— Jūs gribat teikt, ka šī nauda neder?
— Ne velnam jūsu nauda neder, — es atteicu.
— Ceram, ka neesam nodarījušas neko ļaunu, — balss sacīja gluži sašņurkusi.
— Nerunāsim par naudu, tas nav svarīgākais, — es atteicu. — Ir citi svarīgāki jautājumi. Jūs esat izolējušas mūs no pasaules, bet mums pilsētā ir slimi cilvēki. Un mums ir tikai viens ārsts, vārgs večuks, kas tos aprūpē. Bet tagad viņš pats ir saslimis un neviens cits ārsts nevar pie mums iekļūt…
— Jums tātad vajadzīgs palīgs, — balss konstatēja.
— Mums vajadzīgs, — es sacīju, — lai barjera paceltos un lai mēs varētu tikt no pilsētas ārā, bet citi tikt pie mums. Citādi būs jāmirst daudziem cilvēkiem, kuriem vēl nemaz nav laiks mirt.
— Mēs nosūtīsim jums palīgu, — balss so- lija, — nosūtīsim nekavējoties. Ļoti kompetentu. Labāko, kādu vien spēsim atrast.
— Nezinu, — es atteicu, — kas tas būs par palīgu. Bet palīdzība mums nepieciešama, cik drīz vien iespējams.
— Mēs, — balss atkal solīja, — darīsim labāko, kas būs mūsu spēkos.
Tad saruna pārtrūka un telefonā nebija vairs dzirdams nekas. Piepeši man iešāvās prātā, ka neesmu pavaicājis vissvarīgāko: kādēļ viņām bija tik nepieciešami nogādāt laika mašīnu mūsu pasaulē?
Es vairākkārt uzspiedu pirkstu uz savienojuma sviras. Noliku klausuli un atkal pacēlu to. Skaļā balsī runāju klausulē, bet neviens man neatbildēja.
Tik ilgus gadus viņas pētījušas un studēju-, šas un tomēr nesaprot mūsu iekārtu. Viņas nezina, ka nauda ir simbols, nevis vienkāršas papīra strēmeles. Pat ne uz mirkli viņām nav ienācis prātā, kas var notikt ar pilsētu, ja to izolē no pasaules.
Viņas mani piemānījušas un izmantojušas, un viņām gan būtu vajadzējis saprast, ka nekas nespēj sadusmot tik traki kā tāds vienkāršs viltus. Viņām būtu vajadzējis to zināt, bet viņas to nezina un, ja tomēr zina, tad nepiešķir tam nekādu nozīmi, un tas ir tikpat jauni vai vēl ļaunāk nekā nezināt.
Atvēru kabineta durvis un izgāju priekštelpā. Nebiju vēl izgājis cauri priekštelpai, kad ārdurvis atvērās uo ienāca Nansija.
Es apstājos kāpņu pakājē, kuras veda no priekštelpas uz otro stāvu, un mirkli mēs stāvējām, nolūkodamies viens uz otru, nemācēdami atrast ne vārda, ko bilst.
— Atnācu parunāt pa telefonu, — es beidzot ieteicos.
Viņa pamāja ar galvu.
— Un tad vēl gribēju teikt, — es turpināju, — man ir ļoti nepatīkami, ka iznāca sarauties ar Hairamu.
— Man ari ir nepatīkami, — viņa atteica, pārpratuši manus vārdus vai arī izlikdamās, ka pārpratuši. — Bet var jau būt, ka tu citādi nevarēji.
— Viņš sadauzīja aparātu, — es iebildu.
Bet kautiņš, protams, neizcēlās aparāta dē|,
ne jau aparāta dēļ vien. Tur bija sakrājušās visas iepriekšējās reizes sen pirms aparāta mešanas.
— Aizvakar vakarā, — es viņai atgādināju, — tu sacīji, ka mēs kādreiz aizbraukšot kaut kur iedzert un paēst vakariņas. Nu, man šķiet, mums vajadzēs pagaidīt. Nevaram nekur aizbraukt.
— Jā, — viņa atteica, — tad mēs būtu varējuši sākt visu no jauna.
Es pamāju, bet jutos gaužām nelāgi.
— Es taisījos uzvilkt savu skaistāko kleitu, — viņa turpināja, — un mums būtu bijis tik labi.
— Kā toreiz skolas laikos, — es piebildu.
— Bred!
— Jā, — es atsaucos un paspēru soli uz viņas pusi.
Pēkšņi viņa atradās manās skavās.
— Mums nevajag ne vīna, ne vakariņu, — viņa sacīja, — mums abiem nevajag nekā.
«Nē,» es nodomāju, «mums abiem vairs nevajag nekā.»
Noliecos un noskūpstīju viņu, pieglaudis cieši sev klāt, un šajā bridi pasaulē bijām tikai mēs divi. Nebija vairs ne izolētās pilsētas, ne briesmu, kas draudēja no svešajām būtnēm. Vienīgais, kas šajā mirklī šķita nozīmīgs, bija ši meitene, kura reiz pirms daudziem gadiem bija gājusi ar mani pa pilsētiņu roku rokā, nemaz par to nekaunēdamās.
21
Palīgs ieradās tai pašā pēcpusdienā — maziņš, sačokurojies humanoīds, kas izskatījās kā pērtiķitis ar spožam ačelēm. Viņam līdzi bija vēl otrs humanoids, bet tas bija pavisam citāds — liels, kaulains, neveikls un izkāmējis, drūmu skatienu un garu zirga ģīmi. No pirmā acu uzmetiena viņš atgādināja klasisku diplomāta karikatūru, kādas mēdz zīmēt avīzēs. Sausnējais mazais cilvēciņš bija ietinies netīra, bezveidīgā drānas gabalā gluži kā mantijā, bet otrs atnācējs bija tērpies gurnu jostā un vestei līdzīgā apģērba gabalā ar milzu kabatām, kas bija bāztin piebāztas ar
nezin kādām mantām.
Visi pilsētas iedzīvotāji bija sastājušies nogāzē aiz manas mājas, un visi bija pārliecināti, ka nekāda palīdzība nav gaidāma. Dzirdēju sačukstēšanos, kas tūliņ apklusa, ja vien es pagriezos uz to pusi.
Un tad pēkšņi parādījās šie divi — iznira kā no zemes dārza vidū.
Nogāju pa nogāzi lejup un devos dārzā viņiem pretī. Viņi stāvēja un gaidīja mani, bet man aiz muguras paugura piekājē, kur drūzmējās vesels cilvēku bars, valdīja pilnīgs klusums.
Kad biju piegājis atnācējiem gandrīz klāt, garais panācās uz priekšu, bet sīkais, čoku- rainais vīrelis turējās viņam cieši uz pēdām.
— Es jūsu valodu runāju nesen, — sacīja garais. — Ja nav saprotams, jautājiet vēlreiz.
— Jūs runājat labi, — es viņu drošināju.
— Jūs — misters Kārters?
— Jā. Un kas esat jūs?
— Mans nosaukums, — viņš svinīgi paziņoja, — būs jums pārāk sarežģīts. Esmu nolēmis, ka varat saukt mani par misteru Smitu.
— Mister Smit, — es sacīju, — mēs ļoti priecājamies par jūsu ierašanos. Jūs tātad esat tas palīgs, ko man solīja?
— Nē. Palīgs ir šī otra persona. Bet viņam nav tāda nosaukuma, ko es varētu jums pateikt. Viņš vispār nerunā ar skaņām. Viņš dzird un atbild tikai ar smadzenēm. Viņš ir savāds radījums.
— Telepāts? — es minēju.
— O, jā, tikai saprotiet mani pareizi. Viņš ir ļoti inteliģents. Un rīkojas ļoti ātri. Mēs, zināt, esam katrs no savas pasaules. Ir daudz dažādu pasauļu, daudz dažādu tautu. Mēs labprāt pieņemtu ari jūs.
— Vai jūs esat atsūtīts par tulku?
— Tulku? Nevaru uztvert nozīmi. Es jūsu vārdus iemācījos ļoti ātri no mehānisma. Man maz laika. Nemāku tos visus saprast.
■ — Tulks nozīmē, ka jūs runājat viņa vietā. Viņš pasaka jums, un jūs — mums.
— Tā tiešām ir. Un arī jūs pasakāt man, un es — viņam. Bet es neesmu tulks vien. Esmu ari diplomāts, ļoti labi apmācīts.
— Kā?
— Palīdzu vest sarunas ar jūsu tautu. Palīdzēšu, cik mācēšu. Droši vien daudz ko paskaidrošu. Palīdzēšu visādi, kā vien jums nepieciešams.
— Jūs teicāt, ka pastāvot daudzas dažādas pasaules un esot daudz dažādu tautu. Vai tas nozīmē garu garu pasauļu un tautu ķēdi?
— Ne visās pasaulēs ir iedzīvotāji, — viņš paskaidroja. — Dažās nav nekā. Nekādas dzīvības. Dažās ir dzīvība, bet nav saprāta. Citur atkal saprātīgas būtnes kādreiz dzīvojušas, bet vairs nav. — Viņš pavēzēja roku dīvainā žestā. — Visādas nelaimes notiek ar saprātīgām būtnēm — tīrās bēdas. Saprāts ir trausls, tas nepastāv mūžīgi.
— Un kādas ir šīs saprātīgās būtnes? Vai tās visas ir humanoīdas?