Выбрать главу

Donovens piecēlās, piecēla arf viņu un tu­rēja viņu rokās kā bērnu. Viņa bija tik sīciņa un viņš tik liels, ka izskatījās, it kā viņam ro­kās būtu lelle, sīka lelle ar jauku, grumbu iz­vagotu sejiņu.

—   Viņam nepieciešama palīdzība, — viņa teica. — Viņš visu mūžu ir palīdzējis jums. Tagad palīdzība vajadzīga viņam pašam.

Norma Šeparde pieskārās Billam pie ro­kas.

—  Aiznesiet viņu uz mājām, — viņa lūdza, — tur es par viņu parūpēšos.

—   Bet mans vīrs, — misis Fabiana neat­laidās. — Jūs taču sagādāsiet viņam palī­dzību? Jūs taču atradīsiet iespēju, kā viņam palīdzēt?

—   Jā, Maira, — Higijs viņu mierināja.

—   Jā, protafns, palīdzēsim. Mēs nedrīkstam viņu pamest. Viņš tik daudz darījis mūsu ilabā. Gan atradīsim iespēju, kā viņam palī­dzēt.

Donovens ar misis Fabianu uz rokām devas pa kalniņu augšup. Norma skrēja viņam pa priekšu.

—   Dažiem no mums vajadzētu aiziet lī­dzi, — teica Bačs Ormsbijs, — un raudzīt, ko varam darīt daktera labā.

—   Nu, Higij, — jautāja Carlijs Hatons,

—   ko tu domā darīt? Tev allaž rīkle vislie­lākā. Kā tu tagad domā viņam palīdzēt?

—   Kādam vajadzēs gan iet palīgā, — dek­larēja Endrjūsu vecaistēvs, izteiksmīgi pie­sizdams ar kūju pie zemes, tā piedodams sa­viem vārdiem uzsvaru. — Mums dakteris ne­kad nav bijis tik nepieciešams kā pašreiz. Pilsētā ir daudz slimnieku. Mums viņš kaut kā jādabū uz kājām.

—   Mēs varam darīt visu, kas mūsu spē­kos, — teica Strīters, — lai viņam būtu ēr­tāk. Mēs, protams, rūpēsimies par viņu, cik vien labi pratīsim. Bet mūsu vidū taču nav neviena, kam būtu medicīniska izglītība …

—   Es jums teikšu, ko darīsim, — Higijs sacīja. — Kādam jāsazinās ar ārstiem un jā­pastāsta, kas noticis. Mēs varam aprakstīt simptomus, un viņi varbūt pratīs uzstādīt sli­mības diagnozi un tad pateikt mums, ko lai darām. Norma ir medicīnas māsa vai kaut kas tamlīdzīgs, viņa dakterim palīdz slimnie­ku pieņemšanā jau kādus četrus gadus un varbūt varētu būt mums noderīga.

—   Domāju, tas ir labākais, ko varam da­rīt, — piekrita Strīters, tomēr piebilzdams: — Bet īstais atrisinājums tas nav.

—   Es jums, vīri, ko sacīšu, — skaļi dekla­rēja vecaistēvs. — Mēs nevaram palikt te stā­vam. Šis ir brīdis, kad vajag darboties, un pie darba jāķeras tūliņ.

Tas, ko teica Strīters, pēc manām domām, bija pareizi. Ierosinājums sazināties varbūt tiešām bija labākais, ko varējām darīt, un to­mēr ar to nepietika. Ārstēšanai taču nepie­ciešams kaut kas vairāk par labiem padomiem un pa telefonu nodiktētām instrukcijām. Bez tam pilsētiņā ir vēl citi, kam vajadzīga ārstē­šana, turklāt daudz sarežģītāka, nekā mūsu vecais dakteris spētu veikt, pat ja izdotos da­būt viņu atkal uz kājām.

«Varbūt,» man ienāca prātā, «ir vēl kāds, kas varētu palīdzēt, un, ja vien viņas to var, tad es gan ieteiktu viņām neliegties to darīt, citādi es lūkošu atkal kaut kā aizkulties uz svešo pasauli un sākšu plēst ārā puķes ar vi­sām saknēm.»

Es nodomāju, ka ir pienācis laiks tai otrai pasaulei kaut ko darīt mūsu labā. Puķes pa­šas mūs novedušas šai ķezā, lai tagad palīdz izkulties. Ja tās vēlas pierādīt, cik lielus uzde­vumus spēj veikt, var gan atrast piemērotā­kas iespējas nekā piecdesmit dolāru zīmju audzēšana uz krūmiem un citi tamlīdzīgi pek­stiņi.

Pilsētas valdes ēkā ir telefona aparāti — tie, kas atnesti no Kleinā būdas, un es, pro­tams, varētu parunāt pa vienu no tiem, bet tad man laikam tomēr vispirms vajadzētu ie­lauzt Hairamam pakausi, iekams tiktu klāt pie kāda aparāta. Un es sapratu, ka vēl viena saķeršanās ar Hairamu man nav pa spēkam.

Paskatījos visapkārt, vai neieraudzīšu Šēr­vudu, bet neredzēju ne viņa, ne Nansijas. Var­būt viens no viņiem pašlaik ir mājās un at­jaus man parunāt pa telefonu no Šērvuda ka­bineta.

Aizvien vairāk cilvēku devās uz daktera māju, bet es pagriezos un aizgāju pa citu ceļu.

20

Uz manu zvanīšanu durvis neviens neat­vēra. Piezvanīju vairākas reizes, pagaidīju, beidzot nospiedu rokturi un konstatēju, ka durvis ir vaļā.

Iegāju iekšā un aizvēru ārdurvis. Durvju aizkrišanas troksnis noslāpa svinīgajā klu­sumā, kas valdīja no priekštelpas līdz virtu­vei.

— Vai kāds ir mājās? — es uzsaucu.

Kaut kur, it kā glābiņu meklēdama, izmisīgi sīca vientuļa muša, varbūt tā sagūstīta starp logiem, varbūt sapinusies kādā aizkara krokā. Saules gaisma lija iekšā pa durvju augšas stikliem un zīmēja uz grīdas robainus rak­stus.

Uz manu saucienu neviens neatbildēja, un es izgāju cauri priekšistabai un iegāju kabi­netā. Telefona aparāts joprojām stāvēja uz masīvā rakstāmgalda. Grāmatām nosegtās sienas radīja bagātu, brīnišķīgu iespaidu. Uz bāra galdiņa bija pamesta pusizdzerta vis­kija pudele un neizmazgāta glāze.

Pārgāju pāri paklājam līdz rakstāmgaldam un pastiepu roku, lai pievilktu aparātu tuvāk.

Pacēlu klausuli, un tūliņ Tapers atsaucās oficiālajā balsī:

—   Cik labi, mister Kārter, ka beidzot pie­zvanījāt. Ceram, ka notikumi risinās labvēlīgi. Jādomā, jūs jau esat uzsācis profilaktiskas sarunas.

It kā viņas nezinātu!

—   Ne tādēļ es jums piezvanīju, — es at­cirtu.

—  Bet tā taču mēs vienojāmies. Jūs strādā­siet mūsu labā.

Balss glaimīgā pašapmierinātība mani bez­gala kaitināja.

—   Un mēs laikam vienojāmies arī par to, — es jautāju, — ka jūs mani smalki piemuļķo­siet?

—   Mēs nesaprotam, — balss iztrūcinātā pārsteigumā sacīja. — Vai jūs, lūdzu, nepa­skaidrosiet tuvāk?

—   Laika mašīna, — es sacīju.

—   Ak tā!

—   Jā gan — tā! — es atmēdīju.

—   Bet, mister Kārter, ja mes būtu lūgu­šas, lai jūs to aiznesat Ildzi, jūs būtu domājis, ka mēs izmantojam jūs ļaunprātīgi. Jūs droši vien būtu atteicies.

—   Un tagad jūs domājat, ka neesat mani ļaunprātīgi izmantojušas?

—   Iespējams, ka esam. Mēs būtu izmanto­jušas jebkuru. Bija loti svarīgi nogādāt šo agregātu jusu pasaule. Kad būsiet iepazinies ar musu iecerēm ….

—   Negribu nekā zināt par jūsu iecerēm,— es nikni sacīju. — Jūs esat mani piemuļķoju­šas un pašas to atzistat. Tas nav nekāds jau­kais veids, kā nodibināt attiecības ar citām būtnēm.

—   Mēs to loti nožēlojam. Nevis to. ka esam to darījušas, bet gan, kā esam to izdarījušas. Ja mes varam jums kaut kā palīdzēt…

—  Jūs varat palīdzēt ļoti daudz. Jūs varat izbeigt blēņošanos ar piecdesmit dolāru ban­knotēm …

—   Bet tā taču ir kompensācija, — balss žēli iesaucās. — Mēs jums apsolījām, ka da­būsiet atpakaļ savus pusotra tūkstoša dolāru. Apsolījām, ka saņemsiet daudz vairāk nekā pusotra tūkstoša . ..

—  Vai jūs saviem priekšālasītājiem liekat lasīt arī ekonomiskus apcerejumus?

—   Protams, liekam.

—   Un vai esat ilgi un pamatīgi studējušas mūsu ekonomikas uzbūvi?

—   Cik vien spējam, — balss atbildēja, — kaut gan dažkārt tas ir |oti grūti.

—   Tad jau jūs, protams, zināt ari to, ka nauda mēdz augt uz krūmiem?

—   Nē, tā mēs nepavisam nedomājam. Mēs zinām, kā taisa naudu. Bet vai tad nav vien­alga? Nauda taču paliek nauda, vienalga, kā tā radusies?

—   Jūs dziļi maldāties, — es sacīju. — Jums vajadzētu šo jautājumu izstudēt pamatīgāk.