savā vēsturē cilvēcei radusies iespēja sastapties ar cita veida saprātu. Ja mēs tagad rīkosimies pareizi, varam gūt no tā lielu labumu.
— Bet to jūs nevarat zināt, — iebilda ģenerālis.
— Protams, ka nevaram. Mums trūkst tiešu ziņu. Mums jānodibina ciešāks kontakts.
— Ja tādas saites vispār eksistē, — noteica Ņukoms.
— Ja tās eksistē, — piekrita Deivenports.
— Kungi, — ierunājās senators, — mēs kaut ko aizmirstam. Barjera eksistē. Tā nelaiž cauri neko dzīvu.
— To mēs nezinām, — atspēkoja Deivenports: — Mums ir piemērs ar automobili.
Tajā atradās mikroorganismi. Tādiem katra ziņā vajadzētu tur būt. Manuprāt, barjera aiztur nevis jebkuru dzīvu radību, bet vienīgi apzinīgas, domājošas būtnes. Tādas būtnes, kas apzinās savu esību …
— Lai būtu kā būdams, — turpināja senators, — mums ir pierādījums, ka noticis kaut kas ļoti dīvains. Mēs nevaram izlikties to neredzam. Mums jārīkojas, balstoties uz tām ziņām, kādas ir mūsu rīcībā.
— Labi, — sacīja ģenerālis, — tad sāksim rīkoties. Vai var droši pieņemt, ka šīs būtnes varētu mums ar kaut ko draudēt?
Es pamāju.
— Iespējams. Zināmos apstākļos.
— Un kādi būtu šie apstākļi?
— Nezinu. Mēs nevaram izsekot viņu domu gaitai.
— Bet draudu iespēja pastāv?
— Man šķiet, — iejaucās Deivenports, — ka mēs pārāk lielu uzmanību pievēršam domai par draudiem. Pirmām kārtām mums vajadzētu …
— Mans visupirmais pienākums, — teica ģenerālis, — ir konstatēt, vai draud potenciālas briesmas …
— Un ja nu tās tiešām draudētu?
— Mēs varētu tās novērst, — ģenerālis noteica, — rīkojoties pietiekami ātri. Rīkojoties, iekams viņas ieņēmušas pārāk plašu teritoriju. Mumsjr iespējā tās apturēt.
— Vienīgais, ko militāristi v^r izdomāt, — nikni sacīja Deivenports, — ir likt lietā spēku. Piekritu jums, ka kodolsprādziens varētu iznīcināt svešo dzīvību, kas jau paguvusi ieviesties uz Zemes, varbūt tas sagrautu arī laika barjeru un noslēgtu ceļu Uz Zemi mūsu nepazīstamajiem draugiem .. .
— Draugiem! — ģenerālis kliegsūs izkliedza. — Kā jūs varat zināt, ka …
— Protams, — Deivenports atteica, — es to nevaru zināt. Bet arī jūs nevarat zināt, ka tie ir ienaidnieki. Mums jāiegūst vairāk datu, mums jānodibina ciešāks kontakts …
— Un, kamēr jūs vāksiet savus papildu datus, viņiem būs laiks nostiprināt barjeru un virzīt to tālāk uz priekšu …
— Pienāks diena,.— dusmīgāk nekā pirmāk turpināja Deivenports, — kad cilvēcei vajadzēs atrisināt savas problēmas, neizmantojot spēku. Varbūt šis patlaban būtu īstais brīdis, kad sākt. Jūsu priekšlikums ir bombardēt šo pilsētiņu. Nemaz jau nerunājot par jautājuma morālo pusi — iznīcināt vairākus simtus gluži nevainīgu cilvēku …
— Jūs aizmirstat, — ģenerālis aizsmakušā balsī norūca, — ka mēs tādējādi, upurējot dažus simtus dzīvību, sagādātu drošību visiem cilvēkiem Zemes virsū. Tā nebūtu pārsteidzīga rīcība. To mēs darītu tikai pēc pamatīgas apsvēršanas. Tas būtu labi pārdomāts lēmums.
— Jau tas vien, ka jūs taisāties to apsvērt, — biologs sacīja, — liek visai cilvēcei nodrebēt saltās trīsās.
Ģenerālis pagrozīja galvu.
— Mans pienākums ir apsvērt tādus nepatīkamus jautājumus kā šis. Pat paturēdams prātā jautājuma morālo pusi, es vajadzības gadījumā tomēr…
— Kungi! — vārgi pacēla balsi protestam senators.
Ģenerālis uzmeta skatienu man. Man likās, ka viņi pavisam aizmirsuši, ka arī es atrodos turpat.
— Piedodiet, ser, — ģenerālis uzrunāja mani. — Nevajadzēja man tā runāt.
Es klusēdams pamāju ar galvu. Nebūtu spējis izteikt ne vārda, kaut man būtu solījuši par to vai miljonu dolāru. Es biju kā tūkstoš saitēm sasiets un baidījos pakustēties.
Kaut ko tamlīdzīgu es nebiju gaidījis, lai gan tagad, kad tas bija noticis, es sapratu, ka neko citu īstenībā nemaz nedrīkstēju gaidīt. Man vajadzēja gan zināt, kā pasaule uz to reaģēs, un, pat ja es to nebūtu zinājis, man vajadzēja atcerēties, ko sacīja Kleinais Grants, vārtīdamies manā virtuvē uz grīdas.
«Viņi taisās mest bumbu,» viņš teica. «Neļauj viņiem nomest bumbu …»
Ņukoms salti vēroja mani. Viņa acis urbtin urbās manī.
— Ceru, — viņš sacīja, — ka jūs nestāstīsiet tālāk, ko šeit dzirdējāt.
— Mēs esam spiesti jums uzticēties, jaunais draugs, — piebilda senators, — jo esam jūsu rokās.
Es samocīti iesmējos. Man šķiet, tie bija nejauki smiekli.
— Kāpēc lai es kaut ko sacītu? — es vaicāju. — Mēs esam tik parocīgs mērķis. Mana teikšana neko nelīdzētu. Mēs tikpat nevarētu nekur aiziet.
Vienu mirkli man prātā pazibēja doma, ka varbūt barjera pasargās mūs arī no bumbas, bet tūliņ atskārtu, cik aplam esmu domājis. Barjera aiztur vienīgi dzīvību jeb — ja Dei- venportam taisnība (un droši vien viņam ir taisnība) — vienīgi dzīvas būtnes, kas apzinās savu esību. Bija jau mēģināts barjeru spridzināt, un rezultāts bija tāds, it kā nekādas barjeras vispār nebūtu. Barjera nebija izrādījusi eksplozijai nekādu pretestību, un eksplozija nebija spējusi barjerai neko nodarīt.
No ģenerāļa viedokļa bumba būtu īstā atbilde. Tā nogalinātu visu dzīvo; tā būtu realizācija secinājumam, pie kura bija nonācis Alfs Pītersons, atbildēdams uz jautājumu, kā iznīcināt nezāles, kas spēj augt katros apstākļos. Kodolsprādziens neko nenodarītu laika barjeras mehānismam, bet nogalinātu katru dzīvu būtni un saindētu ar radiāciju augsni tik stipri, ka svešie atnācēji ilgi ilgi nevarētu izmantot šo apvidu.
— Ceru, — es sacīju ģenerālim, — ka jūs būsiet tikpat smalkjūtīgs, kā to prasāt no manis. Ja atzīsiet, ka šāds solis tiešām nepieciešams, tad vismaz mums iepriekš par to neziņojiet.
Ģenerālis, lūpas sakniebis, pamāja.
— Man bail iedomāties, — sacīju, — kas notiks pilsētā, kad …
Senators mani pārtrauca:
— Neraizējieties par agru. Tā ir tikai viena no daudzām varbūtībām. Pagaidām mēs par to pat nediskutēsim. Mūsu draugs ģenerālis mazliet pārsteidzās.
— Es, — sacīja ģenerālis, — vismaz esmu godīgs. Necenšos nevienu piemuļķot. Nespēlēju paslēpes.
Likās, viņš gribēja norādīt, ka pārējie to dara.
— Ir vēl kaut kas, ar ko jums jārēķinās,— es viņam sacīju. — Šo operāciju nedrīkst darīt slepeni. Vienalga, ko jūs darīsiet, dariet to godīgi. Ir daži cilvēki, kuru domas Puķes var lasīt. Ir cilvēki, varbūt daudz cilvēku, ar kuru domām viņas spēj nodibināt kontaktu kaut vai šinī mirklī. Šie cilvēki paši to nenojauš, un mums nav nekādas iespējas uzzināt, kuri tie ir. Varbūt kāds no jums. Ir gaužām iespējams, ka Puķes ikreiz jau priekšlaikus zinās, kas tiek plānots.
Redzēju, ka neviens no viņiem nav par to iedomājies. Savā stāstā es to, protams, tiku pieminējis, bet viņiem tas nebija iespiedies atmiņā. Pārāk daudz bija jaunumu, lai cilvēks tik īsā laikā varētu visu aptvert un izprait,
— Kas tie par ļaudīm, kas tur sastājušies ap mašīnām? — jautāja Ņukoms.
Es pagriezos atpakaļ un apskatījos.
Tur droši vien bija puspilsētas. Cilvēki bija atnākuši noskatīties. «Un viņiem to nevar ņemt ļaunā,» es nodomāju. «Viņiem ir tiesības zināt, kas notiek. Runa taču ir par viņu eksistenci. Varbūt laba daļa no viņiem man vairs neuzticējās pēc tam, kad Hairams un Toms sastāstījuši par mani nezin ko, un te nu es esmu atnācis, sēžu šosejas vidū uz krēsla un sarunājos ar vīriem no Vašingtonas. Varbūt viņi jūtas atstumti. Varbūt viņi domā, ka arī viņiem vajadzētu būt klāt šādā apspriedē.»