«Nansij!» es bezmaz skaļi iesaucos. «Nansij, lūdzu, ļauj atkal visam būt kā senāk!»
«Bet nezin, vai jel kad vairs būs tāpat,» es nodomāju. Varbūt tā ir mūsu pilsētiņa, varbūt tā ir Milvilā, kas tagad nostājusies starp mums, jo šajos gados, kamēr viņa bija projām, Milvilā viņai kļuvusi sveša, bet es, dzīvodams uz vietas, biju šeit ieaudzis kā koks ar saknēm.
«Nav iespējams,» es domāju, «nav iespējams atrakt šo gadu putekļus, nav iespējams nostumt pie malas atmiņas un notikumus, un pārmaiņas, kas norisinājušās manī, kas norisinājušās mūsos, nav iespējams atprasīt laikam senās dienas un stundas. Un, pat ja izdotos to visu atrast un izcelt dienas gaismā, nebūtu vairs iespējams pilnīgi notraukt putekļus un piešķirt pagātnei mirdzumu, kāds tai saglabājies atmiņā. Var jau arī būt, ka pagātnei šā mirdzuma nemaz nav, varbūt to spožu un zaigojošu esmu nospodrinājis tikai es pats savās ilgās un vientulībā.
Un varbūt šāds mirklis atmirdz tikai reizi mūžā (varbūt pat ne katra cilvēka mūžā). Varbūt tāds ir dzīves likums, ka šāds mirklis nevar atmirdzēt vēlreiz.»
— Bred, — kāds mani uzrunāja.
Biju gājis, neskatīdamies, kur eju, stingi blenzdams uzartajā zemē. Tagad, izdzirdis balsi, strauji pacēlu galvu un ieraudzīju, ka esmu nonācis līdz mašīnu sastrēgumam uz šosejas.
Atspiedies pret vienu no tām, stāvēja Bills Donovens.
— Hei, Bili, — es atsaucos, — kādēļ tu neesi tur kopā ar pārējiem?
Viņš nepatikā atmeta ar roku.
— Palīdzība mums ir1 nepieciešama, — viņš sacīja. — Skaidrs, ka nepieciešama. Liela palīdzība. Bet nekas arī nenotiktu, ja mēs tūliņ uz karstām pēdām neskrietu to lūgties. Nevajag ļaut pirmajam belzienam notriekt mūs zemē. Kādu brīdi taču ir jānoturas, kaut vai tāpēc, lai saglabātu savu pašcieņu.
Es pamāju ar galvu, tomēr gluži vienis prā- tis ar viņu nebiju.
— Viņi ir nobijušies, — es iebildu.
— Ir gan, — viņš piekrita, — bet tāpēc jau nav tūliņ jākļūst par blējošu aitu baru.
— Kā klājas bērniem? — es apvaicājos.
— Sveiki un veseli, — viņš atteica. — Džeks atbrauca viņiem pakaļ pēdējā brīdī pirms barjeras sakustēšanās. Aizveda projām no šejienes. Džekam vajadzēja sacirst parādes durvis, lai tiktu pie bērniem, bet Mirta vārījās vienā gabalā, kamēr viņš lauza durvis. Tik daudz gvelšanas nieka durvju dēļ es savu mūžu nebiju dzirdējis.
— Un kā jūtas misis Donovena?
— Liza? Nekas, viss kārtībā. Raud pēc bērniem un grib zināt, kas notiks ar mums. Bet bērni ir drošībā, un tas ir galvenais.
Viņš uzsita ar plaukstu pa mašīnu.
— Gan mēs kaut ko izgudrosim, — viņš sacīja. — Kāds laiciņš varbūt paies, bet nav nekā tāda, ar ko cilvēki nevarētu tikt galā, ja tikai saliek prātus kopā. Viņi taču var nosēdināt kādus tūkstoš zinātniekus, lai sēž un gudro, un, kā jau es teicu, kāds laiciņš varbūt paies, bet gan jau tie tiks pie kāda gala.
— Jā, — es atteicu, — droši vien tiks.
Ja vien kāds prātā jucis ģenerālis nepasteigsies panikā nospiest pogu. Ja vien neiz- šķirsimies labāk uzlaist visu gaisā nekā censties atrisināt.
— Kas tev kait, Bred?
— Nekas, — es atteicu.
— Tev arī neklājas viegli, — viņš sacīja. — To, kā tu šodien apstrādāji Hairamu, viņš jau sen bija pelnījis. Vai tas aparāts, ko viņš tev meta …?
— Jā, — es atbildēju, — tas bija viens no tiem.
— Dzirdēju, ka tu esot bijis kādā citā pasaulē vai kaut ko tamlīdzīgu. Kā tad tu prati aiziet uz to otru pasauli? Man tas 'liekas ērmoti, bet tagad jau katram tas vien uz mēles.
Pāris puiku spiegdami un palēkdamies drāzās cauri starp mašīnām un aizskrēja pa ceļu turp, kur pūlis vēl joprojām strīdējās ar senatoru.
— Puikām gatavie svētki, — Donovens
noteica. — Tādus priekus viņi vēl nekad nav piedzīvojuši. Labāk nekā cirks.
Aurodams aizskrēja cits puišeļu bars.
— Paklau, — Donovens saausījās, — vai tikai kaut kas nav noticis, kā tev šķiet?
Pirmie divi puikas jau bija aizskrējuši līdz cilvēku baram, raustīja pieaugušos aiz rokām un kaut ko klaigāja.
— Tā izskatās gan, — es piekritu.
Daži atšķīrās no pūļa un sāka nākt pa ceļu atpakaļ, sākumā iedami soļiem, bet tad rikšiem vien laida uz pilsētu.
Kad tie pienāca tuvāk, Donovens izlēca uz ceļa, lai kādu notvertu.
— Kas jums kait? — viņš uzsauca. — Kas noticis?
— Nauda, — viens no skrējējiem atsaucās. — Tur esot atrasta kaut kāda nauda.
Nu jau viss bars bija pametis barjeru un joza pa ceļu šurp.
Garām skrejot, Meja Matoņa man uzsauca:
— Nāc, Bred! Tavā dārzā esot nauda!
Nauda manā dārzā! Žēlīgais debesu tēvs,
kas vēl nenotiks!
Pametu skatienu uz četriem vīriem no Vašingtonas, kas stāvēja viņpus barjeras. Tiem droši vien likās, ka visi milvilieši sajukuši prātā. Un viņiem bija pilnīgas tiesības tā domāt.
Es izgāju uz ceļa un cilpoju pūlim pakaļ uz pilsētu.
No rīta atgriezies, redzēju, ka svešās pasaules burvestība pārvērtusi purpurkrāsas puķes, kas auga lejiņā aiz manas mājas, par sīkiem krūmiņiem. Tumsā es ar pirkstiem pa- braucīju zarus un sataustīju briestošus pumpurus. Tagad tie bija izplaukuši un visur, kur bija atradies pumpurs, rēgojās nevis lapiņa, bet sīka piecdesmit dolāru banknotīte!
Lens Strīters, vidusskolas dabas zinātņu skolotājs, pasniedza man vienu mazo naudas zīmīti.
— Tas nav iespējams, — viņš sacīja.
Un viņam bija taisnība. Tas tiešām nebija iespējams. Neviens krūms, kas ir pie pilna prāta, neizplaucēs piecdesmit dolāru banknotes un vispār nekādas banknotes.
Dārzā bija sanācis milzums ļaužu — viss pūlis, kas uz šosejas bārās ar senatoru, un vēl laba tiesa citu. Man gandrīz likās, ka sanākusi visa pilsēta. Cilvēki gāja no krūma pie krūma, klaigāja, un visi izskatījās satraukti un priecīgi. Gluži pamatoti. Viņu vidū nebija daudz tādu, kas kādreiz savā mūžā redzējuši piecdesmit dolāru zīmi, un te nu tās auga tūkstošiem.
— Vai esat pamatīgi tās apskatījis? — es jautāju skolotājam. — Vai esat pārliecināts, ka tās tiešām ir banknotes?
Viņš izvilka no krekla krūšu kabatas mazu palielināmo stikliņu un pasniedza to man.
— Paskatieties, — viņš teica.
Es paskatījos, un nebija nekādu šaubu, ka tā ir īsta piecdesmit dolāru banknote, kaut gan vienīgās piecdesmit dolāru zīmes, ko es savā mūžā esmu redzējis, bija tās trīsdesmit banknotes aploksnē, kuru man iedeva Šērvuds. Un arī tām man izdevās uzmest tikai vienu mirkli. Bet caur palielināmo stikliņu redzēju, ka mazajām naudas zīmītēm ir faktu- rēts papīrs, un arī viss pārējais, pat sērija un numurs izskatījās autentiski.
Un, skatīdamies caur lēcu, es zināju, ka tās ir īstas naudas zīmes. Proti, šīs bija (kā to varētu nosaukt?) pēcnācējas tai naudai, kuru man nozaga Tapers Tailers.
Es tagad pilnīgi skaidri sapratu, kā viss noticis, un šī apziņa mani sarūgtināja līdz sirds dzijumiem.
— Tas ir iespējams, — es sacīju Strīteram.
— Tai bandai viss ir iespējams.
— Jūs domājat — tai bandai jūsu otrā pasaulē?
— Nevis manā! — es viņam uzkliedzu.