Pagriezos atkal pret tiem četriem, kas sēdēja barjeras viņā pusē.
— Šis notikums ir tik nozīmīgs, — es viņiem uzstājīgi sacīju, — ka jūs nedrīkstat pieļaut kļūdu. Ja mēs šoreiz kļūdīsimies, mēs zaudēsim arī visas tālākās iespējas …
— Kādas iespējas? — jautāja senators.
— Šī mums ir pirmā iespēja nodibināt kontaktu ar cita veida saprātīgām būtnēm. Bet tā nebūt nav pēdējā. Kad cilvēki izlidos kosmosā ….
— Bet mēs vēl neesam kosmosā, — noteica Ņukoms.
305
Es sapratu, ka nav vērts. Pārāk daudz biju gaidījis no cilvēkiem manā dzīvojamā istabā un pārāk daudz arī no šiem vīriem uz šosejas.
20-1472
Viņi visu sabojās. Mēs esam radīti vienīgi neveiksmei. Mums ir aplami motīvi, un mēs neprotam tos grozīt. Mums piemīt iedzimta tuvredzība, mantota patmīlība un iedomība, kas neļauj mums nogriezties no tā šaurā celiņa, pa kuru esam gājuši no laika gala.
«Bet varbūt,» man ienāca prātā, «cilvēce vien nav tāda. Varbūt tās svešās būtnes, ar kurām esam sastapušies, iet pa tikpat dziļu un šauru taku, pa kādu iet cilvēce. Varbūt tie svešie ir tikpat ietiepīgi, stūrgalvīgi un akli kā cilvēki.»
Es rezignēti atmetu ar roku, bet šaubos, vai to maz kāds pamanīja. Visi skatījās man garām, blenza uz ceļu.
Es strauji pagriezos un ieraudzīju, ka viss bars, kas bija stāvējis pa gabalu un gaidījis, jau atrodas pusceļā starp barjeru un automobiļu sastrēgumu. Cilvēki tuvojās lēnām, bet ļoti noteikti un apņēmīgi. Izskatījās, it kā mums tuvotos pats liktenis.
— Ko viņi, pēc jūsu domām, grib? — diezgan nervozi iejautājās senators.
Pūļa priekšgalā soļoja Džordžs Vokers, skārņa «Sarkanā pūce» īpašnieks, viņam uz pēdām sekoja Bačs Ormsbijs, kam pieder benzīna tanks, un «Laimīgo alas» krodzinieks Carlijs Hatons. Turpat bija Daniels Villobijs, kaut arī izskatījās mazliet samulsis, jo viņš ir no tiem cilvēkiem, kas parasti cenšas izvairīties no pūļa. Bet es neredzēju ne Higiju, ne Hairamu, toties Toms Prestons gan tur
bija. Mekiējū ar acīm Šērvudu, kaut gan neticēju, ka viņš būtu nācis. Un man izrādījās taisnība — viņa nebija. Bet nāca daudzi cilvēki, kurus es pazinu. Visiem bija drūmas un apņēmīgas sejas.
Atkāpos malā, lai pagrieztu viņiem ceļu, un pūlis pagāja garām, uz mani pat nepaskatījies.
— Senator, — Džordžs Vokers ierunājās skaļāk, nekā bija nepieciešams. — Jūs taču esat senators, vai ne?
— Jā, — senators atbildēja. — Ar ko varu jums palīdzēt?
— Tāpēc jau esam atnākuši, — Vokers teica, — lai to uzzinātu. Mēs esam tāda kā delegācija.
— Saprotu, — senators atteica.
20'
307
— Esam nokļuvuši nelaimē, — Vokers turpināja. — Mēs visi maksājam nodokļus, un tāpēc mums ir tiesības gaidīt palīdzību. Man pieder skārnis «Sarkanā pūce», un es nezinu, kas notiks, ja mani pircēji nevarēs iekļūt pilsētā. Ja mums nebūs pircēju no laukiem, tad skārnis jātaisa ciet. Mēs jau gan varam, protams, pārdot gaļu arī pilsētas iedzīvotājiem, bet apgrozījums ir tik mazs, ka nav vērts, un pēc dažām dienām cilvēkiem Milvilā vairs nebūs naudas, ar ko samaksāt par pirkumiem, un mūsu veikals nav iekārtots tā, lai mēs varētu tirgoties uz parāda. Gaļu mēs, protams, varam dabūt. Tas mums viss izdomāts un aprēķināts, bet mēs nevarēsim to pārdot un …
— Acumirkli, — senators sacīja, — parunāsim prātīgi. Nesteigsimies. Jums radušās grūtības, un es to zinu, un es centīšos darīt visu, ko spēju …
— Senator, — viņu pārtrauca kāds vīrs ar dobju basa balsi, — te ir vēl citi cilvēki, kas nonākuši lielākās grūtībās nekā Džordžs. Kaut vai, piemēram, es pats. Es strādāju ārpus pilsētas un esmu atkarīgs no algas, ko saņemu katru nedēļu, lai man būtu, par ko nopirkt bērniem pārtiku un drēbes un ar ko segt visas citas izdošanas. Bet tagad es uz darbu netieku un algas man nebūs. Un es nebūt neesmu vienīgais. Tādu kā es ir daudz. Mums nav iekrāta nauda nebaltām dienām. Varat man ticēt, senator, ka mūsu pilsētā nav gandrīz neviena tāda cilvēka, kam būtu noguldījumi. Mēs visi …
— Pagaidiet, — senators lūdza, — ļaujiet taču arī man bilst kādu vārdu. Dodiet man mazliet laika. Vašingtonā zina, kas noticis. Tur zināms, cik lielas ir jūsu grūtības. Tiks darīts viss, lai jums palīdzētu. Kongresā tiks iesniegts likumprojekts par pabalsta piešķiršanu jūsu pilsētas iedzīvotājiem, un es nerimšos, kamēr nebūšu panācis, lai projektu pieņemtu bez liekas kavēšanās. Tas vēl nav viss. Divas vai trīs avīzes valsts austrumos un vairākas televīzijas stacijas sākušas vākt līdzekļus ziedojumu fondiem šās pilsētas iedzīvotāju labā. Un tas ir tikai sākums. Vēl daudz kas …
— Pie velna, senator! — iesaucās kāds vīrs ar čerkstošu balsi. — Tas nav tas, ko mums vajag. Mums nav vajadzīgi pabalsti. Mēs nelūdzam ubaga dāvanas. Mēs gribam atgriezties katrs savā darbā.
Senators galīgi apjuka. .
— Jūs tātad vēlaties, lai mēs novācam barjeru?
— Paklausieties, senator, — turpināja vīrs ar vareno basa balsi, — jau kopš nezin cik gadiem valdība izšķiež miljoniem dolāru, lai nosūtītu cilvēku uz Mēnesi. Jums ir tik daudz zinātnieku, ka jūs varētu gan ziedot mazliet laika un naudas, lai mūs atbrīvotu. Mēs tik ilgi esam maksājuši nodokļus, neko par to nesaņemdami pretī…
— Bet tas, — senators iebilda, — prasītu zināmu laiku. Mums barjera vispirms pamatīgi jāizpētī un pēc tam jāizlemj, kas ar to darāms. Un es atzīšos godīgi, ka to nav iespējams izdarīt dažās dienās.
Norma Šeparde, kas strādāja par medicīnas māsu pie doktora Fabiana, spiedās cauri pūlim, līdz nokļuva senatora tuvumā.
— Bet kaut kas ir jādara, — viņa sacīja. — Kaut kas ir jādara — vai jūs to saprotat? Kādam ir jāatrod izeja. Šajā pilsētā pašreiz ir cilvēki, kuriem vajadzētu gulēt slimnīcā, bet mēs nevaram viņus nogādāt turp. Dažs labs nomirs, ja nevarēsim aizvest viņu uz slimnīcu. Mūsu pilsētā ir tikai viens ārsts, un tas pats ir vecs vīrs. Viņš mums ilgus ilgus gadus ir bijis ļoti labs ārsts, bet viņam nav ne prasmes, ne līdzekļu, lai ārstētu tos cilvēkus, kas ir tik smagi slimi. Viņš to nekad nav spējis un nav arī izlicies, ka spēj …
— Dārgā, — senators viņu mierināja, — es pilnīgi saprotu jūsu rūpes un jūtu jums līdzi, un jūs varat neraizēties …
Bija skaidri redzams, ka mana saruna ar Vašingtonas pārstāvjiem beigusies. Es sāku lēni soļot projām pa ceļu. īstenībā nemaz negāju pa ceļu, bet gan gar ceļa malu pa uzarto zemi, kur vietumis jau sāka spraukties ārā sīki, zaļi asniņi. Sēklas, ko dīvainā viesuļvētra bija izsējusi, šajā īsajā laika sprīdī bija sadīgušas un sāka spraukties ārā pretī gaismai.
Gāju un ar dziļu rūgtumu sirdī minēju, kas gan izaugs no šīm sēklām.
Man nedeva mieru doma arī par to, cik stipri Nansiju sadusmojusi mana kaušanās ar Hairamu Martinu. Pirmīt es uztvēru viņas skatienu, tad viņa pagriezās un aizgāja pa celiņu projām. Viņa nenāca arī kopā ar tēvu, kad Šērvuds steidzās pie manis, lai paziņotu, ka Gibss piezvanījis.
Tajā īsajā mirklī, kad viņa man tik cieši pieglaudās, viņa atkal šķita mana sendienās mīļotā —^ meitene, kas staigāja ar mani roku rokā, smējās gulgojošiem smiekliem un nebija šķirama no manis, tāpat kā es nebiju šķirams no viņas.