagriezies pret pūli. — Viņš iesita policistam! Iesita policistam ar akmeni! Viņš pacēla akmeni!
Kāds cits izspiedās pūlim cauri, sagrāba Prestonu aiz čupra, pacēla gaisā un atgrūda atpakaļ pūļa priekšējās rindās.
— Nelien, kur nevajag! — noteica Geibs Tomass.
— Bet viņš iesita ar akmeni! — Prestons
ķērca.
— Labāk būtu gāzis ar rungu, — Geibs sacīja, — un sašķaidījis viņam pauri.
Hairams sarosījās un piesvempās sēdus. Viņa roka taustījās pēc revolvera.
— Mēģini tikai aiztikt ieroci! — es viņam piedraudēju. — Pieliec tikai tam kaut pirkstu, un es ar dieva palīgu tevi nositīšu.
Hairams blenza uz mani. Bija laikam arī ko redzēt. Viņš mani bija apstrādājis tā, ka labāk nevar, sadauzījis mīkstu, un tomēr es viņu notriecu zemē, bet pats vēl turējos uz kājām.
— Viņš tev iesita ar akmeni, — Prestons pīkstēja, — viņš iesita … •
Geibs pastiepa roku un nesteigdamies aplika pirkstus ap Prestona kārno kaklu. Tad viņš tos saspieda, līdz Prestonam pavērās mute un izkārās mēle.
— Nelien, kur nevajag, — Geibs atkārtoja.
— Bet Hairams ir likuma sargs, — iebilda Čarlijs Hatons. — Breds nedrīkstēja sist policistu.
— Draudziņ, — Geibs sacīja krodziniekam, — tas nu gan nav nekāds likuma sargs. Neviens kārtīgs likuma sargs neuzsāks kautiņu ar pilsoņiem.
Nenovērsu acis no Hairama, arī viņš vēroja mani, bet tad novērsa skatienu sānis un negribīgi nolaida roku.
Sajā mirklī es zināju, ka esmu uzvarējis — ne tādēļ, ka esmu stiprāks, ne tādēļ, ka protu labāk kauties (es neesmu un neprotu), bet tādēļ, ka Hairams ir gļēvulis, tādēļ, ka viņam nav aknu, ka, vienreiz izjutis sāpes, viņš neriskēs, lai viņam tās nodara vēlreiz. Un es zināju arī, ka man nav jābaidās no viņa revolvera, jo Hairamam Martinam nepietiks dūšas godīgā cīņā vīram pret vīru nogalināt savu pretinieku.
Hairams lēnām pierausās kājās un palika mirkli stāvam. Viņš pacēla roku un aptaustīja žokli, tad pagriezās un gāja projām. Pūlis klusēdams noskatījās un pašķīra viņam ceļu.
Es noskatījos viņam pakaļ, un manī modās negants, asinskārs gandarījums. Pēc vairāk nekā divdesmit gadiem beidzot esmu uzvarējis savu bērnu dienu ienaidnieku. «Bet,» es pats sev atgādināju, «neesmu uzvarējis viņu godīgā cīņā, man vajadzēja ķerties pie nekrietniem līdzekļiem, lai izcīnītu uzvaru.» Tomēr man likās, ka tam nav nekādas nozīmes. Lai nu godīgā vai nekrietnā cīņā, beidzot tomēr esmu viņu piekāvis.