— Jūsu otrā pasaulē. Sīs pasaules otrā pasaulē. Kad jūs beidzot to iekalsiet savos sasodītajos pauros…
Es nepabeidzu teikumu. Un pats jutos priecīgs, ka to neizdarīju.
— Piedodiet, — Strīters atvainojās, — es negribēju teikt gluži tā, kā pateicu.
Es redzēju, ka Higijs bija pakāpies līdz pusei nogāzē, kas veda uz māju, un kliedza, lai viņu uzklausa.
— Klausieties! — viņš ķērca. — Milvilas pilsoņi, klausieties, ko es teikšu!
Pūlis pamazām sāka pierimt, un Higijs bļāva, līdz visi apklusa.
— Neraujiet lapas nost! — viņš pavēlēja.
— Neaiztieciet tās!
— Ko, vellos, Higij, — atsaucās Carlijs Hatons, — mēs tikai noplūcām dažas, lai varētu tās labāk apskatīt.
— Labi, pietiek! — mērs bargi uzsauca.
— Katra lapiņa, ko jūs noraujat, ir zaudēti piecdesmit dolāri. Ļaujiet lapām brītiņu laika, tās izaugs līdz pareizajam lielumam un nokritīs, un tad mums atliks vienīgi tās salasīt, un katrs tiks pie naudas.
— Kā tu to zini? — spalgi iespiedzās Džonsu vecmāmuļa.
— Tas taču, — mērs paskaidroja, — ir loģisks secinājums. Šie brīnišķīgie krūmi audzē mums naudu. Mums atliek vienīgi ļaut tiem vaļu, lai nauda varētu izaugt.
Viņš pārlaida skatienu pūlim un piepeši ieraudzīja mani.
— Bred, — viņš jautāja, — vai man nav taisnība?
— Laikam jau ir, — es atteicu.
Proti, Tapers nozaga man naudu, un Puķes izmantojušas banknotes par paraugu, pēc kā veidot krūmu lapas. Varēju, pat acu naudas zīmēm neuzmetis, saderēt, ka uz visas šīs naudas zīmju kaudzes nav vairāk par trīsdesmit dažādiem sēriju numuriem.
— Bet es gribētu zināt, — sacīja Carlijs< Hatons, — kā jūs esat izdomājuši naudu sadalīt, — tad, kad tā būs … nu … nogatavojusies.
— Ak, — mērs atjēdzās, — tas man nebija*, ne prātā ienācis. Varbūt ieguldīsim to kopīgā fondā, lai izsniegtu cilvēkiem, kad viņiem ie- vajadzēsies naudas.
— Tas man gan neliekas godīgi, — Carlijs. protestēja. — Tādā kārtā cits dabūs vairāk,, citam iznāks mazāk. Pēc mana prāta, nauda jāsadala vienlīdzīgās daļās. Katrs dabūs savu godīgu tiesu un varēs darīt ar to, ko gribēs.
— Tavās domās ir zināma jēga, — atteica; mērs. — Bet mums ar izlemšanu nevajadzētu steigties. So pašu pēcpusdienu es noorganizēšu komiteju, kas jautājumu izskatīs. Ikviens, kam rodas kāda ideja, var to izteikt, un tās tiks nopietni apspriestas.
— Mēra kungs, — smalkā balstiņā iepīkstējās Daniels Villobijs, — gribu aizrādīt uz vienu sīkumu, ko esam atstājuši bez ievērības. Lai mēs runātu ko runādami, šīs lapiņas nav nekāda nauda.
— Bet tās izskatās pēc naudas. Kad tās būs pieaugušas līdz pareizajam lielumam, neviens tās nespēs atšķirt no īstām naudas zīmēm.
_— Es redzu, — baņķieris turpināja, — ka tās izskatās pēc īstas naudas. Tās droši vien spētu pievilt milzum daudz cilvēku. Varbūt tās maldinās jebkuru. Varbūt neviens nespēs pateikt, ka tā nav īsta nauda. Bet, ja nu nāks zināms, kādā veidā tās cēlušās, tām vairs nebūs nekādas vērtības. Ne tikai šīs naudas zīmes, bet visu naudu, kas būs apgrozībā mūsu pilsētā, sāks apšaubīt. Ja jau mēs varam izaudzēt piecdesmit dolāru banknotes, kādēļ gan nevarētu audzēt arī desmitniekus un divdesmitniekus?
— Nesaprotu, kādēļ jāceļ tāda brēka, — iesaucās Carlijs Hatons. — Nevienam tas nav jāzina. Mēs to varam noklusēt. Jātur tikai mēle aiz zobiem. Mēs varam nodot zvērestu, ka nekad par to neteiksim nevienam ne pušplēsta vārda.
Pūlis sāka atzinīgi murdēt. Daniels Villobijs izskatījās tā, ka teju teju nosmaks. Doma par milzīgo viltotās naudas daudzumu žņaudza nost viņa maigo dvēseli.
— To, — mīlīgi noteica mērs, — varēs izšķirt mana komiteja.
Noskaņa, kādā mērs pateica šos vārdus, skaidri pauda visu, kas viņam padomā un kā komiteja izšķirs jautājumu.
— Higij, — ierunājās advokāts Nikolss, — ir vēl kāds apstāklis, ko esam pametuši bez ievērības. Šī nauda nepieder mums.
Mērs uzmeta viņam niknu skatienu — kā gan cilvēks varēja ņemt mutē tādus vārdus!
— Kam tad tā pieder? — viņš ierējās.
— Kam? — Nikolss brīnījās. — Bredam.
Ta aug uz viņa zemes un pieder viņam. Neviena tiesa pasaulē neizspriestu citādi.
Pūlis sastinga. Visu acis pievērsās man. Es pēkšņi jutos kā strupceļā iedzīts trusītis, uz kuru tēmē simt pielādētas bises.
Mērs bezmaz aizrijās.
— Vai jūs to skaidri zināt? — viņš jautāja.
- — Nešaubīgi, — Nikolss atteica.
Valdīja nāves klusums. Visu acis joprojām urbās manī.
Es pametu skatienu visapkārt un sastapos ar citu skatieniem. Neviens nebilda ne vārda.
«Nabaga neprātīgie, aklie stulbeņi,» es nodomāju. «Viņiem prātā vienīgi nauda, ko varētu iegūt, bagātība, par kādu neviens no viņiem nekad nav iedrošinājies pat sapņot. Viņi nespēj šai notikumā saskatīt draudu (bet varbūt solījumu?), ar kuru sveša rase atnākusi pie mūsu namdurvīm un lūdz, lai to ielaižam. Un kā gan lai viņi zinātu, ka šo svešo būtņu dēļ virs kupola, kas pacēlies pār pilsētu, var uzliesmot žilbinoša nāve, var uzbangot nesavaldāmas, drausmīgas enerģijas jūra?»
— Mēr, — es sacīju, — es to naudu negribu.
— Labi, Bred, — mērs noteica, — tas ir cēls žests. Esmu pārliecināts, ka cilvēki to novērtēs atzinīgi.
— Tā tik vēl trūka, lai nenovērtētu, — atsaucās Nikolss.
Bet tad atskanēja izmisis sievietes klie
dziens — un tam tūliņ sekoja otrs. Tie skanēja man aiz muguras, un es apsviedos apkārt.
Pa nogāzi, kas veda uz daktera Fabiana māju, lejup skrēja sieviete, kaut gan varbūt gluži pareizi nebūtu teikt, ka skrēja. Viņa gan mēģināja skriet, bet īstenībā tikai klumburoja uz priekšu. Viss ķermenis bija krampjaini sa- sprindzis drausmīgā piepūlē, rokas viņa bija izstiepusi uz priekšu, lai varētu uz tām atbalstīties, ja kristu, un jau pie nākamā soja viņa tiešām paklupa, noripoja pa piekalnīti lejā un beidzot palika gujam paugura pakājē kā bezveidīga lupatu kaudzīte.
— Maira! — Nikolss iekliedzās. — Ak dievs, kas noticis, Maira?
Tā bija misis Fabiana, viņa gulēja lejiņā, un viņas sudrabotie mati vizēja saulē — mirdzoši baits plankums maura tumšajā zaļumā. Viņa aizvien bija bijusi trausla un sīka un jau gadu gadiem artrīta sakropļota, bet šai brīdī, zālē sajimusi, viņa izskatījās tik maziņa un vāra, ka sirds sāpēja, uz viņu paraugoties. Es metos pie viņas, un visi pārējie skrēja man pakaļ.
Bills Donovens nonāca pie viņas pirmais, nometās viņai blakus ceļos, pacēla viņu un turēja rokās kā mazu bērnu.
— Viss ir labi, — viņš mierinādams sacīja, — būs labi, neuztraucieties. Te ir visi jūsu draugi.
$91
Acis viņai bija plati ieplestas, viņai nekas
2W472
nekaitēja, bet viņa gulēja Billa rokās un baidījās pakustēties. Mati viņai bija pārkrituši pār seju, un Bills maigi atglauda tos ar savu lielo, sarepējušo, neveiklo roku.
— Dakteris, — viņa beidzot sāka runāt, —• viņš ir nesamaņā …
— Bet, — Higijs protestēja, — vēl pirms stundas viņš bija sveiks un vesels. Pirms stundas es viņu redzēju.
Viņa pagaidīja, kamēr Higijs beidz runāt» un tad turpināja, it kā nebūtu neko dzirdējusi:
— Viņš ir nesamaņā, un es nevaru viņu pamodināt. Viņš atgūlās mazliet nosnausties un vairs nemostas.