— Tādēļ, — ierosināja senators, -— sāksim bez liekas kavēšanās.
Un tā nu es izstāstīju savu stāstu otru reizi. Nesteidzos un stāstīju pamatīgi, cenzdamies pieminēt visu, ko biju redzējis. Neviens mani nepārtrauca. Pāris reižu es pats pieklusu, lai viņiem rastos iespēja uzdot man jautājumus, bet pirmoreiz Deivenports pamāja man, lai stāstu tālāk, un otrreiz visi četri klusēdami gaidīja, kad es turpināšu.
Tāda izturēšanās padarīja mani nervozu — tas bija ļaunāk, nekā būtu bijis tad, ja viņi būtu pārtraukuši mani ar jautājumiem. Runāju pilnīgā klusumā, cenzdamies kaut ko izlasīt viņu sejās, cenzdamies rast tajās kaut kādu norādījumu, cik ticams viņiem liekas stāsts. Bet viņu sejas nepauda neko, tajās ne- pavīdēja ne mazākā izteiksmes atēna. Sāku justies mazliet neveikli — viss, ko stāstīju, viņiem droši vien izklausījās muļķīgi.
Beidzot biju galā un atlaidos krēslā.
Ņukoms otrā pusē barjerai nemierīgi sarosījās.
— Lūdzu, kungi, atvainojiet mani, — viņš ierunājās, — ja apstrīdu šā cilvēka stāstu. Nesaprotu, kādēļ esam atsaukti šurp …
— Artur, — viņu pārtrauca senators, — Džeralds Šērvuds, mans labs draugs, galvoja par misteru Kārteru. Es Džeraldu Šēr-. vudu pazīstu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņš, man jāsaka, ir ļoti spējīgs vīrs, izdarīgs uzņēmējs ar teicamu izdomu. Kaut arī šim stāstam vai nu pilnīgi, vai daļēji ir gaužām grūti ticēt, pēc manām domām, mums tomēr vajadzētu to pieņemt par pamatu diskusijām. Turklāt gribu jums atgādināt, ka šīs ir pirmās konkrētās ziņas, ko mums izdevies saņemt.
— Arī man, — sacīja ģenerālis, — ir ļoti grūti ticēt kaut vai vārdam no dzirdētā. Bet mūsu acu priekšā ir šī barjera, kaut kas prātam pilnīgi neaptverams, un tādēļ mēs esam spiesti arī turpmāk pieņemt tādus pierādījumus, kas pārsniedz mūsu saprāta robežas.
— Pieļausim uz mirkli, — ieteicās Deivenports, — ka mēs visam tam ticam. Lūkosim atrast tur kādu racionālu pamatu …
— Bet tas nav iespējams! — eksplodēja Ņukoms. — Tas met sejā izaicinājumu visam, ko mēs zinām.
— Mister Ņukom, — sacīja biologs, — cilvēks laika ritumā aizvien ir metis izaicinājumu visam, ko zinājis iepriekš. Vēl tikai pirms dažiem gadsimtiem cilvēki bija pārliecināti, ka Zeme ir Visuma centrs. Vēl pirms trīsdesmit gadiem par neiespējamu uzskatīja ceļojumu uz citām planētām. Pirms simt gadiem cilvēkam bija skaidrs, ka atoms ir nedalāms. Un pašreizējā problēma ir tāda, ka laiku nav iespējams saprast, ka nav iespējams ar to rīkoties un ka augiem nevar piemist saprāts. Es jums teikšu, ser …
— Vai gribat sacīt, — viņu pārtrauca ģenerālis, — ka pieņemat to visu par patiesību?
— Nē, — atbildēja Deivenports, — es nepieņemu neko. To darīt būtu ļoti neobjektīvi. Es ar spriedumu nogaidīšu. Godīgi sakot, es ar sajūsmu izmantotu iespēju tūliņ ķerties pie darba, sāktu novērot, eksperimentēt un …
— Bet varbūt jums nepietiktu tam laika, — es iebildu.
Ģenerālis strauji pagriezās pret mani.
— Vai tad ir noteikts termiņš? — viņš jautāja. — Jūs par to neko neminējāt.
— Nē. Bet viņu varā ir mūs pasteidzināt. Viņas var vērst pret mums visai iespaidīgus ietekmēšanas līdzekļus jebkurā brīdī. Piemēram, var iekustināt šo pašu barjeru.
— Cik tālu tad to varētu virzīt?
— Tikpat zinu es, cik zināt jūs. Desmit jūdžu. Simt jūdžu. Tūkstoti. Nav ne jausmas.
— Jūs runājat tā, it kā viņas varētu mūs nostumt pavisam nost no Zemes.
— Nezinu. Bet man liekas, ka laikam varētu gan.
— Un jūs domājat, viņas to darīs?
— Varbūt. Ja konstatēs, ka mēs vilcināmies. Nedomāju, ka viņas to darītu labprāt. Mēs viņām esam vajadzīgi. Viņām nepieciešams kāds, kas var izmantot viņu uzkrātās zināšanas, piešķirt tām jēgu un nozīmi. Un izskatās, it kā līdz šim viņām nebūtu izdevies atrast tādas būtnes, kas to varētu.
— Bet mēs nedrīkstam arī pārsteigties, — protestēja senators. — Nevienam nav tiesību mūs steidzināt. Vēl daudz kas ir jādara. Jāap- spriežas visdažādākajās sfērās — jārīko apspriedes gan valsts, gan starptautiskā mērogā, gan no ekonomiskā, gan no zinātnes aspekta.
— Senator, — es iebildu, — ir viens apstāklis, kuru, šķiet, visi ir aizmirsuši. Mums šoreiz nav darīšana ar kādu citu tautu vai vispār ar cilvēkiem. Mums ir darīšana ar gluži citādām būtnēm …
— Tam nav nekādas nozīmes, — teica senators. — Mums jārīkojas kā vienmēr.
— Tas jau būtu gaužām jauki, — es sa- t clju, — ja tikai mēs to varētu svešajām būtnēm ieskaidrot.
— Viņām būs vien jāpagaida, — sausi noteica Ņukoms.
Un es sapratu, ka viss ir bezcerīgi, ka esam saskārušies ar neatrisināmu problēmu, ka cilvēce sabojās savu pirmo kontaktu ar cita veida saprātīgām būtnēm. Būs runas un argumenti, diskusijas un apspriešanās, — bet tas viss notiks no cilvēku aspekta, no mūsu viedokļa, nedodot nevienam pat iespēju ņemt vērā otras puses viedokli.
— Nedrīkst aizmirst, — sacīja senators, I —ka lūdzējas ir viņas, ka viņas spēra pirmo
soli uz tuvošanos, viņas lūdz ielaišanu mūsu pasaulē, nevis mēs gribam nokļūt turp.
— Pirms pieci simti gadiem, — es teicu,
— baltie cilvēki ieradās Amerikā. Toreiz viņi bija lūdzēji,..
— Bet indiāņi, — mani pārtrauca Ņukoms,
— bija mežoņi, barbari …
Es viņam pamāju ar galvu.
— Jūs precizējāt manu domu.
— Jums ir visai nepieņemama humora izjūta, — griezīgi noteica Ņukoms.
— Jūs nebūsiet mani sapratis, — es sacīju,
— es nebūt nejokoju.
Deivenports pamāja ar galvu.
— Jūsu domai ir zināms pamats, mister Kārter. Jūs sakāt — šīs puķes apgalvojot, ka esot uzkrājušas zināšanas, un jūs domājat, ka tās varētu būt daudzu saprātīgu rasu atziņas.
— Tāds iespaids man radās.
— Sakrātas un sistematizētas atziņas. Ne juceklīgs datu kopums vien?
— Jā, arī sistematizētas,— es teicu. — Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka es nevaru to apzvērēt. Man nebija iespējas pārliecināties, vai tas tiesa. Bet Tapers, kas runā viņu vietā, man apgalvoja, ka viņas nemelojot…
— Es saprotu, —sacīja Deivenports. — Tas ir visai loģiski. Viņām nav vajadzības melot.
— Izņemot to, — ģenerālis piebilda, — ka viņas neatdeva jums atpakaļ jūsu pusotra tūkstoša dolāru.
— Neatdeva vis, — es piekritu.
— Bet solīja atdot.
— Jā. Pavisam noteikti apsolīja.
— Tātad tas nozīmē, ka viņas ir melojušas.
Bez tam vēl izprovocēja, lai jūs paņemat no turienes līdzi to, ko pats dēvējat par laika mašīnu.
— Un, — piemetināja Ņukoms, — izdarīja to ļoti veikli.
— Man šķiet, — sacīja ģenerālis, — ka mums nevajadzētu viņām pārāk uzticēties.
— Bet paklausieties, — protestēja Ņukoms, — mēs atkal esam sākuši runāt tā, it kā ticētu katram vārdam.
— Tā taču arī tikām norunājuši, — teica senators, — izmantot iegūto informāciju par pamatu pārrunām.
— Pašlaik, — prātoja ģenerālis, — mums jāsagatavojas visļaunākajam.
Deivenports iesmējās.
— Kur gan te kāds ļaunums? Pirmoreiz