Выбрать главу

Pūlis lēnām kāpās atpakaļ. Neviens neru­nāja ar mani. Neviens neteica ne vārda arī cits citam.

—  Man šķiet, — sacīja Geibs, — vairāk ne­viens tev nemetīsies virsū. Bet, ja kāds iedo­māsies, tad tam vajadzēs izkauties arī ar mani.

—   Paldies, Geib, — es sacīju.

—  Nav par ko, — viņš atteica, — neesmu jau neko izdarījis.

Es papletu pirkstus, un akmens nokrita uz ielas. Dziļajā klusumā tas briesmīgi nodim­dēja.

Geibs izvilka no bikšu pakaļējās kabatas milzīgu sarkanu mutautu un pienāca man klāt. Atbalstījis ar roku manu galvu, lai tā turētos stingri, viņš sāka slaucīt man seju.

—  Pēc kāda mēneša, — viņš mierinādams

sacīja, — tu atkal izskatīsies pēc cilvēka.

—   Ei, Bred! — kāds uzsauca. — Kas tas tavs draugs tāds ir?

Nevarēju kliedzēju saskatīt. Cilvēku bija tik daudz.

—  Mister! — kāds cits uzkliedza. — Neaiz­mirstiet noslaucīt viņam arī snīpīti!

—   Nu, nu! — Geibs ierēcās. — Nu! Panāc priekšā, gudriniek! Panāc priekšā, lai varu ar tevi paslaucīt ielu!

Džonsu vecmāmuļa teica tik skaļi, lai Endr- jūsu vecaistēvs varētu dzirdēt:

—  Tas ir smagās mašīnas šoferis, kas sa­dauzīja Breda auto. Man domāt, ja jau Bre­dam vajadzēja kādu piekaut, tad tikai šito zelli.

—   Bet mutē gan padevies! — Endrjūsu ve­caistēvs atkliedza pretī. — Varen lielu muti padevies.

Redzēju pie vārtiem stāvam Nansiju, un viņas sejā bija gluži tāda pati izteiksme kā tajos laikos, kad mēs vēl bijām bērni un es sakāvos ar Hairamu Martinu. Viņai riebās skatīties uz mani. Viņai nekad nav patikuši kautiņi, viņa teica, ka tas esot vulgāri.

Parādes durvis atsprāga vaļā, pa tām iz­skrēja Džeralds Šērvuds un steidzās pa celiņu pie manis. Pieskrējis viņš satvēra mani pie rokas.

289

—   Nāc! — viņš uzsauca. — Tikko piezva­nīja senators. Viņš ir atbraucis un gaida tevi uz šosejas.

19—1472

Četri vīri gaidīja mani uz šosejas cieši otr­pus barjeras. Gabaliņu tālāk uz ceļa stāvēja vairāki automobiļi. Mazās grupiņās visap­kārt pulcējās kareivji. Apmēram pusjūdzi tā­lāk joprojām strādāja tvaika ekskavators.

Es jutos ļoti muļķīgi, iedams pa šoseju pretī gaidītājiem. Zināju, ka izskatos tā, it kā mani būtu ķērusi paša dieva dusmība.

Krekls man bija saplēsts un visa sejas kreisā puse sūrstēja, itin kā būtu pamatīgi ap­strādāta ar smilšpapīru. Labās rokas pirkstu kauliņi bija jēli no sadursmes ar Hairama zo­biem, bet kreisā acs likās pietūkstam ar katru mirkli vairāk. •

Kāds laikam bija aizvācis viesuļvētras iz­gāztos kokus un krūmus dažus soļus no šo­sejas malām, bet citādi visa postaža bija jo­projām tāda pati, kā bijusi.

Piegājis tuvāk, sazīmēju senatoru. Neesmu ar viņu nekad sastapies, bet esmu redzējis viņa attēlu avīzēs. Viņš bija plecīgs, spēcīga auguma, baltiem matiem un nekad nevalkāja cepuri, ģērbies uzvalkā ar divām pogu rin­dām un aizsējis koši zilu kaklasaiti ar baltiem punktiņiem.

Viens no viņa pavadoņiem bija karavīrs ar zvaigznēm uz uzplečiem. Otrs bija mazs vīre- llis ar cieši pieglauztiem matiem un skadru, saltu sejas izteiksmi. Arī ceturtais bija maza

auguma, patukls un ar tik spoži zilām acīm, kādas neesmu redzējis nevienam cilvēkam.

Gāju, kamēr atrados no viņiem soļus trīs un sajutu barjeras pirmo, vieglo pretspiedienu. Pakāpos soli atpakaļ un paraudzījos uz sena­toru.

—       Jūs, šķiet, esat senators Gibss, — es .sa­cīju. — Es esmu Bredšovs Kārters. Cilvēks, par kuru Šērvuds jums stāstīja.

—       Priecājos ar jums iepazīties, mister Kār­ter, — senators teica. — Cerēju, ka Džeralds atnāks kopā ar jums.

—       Es arī gribēju, lai viņš nāk, — paskaid­roju, — bet viņš domāja, ka būšot labāk, ja nenākšot. Pilsētā izcēlās strīds par jūsu sa­gaidīšanu. Mērs gribēja sapulcināt komisiju, bet Šērvuds visai dedzīgi tam pretojās.

Senators pamāja ar galvu.

—       Saprotu, — viņš noteica. — Tātad jūs būsiet vienīgais, ko sastapsim?

—  Ja jūs vēlaties vēl kādu citu …

—       Nē, nepavisam, — viņš sacīja. — Jūs taču esat tas cilvēks, kas var sniegt informā­ciju?

—  Jā, esmu, — es atbildēju.

—       Lūdzu piedošanu, — senators attapās. — Iepazīstieties: misters Kārters — ģenerālis Volters Billings.

—  Sveicināts, ģenerāli, — es sacīju.

Bija dīvaini sasveicināties nesarokojoties.

— Arturs Ņukoms.

19*

291

Cilvēks ar salto, skadro seju man ledaini

uzsmaidīja. No pirmā acu uzmetiena varēja redzēt, ka šis vīrs nekādus jokus necietīs. Man likās, viņš bija ļoti sašutis par to, ka tādai barjerai vispār ļauts uzrasties.

—       Misters Ņukoms, — senators paskaid­roja, — ir no Valsts departamenta. Un dok­tors Rodžers Deivenports, biologs, ja atļauts piebilst — izcils biologs.

—       Labrīt, jaunais cilvēk, — sacīja Deiven­ports. — Vai būtu pārāk nepiedienīgi apjautā­ties, kas ar jums noticis?

Es pasmējos, man šis cilvēks uzreiz iepati­kās.

—       Man iznāca nelielas domstarpības ar kādu no mūsu pilsētas iedzīvotājiem.

—  Varu iedomāties, — ieteicās Billings,

—  ka pilsētā valda liels satraukums. Drīz vien kārtības uzturēšana kļūs par nopietnu pro­blēmu.

—       Bīstos, ka jums taisnība, ser, — es pie­bildu.

—       Jusu stāsts laikam bus diezgan garš? — apvaicājās senators.

—   Pagarš gan, — es piekritu.

—  Te bija daži krēsli, — ģenerālis sacīja.

—  Seržant, kur ir …?

Viņš nepaspēja izteikt jautājumu līdz ga­lam, kad seržants un divi civilisti, kas stāvēja šosejas malā, jau bija atstiepuši saliekamos krēslus.

—   Ķeriet! — seržants man uzsauca.

Viņš izmeta krēslu cauri barjerai, un es to saķēru. Kamēr es to uzstatīju un apsēdos, ari pārējie četri vīri barjeras otrā pusē bija apsē­dušies.

Tas droši vien bija ērmīgs skats, kā mēs visi pieci sēdējām ceļa vidū uz vieglajiem, sa­liekamajiem krēsliņiem. '

—   Tā, — senators teica, — man šķiet, mēs varētu sākt. Kādi ir jūsu priekšlikumi, ģene­rāli?

Ģenerālis sakrustoja kājas un ierīkojās pēc iespējas ērtāk. Brīdi viņš klusēja, tad ierunā­jās:

—  Sim cilvēkam ir kaut kas stāstāms, kas mums jādzird. Kādēļ gan mēs nevarētu, te sēdēdami, viņu uzklausīt?

—  Jā, protams, — piekrita Ņukoms, — pa­klausīsimies, ko viņš stāstīs … Man jāsaka, senator …

—  Jā, — senators steidzīgi iejaucās sa­runā, — jāatzīst, ka situācija ir visai nepa­rasta. Pirmoreiz mūžā piedalīšos tādā brīv­dabas sēdē, bet…

—  Šī acīmredzot ir vienīgā pieņemamā iespēja, — piebilda ģenerālis.

—  Kā jau teicu, tas ir pagarš stāsts, — es viņus brīdināju, — un šis tas tajā var likties visai neticams.

—  Arī šis te ir kaut kas neticams, — sena­tors sacīja, — šis šķērslis, ko jūs dēvējat par barjeru.

—      Un, — piebilda Deivenports, — jus, šķiet, esat vienīgais, kuram par to ir jel kādas ziņas.