Donovens piecēlās, piecēla arf viņu un turēja viņu rokās kā bērnu. Viņa bija tik sīciņa un viņš tik liels, ka izskatījās, it kā viņam rokās būtu lelle, sīka lelle ar jauku, grumbu izvagotu sejiņu.
— Viņam nepieciešama palīdzība, — viņa teica. — Viņš visu mūžu ir palīdzējis jums. Tagad palīdzība vajadzīga viņam pašam.
Norma Šeparde pieskārās Billam pie rokas.
— Aiznesiet viņu uz mājām, — viņa lūdza, — tur es par viņu parūpēšos.
— Bet mans vīrs, — misis Fabiana neatlaidās. — Jūs taču sagādāsiet viņam palīdzību? Jūs taču atradīsiet iespēju, kā viņam palīdzēt?
— Jā, Maira, — Higijs viņu mierināja.
— Jā, protafns, palīdzēsim. Mēs nedrīkstam viņu pamest. Viņš tik daudz darījis mūsu ilabā. Gan atradīsim iespēju, kā viņam palīdzēt.
Donovens ar misis Fabianu uz rokām devas pa kalniņu augšup. Norma skrēja viņam pa priekšu.
— Dažiem no mums vajadzētu aiziet līdzi, — teica Bačs Ormsbijs, — un raudzīt, ko varam darīt daktera labā.
— Nu, Higij, — jautāja Carlijs Hatons,
— ko tu domā darīt? Tev allaž rīkle vislielākā. Kā tu tagad domā viņam palīdzēt?
— Kādam vajadzēs gan iet palīgā, — deklarēja Endrjūsu vecaistēvs, izteiksmīgi piesizdams ar kūju pie zemes, tā piedodams saviem vārdiem uzsvaru. — Mums dakteris nekad nav bijis tik nepieciešams kā pašreiz. Pilsētā ir daudz slimnieku. Mums viņš kaut kā jādabū uz kājām.
— Mēs varam darīt visu, kas mūsu spēkos, — teica Strīters, — lai viņam būtu ērtāk. Mēs, protams, rūpēsimies par viņu, cik vien labi pratīsim. Bet mūsu vidū taču nav neviena, kam būtu medicīniska izglītība …
— Es jums teikšu, ko darīsim, — Higijs sacīja. — Kādam jāsazinās ar ārstiem un jāpastāsta, kas noticis. Mēs varam aprakstīt simptomus, un viņi varbūt pratīs uzstādīt slimības diagnozi un tad pateikt mums, ko lai darām. Norma ir medicīnas māsa vai kaut kas tamlīdzīgs, viņa dakterim palīdz slimnieku pieņemšanā jau kādus četrus gadus un varbūt varētu būt mums noderīga.
— Domāju, tas ir labākais, ko varam darīt, — piekrita Strīters, tomēr piebilzdams: — Bet īstais atrisinājums tas nav.
— Es jums, vīri, ko sacīšu, — skaļi deklarēja vecaistēvs. — Mēs nevaram palikt te stāvam. Šis ir brīdis, kad vajag darboties, un pie darba jāķeras tūliņ.
Tas, ko teica Strīters, pēc manām domām, bija pareizi. Ierosinājums sazināties varbūt tiešām bija labākais, ko varējām darīt, un tomēr ar to nepietika. Ārstēšanai taču nepieciešams kaut kas vairāk par labiem padomiem un pa telefonu nodiktētām instrukcijām. Bez tam pilsētiņā ir vēl citi, kam vajadzīga ārstēšana, turklāt daudz sarežģītāka, nekā mūsu vecais dakteris spētu veikt, pat ja izdotos dabūt viņu atkal uz kājām.
«Varbūt,» man ienāca prātā, «ir vēl kāds, kas varētu palīdzēt, un, ja vien viņas to var, tad es gan ieteiktu viņām neliegties to darīt, citādi es lūkošu atkal kaut kā aizkulties uz svešo pasauli un sākšu plēst ārā puķes ar visām saknēm.»
Es nodomāju, ka ir pienācis laiks tai otrai pasaulei kaut ko darīt mūsu labā. Puķes pašas mūs novedušas šai ķezā, lai tagad palīdz izkulties. Ja tās vēlas pierādīt, cik lielus uzdevumus spēj veikt, var gan atrast piemērotākas iespējas nekā piecdesmit dolāru zīmju audzēšana uz krūmiem un citi tamlīdzīgi pekstiņi.
Pilsētas valdes ēkā ir telefona aparāti — tie, kas atnesti no Kleinā būdas, un es, protams, varētu parunāt pa vienu no tiem, bet tad man laikam tomēr vispirms vajadzētu ielauzt Hairamam pakausi, iekams tiktu klāt pie kāda aparāta. Un es sapratu, ka vēl viena saķeršanās ar Hairamu man nav pa spēkam.
Paskatījos visapkārt, vai neieraudzīšu Šērvudu, bet neredzēju ne viņa, ne Nansijas. Varbūt viens no viņiem pašlaik ir mājās un atjaus man parunāt pa telefonu no Šērvuda kabineta.
Aizvien vairāk cilvēku devās uz daktera māju, bet es pagriezos un aizgāju pa citu ceļu.
20
Uz manu zvanīšanu durvis neviens neatvēra. Piezvanīju vairākas reizes, pagaidīju, beidzot nospiedu rokturi un konstatēju, ka durvis ir vaļā.
Iegāju iekšā un aizvēru ārdurvis. Durvju aizkrišanas troksnis noslāpa svinīgajā klusumā, kas valdīja no priekštelpas līdz virtuvei.
— Vai kāds ir mājās? — es uzsaucu.
Kaut kur, it kā glābiņu meklēdama, izmisīgi sīca vientuļa muša, varbūt tā sagūstīta starp logiem, varbūt sapinusies kādā aizkara krokā. Saules gaisma lija iekšā pa durvju augšas stikliem un zīmēja uz grīdas robainus rakstus.
Uz manu saucienu neviens neatbildēja, un es izgāju cauri priekšistabai un iegāju kabinetā. Telefona aparāts joprojām stāvēja uz masīvā rakstāmgalda. Grāmatām nosegtās sienas radīja bagātu, brīnišķīgu iespaidu. Uz bāra galdiņa bija pamesta pusizdzerta viskija pudele un neizmazgāta glāze.
Pārgāju pāri paklājam līdz rakstāmgaldam un pastiepu roku, lai pievilktu aparātu tuvāk.
Pacēlu klausuli, un tūliņ Tapers atsaucās oficiālajā balsī:
— Cik labi, mister Kārter, ka beidzot piezvanījāt. Ceram, ka notikumi risinās labvēlīgi. Jādomā, jūs jau esat uzsācis profilaktiskas sarunas.
It kā viņas nezinātu!
— Ne tādēļ es jums piezvanīju, — es atcirtu.
— Bet tā taču mēs vienojāmies. Jūs strādāsiet mūsu labā.
Balss glaimīgā pašapmierinātība mani bezgala kaitināja.
— Un mēs laikam vienojāmies arī par to, — es jautāju, — ka jūs mani smalki piemuļķosiet?
— Mēs nesaprotam, — balss iztrūcinātā pārsteigumā sacīja. — Vai jūs, lūdzu, nepaskaidrosiet tuvāk?
— Laika mašīna, — es sacīju.
— Ak tā!
— Jā gan — tā! — es atmēdīju.
— Bet, mister Kārter, ja mes būtu lūgušas, lai jūs to aiznesat Ildzi, jūs būtu domājis, ka mēs izmantojam jūs ļaunprātīgi. Jūs droši vien būtu atteicies.
— Un tagad jūs domājat, ka neesat mani ļaunprātīgi izmantojušas?
— Iespējams, ka esam. Mēs būtu izmantojušas jebkuru. Bija loti svarīgi nogādāt šo agregātu jusu pasaule. Kad būsiet iepazinies ar musu iecerēm ….
— Negribu nekā zināt par jūsu iecerēm,— es nikni sacīju. — Jūs esat mani piemuļķojušas un pašas to atzistat. Tas nav nekāds jaukais veids, kā nodibināt attiecības ar citām būtnēm.
— Mēs to loti nožēlojam. Nevis to. ka esam to darījušas, bet gan, kā esam to izdarījušas. Ja mes varam jums kaut kā palīdzēt…
— Jūs varat palīdzēt ļoti daudz. Jūs varat izbeigt blēņošanos ar piecdesmit dolāru banknotēm …
— Bet tā taču ir kompensācija, — balss žēli iesaucās. — Mēs jums apsolījām, ka dabūsiet atpakaļ savus pusotra tūkstoša dolāru. Apsolījām, ka saņemsiet daudz vairāk nekā pusotra tūkstoša . ..
— Vai jūs saviem priekšālasītājiem liekat lasīt arī ekonomiskus apcerejumus?
— Protams, liekam.
— Un vai esat ilgi un pamatīgi studējušas mūsu ekonomikas uzbūvi?
— Cik vien spējam, — balss atbildēja, — kaut gan dažkārt tas ir |oti grūti.
— Tad jau jūs, protams, zināt ari to, ka nauda mēdz augt uz krūmiem?
— Nē, tā mēs nepavisam nedomājam. Mēs zinām, kā taisa naudu. Bet vai tad nav vienalga? Nauda taču paliek nauda, vienalga, kā tā radusies?
— Jūs dziļi maldāties, — es sacīju. — Jums vajadzētu šo jautājumu izstudēt pamatīgāk.